Līķu ekoloģiskās pēdas

Gubernators Džejs Inslijs 21. maijā parakstīja likumu, kas Vašingtonu padarīja par pirmo pavalsti, kura atļauj kompostēšanu kā alternatīvu cilvēka mirstīgo atlieku apbedīšanai un kremācijai. Tas ļauj licencētiem uzņēmumiem piedāvāt klientiem “dabisku organisku noārdīšanu”, kas dažu nedēļu laikā pārvērš ķermeni par apmēram divām ķerrām zemes.

Džīns Džonsons. “Vašingtona ir pirmā pavalsts, kur atļauj cilvēku ķermeņu kompostēšanu”. Associated Press, 22. maijā

Savā laikā, kad LU Ģeogrāfijas fakultātē pasniedzu kultūras vēsturi, vienu nodarbību veltījām ekskursijai, kurā tuvāk iepazināmies ar kādu reliģiju. Kad pārspriedām, uz kurieni doties, viens no studentiem pieteicās, ka varot sarunāt apmeklēt pareizticīgo sieviešu klosteri Barona ielā. Neko īpašu klosterī neieraudzījām, tik vien kā apziņa, ka esi nokļuvis mūķeņu pasaulē. Apstājāmies arī pie relikviju statīva. Ja atmiņa neviļ, tas atgādināja monētu kolekciju – daudzi nelieli iedobumi ar maziem mazītiņiem nenosakāma materiāla gabaliņiem. Mūsu pavadone stāstīja, ka svētu cilvēku līķi nesatrūd, tāpēc tos var sadalīt sīkos fragmentos un izdalīt pa baznīcām un klosteriem.

Vēlāk lasīju, ka pareizticīgo skatījumā svētam cilvēkam ir ne tikai nesamaitāta dvēsele, bet arī nesamaitāts ķermenis un no tā pīšļiem mēdz izdalīties patīkama smarža. Tas man savukārt atsauc atmiņā Jeruzalemes Tempļa kalna apciemojumu. Dažus mirkļus pēc ieiešanas tā teritorijā pie manis pienāca arābs, kurš piedāvāja gida pakalpojumus. Es atteicos, bet, kad mēģināju saprast, kur nopirkt biļetes, lai ieietu Klints mošejā (tās centrā atrodas klints, kuru Zemes radīšanas procesā Dievs radīja pirmo un uz kuras Ābrams gatavojās upurēt savu dēlu), ceļu man parādīja kāds cits izpalīdzīgs vietējais, viņš arī palīdzēja nopirkt biļeti, instruēja par mošeju apmeklējuma etiķeti, laipni izvadāja pa Klints un Aksas mošeju un beigās paprasīja naudu. Atšķirībā no pirmā gida viņam diemžēl bija runas defekts, un pusi viņa teiktā es nesapratu. Bet viņš, piemēram, man parādīja relikvāriju, kurā glabājas Muhameda bārdas mats, un aicināja tajā iebāzt roku, ko es pats bez iedrošinājuma noteikti nebūtu darījis. Viņš jautāja, vai es jūtot saldo smaržu, kas nākot no šī mata, bet mana roka smaržoja tikai pēc aromatizētām ziepēm. Jutos kā Brigaderes pasakas par Maiju un Paiju arābu versijā, kur man bija atvēlēta Paijas loma un kaut kur droši vien dzīvoja nosacītā Maija, kas nebija skopa, dzirdēja brīnišķīgu gida stāstījumu un sajuta Muhameda mata valdzinošo smaržu.

Idejā par līķu kompostēšanu ir kaut kas izaicinošs, lai gan nav nemaz tik viegli pateikt, kas tieši. Svēto ķermeņi netrūd, bet svēto ir samērā maz, tāpēc lielākai daļai cilvēku jārēķinās, ka viņu ķermenis laika gaitā sadalīsies un pārvērtīsies pīšļos, no tiem izaugs zāle, zāli apēdīs govs, govs to pārstrādātā veidā atstās uz lauka, smarža vairs nebūs patīkama, un citi varēs teikt: “Jāni, Jāni, kā tu esi pārvērties!” Pat ticīgiem cilvēkiem ir jārēķinās, ka viņu ķermeņi kļūs par zemi. Kāda atšķirība, ja šo procesu mazliet paildzina, ieliekot līķi zārkā vai, kā tas esot diezgan izplatīts ASV, betonētā bedrē, ko piepumpē ar balzamēšanas šķidrumu?

