Make France great again!

Fijona populistiskās kampaņas mērķis ir paust nostalģiju par zaudēto Franciju un pasniegt sevi kā vienīgo kandidātu, kurš var atjaunot tās varenību un atrisināt visas problēmas. Skan pazīstami?

Marvāns Bišāra, “Padarīt Franciju atkal varenu: vai Fijons seko Trampa pēdās?”, Al Jazeera, 2016. gada 28. novembrī

Trampa negaidītā uzvara ASV prezidenta vēlēšanās ir ne tikai pārsteigusi, bet arī kārtīgi nobiedējusi politikas komentētājus visā pasaulē. Sabiedējusi ir ne vien Trampa prezidentūra, bet arī pašu nespēja to paredzēt. Līdz ar to daudzās Eiropas valstīs 2017. gadā saistībā ar paredzētajām vēlēšanām ikviens potenciālais kandidāts tiek vērtēts kā kārtējais pierādījums populistisko spēku uzvaras gājienam pasaulē.

Saistībā ar maijā gaidāmajām Francijas prezidenta vēlēšanām Latvijas un starptautiskie mediji galveno uzmanību parasti pievērš Nacionālās frontes līderei Marinai Lepenai. Galēji labējās partijas kandidāte, kura jūsmo par Brexit un Trampa uzvaru, varbūt arī ir intereses vērta, tomēr ne mazāk saistoša persona ir konservatīvās Republikāņu partijas kandidāts Fransuā Fijons. Bijušā Sarkozī premjera plāni būtiski samazināt sociālo budžetu, tādējādi pilnībā iznīcinot to, kas vēl palicis pāri no Piektās republikas labklājības valsts, Francijas gadījumā ir radikāls solis pat labējam politiķim. Arī Fijona nevēlēšanās slēpt, ka viņa politiskos uzskatus iespaidojusi reliģija, sekulārās valsts politiskajā kultūrā ir kas nebijis. Tomēr šis reliģiskajā pārliecībā balstītais konservatīvisms un brīvā tirgus liberālisms Fijonu vairāk tuvina tādam ASV Republikāniskās partijas elites politiķim kā Mits Romnijs, nevis Donaldam Trampam. Līdz ar to, piemēram, The New Yorker autors Adams Gopniks viņu uzskata par teju vai vienīgo kandidātu, kas Franciju var glābt no Trampa līmeņa populistes Lepenas. Kreisie spēki šobrīd ir sašķelti, un tos vājinājusi Olanda neveiksmīgā prezidentūra, bet tādiem centriskajiem kandidātiem kā Emanuels Makrons vēsturiski nekad nav izdevies nonākt vēlēšanu otrajā kārtā. Tikmēr Fijons, aiz kura stāv Republikāņu partija, kas piecus gadus pavadījusi opozīcijā, nāk ar pilnīgu jaunu programmu, konservatīvu un labēju, taču tā tomēr nenolaižas līdz Nacionālās frontes rasismam.

Tiesa, arī Fijonam ir šis tas kopīgs ar Trampu. Abi vēlas samazināt ASV lomu Eiropas drošībā, būtiski uzlabot attiecības ar Krieviju un atjaunot savu dzimto valstu zudušo varenību. Jautājums par to, kad tieši ASV un Francija ir bijušas tik varenas, kādas tās abu šo politiķu skatījumā vairs nav, ir diezgan interesants. ASV The Daily Show komiķi vēlēšanu kampaņas laikā šo jautājumu uzdeva Trampa atbalstītājiem. Uz to, kā saprotams, atbildēt nenācās viegli. Kad uzrunātais minēja 1913. gadu, tika iebilsts, ka tolaik sievietēm nebija balsstiesību; kad apgalvoja, ka ASV bija varenas to dibināšanas brīdī, tika atgādināts, ka tolaik vēl nebija atcelta vergturība. Arī republikāņu parasti piesauktie zelta laiki – Ronalda Reigana prezidentūras gadi –, raugoties no Trampa perspektīvas, nemaz tik gaiši neizskatās. Reigans, kā zināms, gan atbalstīja brīvu starptautisko tirdzniecību, gan bija gatavs finansiāli un militāri iesaistīties Rietumeiropas drošības uzturēšanā. Trampa iecerētās ASV, kuras nodarbojas ar iekšējā tirgus aizsardzību un lieki nešķiež naudu savas starptautiskās ietekmes uzturēšanai, pēdējoreiz šķiet manītas kaut kad starpkaru periodā, citiem vārdiem sakot – Lielās depresijas laikā, vairākus gadus pirms tam, kad Otrais pasaules karš to padarīja par pasaules mēroga lielvalsti.

