Labi padomi

Turpat vien atkal esmu, 90. gadu decembrī. Atkal šķiru tās dzeltenās lapas, ko jau esmu šķirstījis un pazīstu: ja nu tomēr kaut kas iepriekš nepamanīts dos jaunu iespēju, citu dziļumu, sapratni?

Tiešām uzreiz atrodas neredzēts teksts! Šāds:

Varbūt jums ir ienācis prātā pavadīt jauku, romantisku vakaru kopā ar draudzeni mājās. Tad, protams, noderēs kāda videokasete. Bet kādu kaseti izvēlēties? Jūsu draudzene necieš “bojevikus”, bet savukārt Jums melodrāma uzdzen miegu. Tādā gadījumā varat ielūkoties kādā no seksveikaliem “LABI” un iegādāties kādu “pikantāku” kaseti.

Vakara Ziņas, 1997. gada decembrī

Turpat es atkal esmu, pavisam nost no plānotā ceļa.

Pakāpjos mazliet atpakaļ, mazliet cits decembris, cits interesants teksts:

R. Vilciņš: – Kāda studente reiz atprasījās no manas lekcijas, turklāt uz Itāliju. Tu zini, manās acīs viņa tūlīt bija mirusi. Viņa bija skaista.

Literatūra. Māksla. Mēs, 1996. gada decembrī

Raits Vilciņš bija kultūras teorijas pasniedzējs, divus gadus vēlāk es viņu iepazīšu Latvijas Kultūras akadēmijā. Taču tikai tagad uzzinu, ka viņš bijis tik jūtīgs attiecībā pret lekciju neapmeklētājiem. Mēs viņa lekcijas kavējām reti, tomēr Vilciņš, šķiet, mūs gluži labi ieredzēja arī bez atprasīšanās, bez Itālijas piesaukšanas. Viņam vispār bija neordinārs domāšanas veids, ne vienmēr uzreiz saprotams. Arī šoreiz nācās pārlasīt. Konteksts ir pārvērtēts, tomēr dažreiz noder. Profesors šai rakstā sarunājas ar Andreju Panteļējevu, tolaik Latvijas ceļa Saeimas frakcijas vadītāju, un runā viņi par varu (“vara kā zobu sāpes”). Ne jau tāpēc pasniedzējs dusmojās, ka studente nebūs uz lekciju. Bet gan tāpēc, ka nāca kā prasītāja, uztiepdama viņam varas pozīciju. Un tas bija slikti, par spīti studentes skaistumam.

Lūk! Varbūt arī pirmais teksts, rūpīgāk lasot, būtu saprotams citādi? Galvenais, neatprasieties! Uzlieciet kādu kaseti.

Un:

“Priecīgus Ziemassvētkus!”

Latvijas Vēstnesis, 1997. gada decembrī