Kukaiņu armagedons, civilizācijas izvirdums

“Nepamanītajai kukaiņu apokalipsei” vajadzētu iezvanīt trauksmes zvanus, uzskata dabas aizsardzības piekritēji, kuri apgalvo: ja to neapturēs, tā atstās ievērojamas sekas uz cilvēkiem un visu dzīvību uz zemes.

theguardian.com, 13. novembrī

Nekas šai pasaulē nav mūžīgs, arī pati Zeme un Saule ne, ko nu vēl runāt par sugām. 99% kādreiz uz Zemes dzīvojušo sugu ir izmirušas. Uzskata, ka vidējais sugas mūža garums ir ap vienu miljonu gadu un ierastais evolūcijas aprites ātrums, ja nenotiek masveida izmiršana, svārstās starp 0,1 un 2 sugu izzušanu uz miljonu sugugadu. Pieņemot, ka uz Zemes dzīvo ap 5 miljoniem sugu, nākas samierināties ar kādu 10 sugu zaudēšanu gadā. Pēdējo 500 gadu laikā lielākoties cilvēka negausīgās saimnieciskās darbības dēļ izzudušas 322 sauszemi apdzīvojušu mugurkaulnieku sugas, tas ir, vidēji 1,6 sugas gadā. Arī apmēram 158 zivju sugas uzskata par nesen izmirušām. Samērojot to ar visu iespējamo sugu kopskaitu, tas šķiet tīrais nieks, tomēr, salīdzinot ar zīdītāju (šobrīd 5416) un putnu (šobrīd ap 10 000) sugu skaitu, tas ir vismaz reizes 20 straujāks izmiršanas temps, nekā būtu gaidāms civilizācijas netraucētas evolūcijas gaitā.

2019. gada 13. novembrī britu laikrakstā The Guardian kārtējo reizi atskanēja trauksmes zvans sakarā ar draudiem dabas daudzveidībai, šoreiz pievēršot uzmanību kukaiņu bojāejai. Publikāciju rosināja pārskats, ko kādas dabas aizsardzības biedrības uzdevumā bija sagatavojis Britu Karaliskās entomologu biedrības biedrs profesors Deivs Gulsons: “Kukaiņu izzušana, un kāpēc tas ir svarīgi”.

Gulsona pārskats, kā ierasts plašai sabiedrībai domātiem darbiem, situāciju raksturo subjektīvāk, nekā tas būtu pieļaujams zinātniskā publikācijā, nežēlojot krāsas, lai atainotu situācijas dramatismu, un aicinot sabiedrību nekavējoši rīkoties, glābjot, kas vēl glābjams. Pārskats nevis izmanto paša autora iegūtus rezultātus, bet atstāsta mērķtiecīgi izvēlētas publikācijas, kuras apkopo vairākās valstīs vairākus gadu desmitus vāktus datus par kukaiņu sugu skaitu un sastopamību.

Pēdējā laikā dabas aizsardzībai veltītos rakstos kukaiņi kļūst tikpat populāri kā putni vai augi. Gulsons zina stāstīt, piemēram, ka Vācijā kopš 1989. gada lidojošo kukaiņu biomasa samazinājusies par 75%, Lielbritānijas laukos kopš 1976. gada tauriņu skaits samazinājies par 46%, bet 13 (no 23) kameņu sugu izplatības areāls samazinājies divas reizes, savukārt Eiropā un Ziemeļamerikā 41% kukaiņu sugu draud iznīkšana. Tādējādi tiek secināts, ka “mēs piedzīvojam lielāko sugu izmiršanu kopš vēlīnā perma perioda” pirms 250 miljoniem gadu. Situācijas uztveres dramatismu saasina jau vairākus gadus apritē esošie termini “kukaiņu armagedons” un pēc “Brexit” parauga darinātais “insectageddon”.

Kukaiņi ir nozīmīga ekosistēmas daļa. Nākuši pasaulē jau pirms 400 miljoniem gadu, tie gan paspējuši dzelt pleziozauriem, gan, veidojoties dzintaram, ieķepuši aizlaiku priežu sveķos kā mušpapīrā. Jau tolaik tie sasniedza pārsteidzošu daudzveidību un izplatību. Mūsdienās ir aprakstīts turpat vai miljons kukaiņu sugu – vairāk nekā puse no visām zināmajām sugām. Lēš, ka vēl vismaz trīstik kukaiņu sugu gaida uz saviem vārda došanas svētkiem. Sauszemes kukaiņu kopējā aprēķinātā masa 3–4 reizes pārsniedz cilvēces dzīvsvaru, neraugoties uz tās aptaukošanās tendencēm. Kukaiņu klātbūtne ir nepieciešama līdzsvara uzturēšanai dabā, saskaņotai barības ķēžu darbībai, kukaiņēdāju dzīvnieku, it īpaši putnu, iztikai, augu apputeksnēšanai, augsnes struktūras veidošanai. No cilvēka savtīgo interešu viedokļa saimnieciski svarīgākais kukaiņu uzdevums būtu gādāt par ražu 75% kultūraugu, kuri neiztiek bez apputeksnētājiem. Tautasdziesmu garā varētu atsaukties uz medu un vasku, bet neaizmirsīsim arī circeņu un kukaiņu kāpuru spožo kulināro perspektīvu, zīdu, hitīnu, karmīnu, bišu indi un tā tālāk, un tā joprojām.