Daļēji tas, protams, ir tikai mūsu kultūras radīts aizspriedums, jo, piemēram, musulmaņi tradicionāli apbedī cilvēkus, ietītus līķautā, kas visumā atbilst tam, kā Katrīna Speida, līķu kompostēšanas aizstāve un pirmā cilvēku mirstīgo atlieku kompostēšanas uzņēmuma Recompose izveidotāja, ir iedomājusies apbedīšanas rituālu. Tomēr jāšaubās, ka visi musulmaņi viegli piekristu idejai, ka cilvēkus varētu apbedīt kompostējot. Vai pretreakcija rodas tikai tā dēļ, kā šis process tiek nosaukts?

Daļēji tā varētu būt, lai gan vārdi iegūst nozīmi tikai citu vārdu, nozīmju, uzskatu tīklojumā. Nosaucot kaut ko par kompostēšanu, mēs aktivizējam noteiktas saites un asociācijas. Pirmkārt, komposts liek domāt par trūdēšanu, un dažādu apstākļu dēļ domas par mūsu ķermeņa sadalīšanos, pūšanu un trūdēšanu nav patīkamas, pat ja tās nav melanholiskas pārdomas par dzīves īsumu. Tas varētu būt viens no cēloņiem, kāpēc Eiropā un Ziemeļamerikā arvien populārāka kļūst kremācija. 2015. gadā pirmo reizi ASV vēsturē kremāciju skaits pārsniedza apbedīšanu skaitu, un prognozē, ka 2035. gadā gandrīz 80% mirušo tiks kremēti. Arī Latvija iekļaujas šajā globālajā tendencē, par ko liecina pirms pāris gadiem Meža kapos atvērtais pirmais kolumbārijs.

Tomēr vēl vairāk attieksmi varētu ietekmēt kompostēšanas lietišķums, par ko liecina gan pats vārds, gan arī asociācijas ar dārzkopību. Diez vai kompostēšana ir teoloģiski problemātiskāka nekā apbedīšana zārkā vai kremācija, bet, nosaucot procesu par kompostēšanu, netieši atzīstam, ka neceram uz ķermeņa svētumu vai tā augšāmcelšanos.

Doma par cilvēku mirstīgo atlieku pārstrādāšanu kompostā nav gluži jauna, tā ik pa laikam ir apspēlēta zinātniskajā fantastikā. Piemēram, jauniešiem domātajā un latviski tulkotajā Artēmija Faula sērijas grāmatā “Opāla un viltus” aprakstīta “pārstrādes ceremonija” un “trūdu cisterna”, kurā apbedītais līķis sadalās sešos mēnešos, un trūdvielas izmanto augsnes bagātināšanai. Katrīnas Speidas un viņas kolēģu ideja ir diezgan līdzīga. Piedāvātais pakalpojums paredz, ka līķus apglabā torņos iebūvētās šahtās, kas ir septiņus metrus augstas un piepildītas ar skaidām. Apmēram seši līķi cits virs cita. Sadalīšanās paātrināšanai skaidu slānim īpaši pievada gaisu, un saskaņā ar projekta ieceri pāris mēnešos mikrobi gan mīkstos audus, gan kaulus ir pārstrādājuši kompostā. Ik pa laikam iegūto kompostu no šahtas apakšas izņem, zemes stabs pavirzās uz leju, un šahta ir gatava jauna līķa uzņemšanai. Mulsinošais aspekts ir tas, ka neviens nevar pateikt, cik daudz tajās divās ķerrās zemes, ko atdod tuviniekiem, ir no cilvēka, kuru viņi ir šeit apglabājuši. Speida apgalvo, ka tas nav būtiski, komposta atdošana ir simbolisks akts, jebkurā gadījumā cilvēka ķermenis tiekot atdots atpakaļ dabai.

