Kur ir tavi brāļi

“Absolūti lielākā daļa no mums ir, tā teikt, “paši par sevi”. Ja paskatāmies rādītājus, cik daudz mēs esam iesaistījušies kaut kādās struktūrās vai organizācijās, tad lielākā daļa ir vieni paši. Viņi nav ne partijās, ne sabiedriskās organizācijās, ne reliģiskās draudzēs, pat nenodarbojas ar māksliniecisko pašdarbību – nav ne korī, ne deju kolektīvā, kur vismaz ir jāmācās būt kopā ar citiem. Divas trešdaļas iedzīvotāju nav nekādos tīklojumos. Kas nozīmē, ka viņiem nav kontaktu un ka viņiem nav prasmju kopā ar citiem kaut ko darīt. Tas nav tik vienkārši – iekļauties kādā strāvojumā. Arī tās ir prasmes, kuras ir attīstāmas un slīpējamas,” uzskata Kaktiņš.

LSM.LV, 13. februārī

Diskutējot par Latvijas iedzīvotāju spēju kolektīvi protestēt, vispirms būtu jānodala mušas no kotletēm. Norādīt uz zemām pašorganizācijas spējām nenozīmē automātiski pieņemt šādu protestu vēlamību. Arī Arnis Kaktiņš to labi saprot. Viņa kā sociologa uzdevums ir skaidrot zemo protestu aktivitāti, īpaši nevaicājot par politiskajām sekām, ja nu gadījumā masu protesti tomēr izceltos. Raugoties no politisku mērķu sasniegšanas viedokļa, zema iedzīvotāju aktivitāte var būt arī noderīgs resurss. Turklāt mūsu reģionā tas ir ticis izmantots ļoti nekautrīgi. Nerunāsim nemaz par Krieviju, kur masu mobilizācija ir iespējama tikai tad, ja dalībniekiem maksā “komandējuma naudas” vai draud ar izslēgšanu no augstskolas – un valsts to nekautrējoties izmanto. Arī Latvijas 2009.–2014. gada “veiksmes stāsts” balstījās pieņēmumā, ka, par spīti dramatiskam ienākumu kritumam un bezdarba pieaugumam, vērā ņemamas sabiedrības pretestības nebūs. Un tā izrādījās taisnība. Šās traģiskās veiksmes galveno inženieri Valdi Dombrovski ar sajūsmu pārvēlēja divās Saeimas vēlēšanās.

Varam tikai iztēloties, kas būtu noticis, ja 2009. gada “iekšējā devalvācija” būtu izvedusi cilvēkus ielās, ja arodbiedrības būtu pārvarējušas savu impotenci, ja parlaments, kurš tikai apzieģelēja valdības lēmumus, būtu atcerējies par savu tautas pārstāvja funkciju un nostājies neapmierināto pusē. Vai šobrīd mēs dzīvotu labāk vai sliktāk? Iespējams, Latvija eiro būtu ieviesusi vēlāk, taču tajā dzīvotu par dažiem desmitiem tūkstošu cilvēku vairāk. No otras puses, protesti varētu arī kļūt nekontrolējami – un mūsu gadījumā tas bija būtisks risks. Elite jūtas vāja un saprot, ka kritiskā mirklī neko kontrolēt nespēs. Atcerēsimies, cik ātri 2009. gada janvārī ar nolaistu asti krūmos pazuda vienīgo reālo mūsdienu Latvijas masu nekārtību autori no Sabiedrības citai politikai. Turklāt Latvijai būtu stipri vien pabojāts ārējais imidžs, un tas mums vienmēr ir svarīgāk nekā demokrātiskas pārmērības. Tādēļ toreiz viss beidzās “labi”: cilvēki protestēja, valsti pametot un lamājot to interneta komentāros. Tagad gan šķiet, ka toreizējā elite sāk maksāt rēķinus par “veiksmes stāstu”, un vissmagāk, protams, klājas tālaika premjera partijai Vienotība. Tehnokrātiski risinājumi par labu SVF un zviedru bankām ir laba lieta. Taču atspole kādreiz nāks atpakaļ – ar vulgāru Nemesi Artusa Kaimiņa veidolā.