Ja pieņemam, ka Gulsona pārskatā uzrādītais ir taisnība un sestās masveida izmiršanas “kukaiņu armagedonā” mūsdienās sugas izzūd astoņas reizes ātrāk nekā mugurkaulnieku sugas, varam aptuveni vērtēt, ka 500 gadu laikā būtu izzudis ap 3900 kukaiņu sugu. Ņemot vērā, ka iespējamais kukaiņu sugu kopskaits ir 4 miljoni, šāds izmiršanas temps vēl iekļaujas evolūcijas standarta apritē: atcerēsimies, līdz divām izzudušām sugām uz miljonu sugasgadu.

Kukaiņu nākotnes apokaliptiskās vīzijas, iespējams, būtu vairāk vērtējamas nevis kā sugu izzušana, bet kā kukaiņu sugu – “tautu” – demogrāfiskā krīze un biomasas samazināšanās. Un arī tas ir ceļš uz iznīcību, arī te civilizācija ir parādījusi savu vulkānisko spēku. Ja sestā masveida izmiršana šobrīd pieņemas spēkā, tā, tāpat kā iepriekšējās piecas, iznīcina ierastās dzīvotnes, saindē vidi, rada klimata izmaiņas; tikai to cēlonis nav dabas katastrofas, bet civilizācijas “izvirdums”. Nevis vulkāniskā lava, bet cilvēki, mājdzīvnieki un kultūraugi pārņem dabas teritorijas un izspiež iedzimtās sugas. Visi ziloņi, žirafes, lauvas, lāči, hiēnas, jenoti un citi kopā veido apmēram vienu piecpadsmito daļu no mājdzīvnieku, vispirms jau govju un cūku, kopējās biomasas.

Vienlaikus jānorāda, ka kukaiņiem raksturīgs daudz lielāks plastiskums nekā zīdītāju vai putnu populācijām, kukaiņu populācija spēj gan ātri savairoties labvēlīgos, gan sarukt sliktos vides apstākļos. Jāsaprot, kuru laika brīdi izvēlamies par bāzes līniju salīdzinājumam. Tāpat kā ekonomikā: kārtējā gadā varam iegūt gan IKP izaugsmi, gan kritumu, ja salīdzinājumam ņemam iepriekšējo, 2008., 1989. vai 1913. gadu. Vairākiem Gulsona pārskatā izmantotajiem avotiem var pārmest tendenciozu, populāciju sarukšanu dokumentējošu datu atlasi, nepietiekami garas un fragmentētas novērojumu laikrindas. Tā Lielbritānijā veikts pētījums, kas uzrādīja naktstauriņu skaita pakāpenisku samazināšanos pēc 1982. gada, būtu vēl viens piliens uz armagedona dzirnavām, ja vien nebūtu zināms, ka laika periodā no 1967. līdz 1982. gadam šo kukaiņu skaits strauji pieauga un pašlaik naktstauriņu Lielbritānijā ir vairāk nekā laikā pirms lielajiem studentu nemieriem Eiropā un Čehoslovākijas okupācijas.

Noslēgumā, runājot par dabas katastrofām, masu izmiršanām un krīzēm, jāatceras, ka bez visa postošā tām piemīt vēl arī radošs spēks. Nebūtu piektās masu izmiršanas pirms 66 miljoniem gadu, kad asteroīda izraisītā dabas katastrofā aizslaucīja dinozauru hegemoniju, mūsu zīdītāju senčiem nebūtu iespējas apseglot evolūcijas vilni un visdrīzāk mēs vēl šobaltdien puspērtiķu veidolā slēptos alās no neganto reptiļu zobiem. Tāpat arī daudzveidībai ir savas ēnas puses – pat nerunājot par mobilo telefonu uzlādes ierīču kontaktiem. Nebūtu Tobas vulkāna izvirduma pirms 75 tūkstošiem gadu un mūsu Homo ģints brālēnu apsalšanas vulkāniskajā ziemā, iespējams, mums par sēdvietu tramvajā būtu jācīnās ar jetijiem, bigfutiem un sniega cilvēkiem.

Tomēr neaizrausimies ar revolucionārām idejām. Līdz šim sugu masveida izmiršanas Zemes vēsturē ir beigušās ar dominējošās sugas bojāeju – vai nu tie būtu grafolīti, trilobīti vai dinozauri. Šobrīd valdošie esam mēs, tādēļ pieminēsim Gēti: “Mirkli, tu esi skaists! Jel kavējies!”

Indriķis Muižnieks, LU profesors