Rūpes par ekoloģiju ir līķu kompostēšanas idejas galvenais dzinulis. Zemes atvēlēšana kapiem, betonēšana, līķu balzamēšana, zārku izgatavošana – tas viss uz ekoloģiju atstāj ievērojami lielāku iespaidu nekā kompostēšana. Cilvēku ir tik daudz, ka to apglabāšana pilsētās kļūst par problēmu. Cilvēku kremēšana, pēc projekta veidotāju domām, nav risinājums, jo arī tās iespaids uz ekoloģiju ir pietiekami liels: tā rada apmēram 270 tūkstošus tonnu ogļskābās gāzes izmešu gadā. Savukārt kompostēšana ir ne tikai videi draudzīgāka, tai nepārprotami ir arī simboliskais aspekts: mirušais it kā atgriežas dabas riņķojumā gan sadalīšanās laikā, gan arī tad, ja tuvinieki iegūto kompostu nolemj izmantot, piemēram, savā dārzā.

Lai gan šobrīd nekas neliecina, ka kompostēšana kā apbedīšanas veids tūlīt pat kļūs ļoti izplatīta, nekad jau nevar paredzēt, vai ideja, kas šobrīd šķiet eksotiska, pēc pārdesmit vai pārsimt gadiem nebūs ikdienišķa un pašsaprotama. Un par to ir jādomā kā daļu no videi draudzīga dzīvesveida: mēs arvien biežāk ievērojam, ka šķietami nevainīgām un pierastām darbībām ir ekoloģiskas sekas, tāpēc dabiskās vides saglabāšana no cilvēkiem prasa nevis vienu lielu uzrāvienu, gigantisku apmēru sestdienas talku, bet sistemātisku un sīkumainu kaitīgo prakšu nomaiņu pret kaut ko jēdzīgāku.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka cilvēkiem ir tieksme uz pašapmānu un mums ir viegli noticēt uzskatāmām lietām no mūsu tiešās pieredzes, bet grūti aptvert sarežģītus, plašus procesus, kurus nevar viegli novērot. Tāpat kā plastmasas kokteiļu salmiņi, kurus plānots aizliegt Eiropas Savienībā, ir sīciņa daļa no visa plastmasas piesārņojuma, tradicionālie cilvēku apbedīšanas veidi ne tuvu nav lielākais kaitējums, ko cilvēki apkārtējai videi nodara. Pieņemsim, ka kremēšana atmosfērā izmet 270 tūkstošus tonnu CO₂ gadā, bet Eiropas Savienība vien saražo apmēram 8 tonnas CO₂ uz vienu iedzīvotāju, un ES ir apmēram 512 miljoni iedzīvotāju… Tas, protams, nenozīmē, ka nevajadzētu atteikties no plastmasas salmiņiem vai līķu komposta, bet ir vērts pamanīt, ka tās ir visai triviālas problēmas. Nav šaubu, ka vieglāk ir aizliegt salmiņus nekā, piemēram, ķīmiskās vielas, kuras izmantojam, lai mazgātu veļu vai tīrītu izlietnes. Tāpat jūsma par līķu kompostēšanu un atgriešanos dabas riņķojumā var darboties kā anestētiķis, kas palīdz samierināties ar daudz lielākām problēmām. Ir jādomā ekoloģiski, bet, manuprāt, nedrīkst ignorēt jautājumu, kāpēc laikmets kopš 20. gadsimta 60. gadiem, kad izveidojās un uzplauka mūsdienu ekoloģiskā kustība, ir arī nepieredzēti straujas dabas resursu noplicināšanas laikmets. Kāpēc vegānisma popularitāte aug vienlaikus ar gaļas patēriņa pieaugumu? Un atkal: tas nenozīmē, ka ekoloģiskām idejām vai vegānismam nav nekādas nozīmes un tie neko neietekmē. Vienkārši jāatceras, ka jautājums par dzīves stilu un estētiku ir tikai ekoloģiskās gudrības sākums, nevis vainagojums. Piemēram, var izvēlēties videi draudzīgas bēres, bet vēl efektīvāks dabas aizsardzības paņēmiens būtu samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Kurš zina, kā to izdarīt gudrā, nevis idiotiskā veidā?