Ja vaicājam par Latvijas iedzīvotāju pašorganizācijas prasmēm, Kaktiņam ir taisnība. Jāpiebilst vienīgi, ka mums tomēr ir arī samērā neliels motivētu un izdomas bagātu cilvēku mazākums, kas iesaistās dažādās aktivitātēs – no koriem līdz vides iniciatīvām. Viņi varētu kalpot kā savdabīgs kristalizācijas kodols arī pārējai sabiedrībai. Taču lielais vairums ir tieši tāds, kādu to apraksta Arnis. Tas žēlojas un lamājas par valdību, taču vienlaikus neuzticas saviem līdzcilvēkiem un ar tiem kopīgi nespēj iesākt neko. Tam ir virkne cēloņu. Pirmkārt, visas pilsoniskās prasmes ir veiksmīgi pabojājusi padomju laika pieredze, kad jebkuras nevalstiskas iniciatīvas tika metodiski nīdētas. Kā sakāmvārdā: no akvārija ar zelta zivtiņām var izgatavot zivju zupu, taču no zivju zupas vairs nevar izgatavot akvāriju ar zelta zivtiņām. Otrkārt, latvietim vienkārši nav laika biedroties, jo viņš salīdzinājumā ar citiem eiropiešiem strādā ļoti garas stundas – kaut arī viņa darbs bieži ir neproduktīvs. Treškārt, mēs par demokrātiskās pasaules sastāvdaļu esam kļuvuši laikmetā, kad pašā šajā pasaulē biedrošanās kultūra iet uz leju – gan tādēļ, ka par veiksmīgu tiek uzskatīts “globalizēts” cilvēks, kurš nekur uz ilgu laiku neiesakņojas, gan tādēļ, ka cilvēki arvien garākas stundas pavada pie dažādiem ekrāniem – pirmkārt, protams, pie televizora, taču mūsdienās arvien vairāk arī pie datora un viedtālruņa. Nekādi sociālie tīkli nav alternatīva dzīvai cilvēku saskarsmei, turklāt demokrātiskai politikai tie biežāk ir destruktīvi, nevis konstruktīvi (kā “digitālo utopismu” kritizē Jevgeņijs Morozovs)[1. Morozov, Evgeny. The Net Delusion: The Dark Side of Internet Freedom.]. New York: Public Affairs, 2011.

. Visbeidzot, “iekšējā ienaidnieka” kultivēšana Latvijas gadījumā darbojas kā politikas pamatprincips, un arī tas, maigi izsakoties, neveicina cilvēku savstarpējo uzticēšanos un solidaritāti. Rezultātā tad mēs arī saņemam tādu sabiedrību, kuras pašorganizācijas spēja, aizlienējot Marksa līdzību, ir kā kartupeļu maisam.

Taču, no otras puses, arī izmisumam nav pamata. Nav jau tā, ka mums nerūpētu citu cilvēku liktenis. Tas mums rūp gan: pavērojiet apgrozījumu portālā ziedot.lv, kur var ziedot konkrētam cilvēkam. Mēs vienkārši neticam formālām institūcijām, statūtiem un procedūrām. Mēs drīzāk paļaujamies uz personiskiem kontaktiem, privātu lojalitāti, neformālām attiecībām. Nepazīstami cilvēki mums vienmēr šķiet aizdomīgi – it īpaši, ja viņi atšķiras no mums pēc izskata, manierēm, valodas vai ienākumiem. Tomēr tā nav liela nelaime, jo Latvijas “aprindas” patiesībā ir pavisam šauras, un nepieciešamības gadījumā vienmēr var atrast personisku piekļuvi. Šī, protams, nav nekāda pilsoniskā sabiedrība. Tomēr mums tā ir ierastāk un ērtāk.