Francijas gadījumā aizgājušo zelta laiku meklējumi savā ziņā ir ne vien saprotamāki, bet arī tradīcijām bagātāki. ASV starptautiskā ietekme 20. gadsimtā ir tikai augusi, bet Francija pēdējo 150 gadu laikā ir piedzīvojusi divas milzīgas sakāves (1871; 1940), vienu ļoti smagu uzvaru (1918) un savas koloniālās impērijas sabrukumu. Līdz ar to, kā raksta Aleksandrs Stille, Francijas sabiedrību jau vairāk nekā gadsimtu pārņēmusi apsēstība ar ideju par strauji tuvojošos nācijas galu, kas steigšus jānovērš. Tā, piemēram, jau 1892. gadā Parīzē Makss Nordavs apraudāja impresionismu kā visas franču nācijas deģenerācijas pierādījumu, bet Remons Arons 20. gadsimta 30. gadus atcerējās kā pilnīgas dekadences periodu, kad Franciju pie dzīvības uzturēja “tikai franču naids citam pret citu”.

2009. gada ekonomiskā krīze un Fransuā Olanda neveiksmīgās prezidentūras piecgade šīs apokaliptiskās priekšnojautas ir atkal uzjundījusi. Pēdējo gadu laikā Francijā publicēta ne tikai vesela virkne romānu par tēmu pastāvošās pasaules gals (piemēram, Latvijā īpašu ievērību guvušais Mišela Velbeka “Pakļaušanās” vai 2012. gada Gonkūru prēmijas laureāta Žeroma Ferarī “Sprediķis par Romas krišanu”), bet arī vairāku politiķu un žurnālistu pārspriedumi par gaidāmo Francijas sabrukumu: to vidū populārākie bija žurnālista Erika Zemūra raksts “Franču pašnāvība”, bijušā premjera Mišela Rokāra “Rietumu pašnāvība, cilvēces pašnāvība?” un Fransuā Fijona “Uzvarēt islāmisko totalitārismu”.

Šos darbus vieno ne tikai ideja, ka valsts drīzumā sabruks (ja vien rakstu autori netiks steigšus uzklausīti), bet arī aicinājums atgriezties vecajos, labajos laikos, kad Francijā lietas tika darītas pareizi. Atšķirībā no ASV republikāņiem, kuri, kā jau minēts, joprojām mēģina saprast, kad tieši Amerika bija tik varena, kādai tai jābūt, franču labējiem ir ļoti skaidrs priekšstats par to, kad tieši beidzās pēdējais Francijas zelta laikmets. Šī zaudētā paradīze, kā izrādās, nav koloniālās varenības periods, bet gan laiks, kad valdīja vīrs, kurš ne tikai atbrīvoja Franciju no brūkošās impērijas, bet arī radīja ilūziju, ka Francija turpina būt varena arī bez savām domīnijām. Šarla de Golla prezidentūras laikā (1959–1969) Parīze darīja visu, lai apliecinātu: tā ir neatkarīgs pasaules mēroga spēlētājs, nevis ASV ietekmes zona. Tā sauktā politique de grandeur – varenības politika – tiecās atmest Aukstā kara pasaules dalījumu, meklēt tiešus kontaktus ar Austrumu bloku, vienlaikus par savu aizsardzību pret iespējamo PSRS uzbrukumu rūpējoties pašiem. Šajā desmitgadē Francija izmēģināja savu pirmo atombumbu, pameta NATO komandstruktūru, bloķēja Lielbritānijas pievienošanos Eiropas Ekonomikas kopienai, destabilizēja ASV dolāru un atzina komunistisko Ķīnu. De Golls gan viesojās Maskavā, gan uzņēma Kenediju pāri Parīzē. Iekšpolitikā valdīja ģenerāļa stingrā, taču demokrātiskā roka, un franču ekonomika plauka.

Tomēr Fijons un viņa atbalstītāji savās ilgās pēc 60. gadu stabilitātes un varenības aizmirst vairākas būtiskas lietas. Pirmkārt, šī varenība tika lielā mērā celta ar imigrantu rokām: de Golls veicināja un atbalstīja darbaspēka ieceļošanu no bijušajām kolonijām. Otrkārt, Francijas stabilitāte sašķobījās 1968. gadā, kad izrādījās, ka labklājības valsts nav spējusi izveidot jēdzīgu dialogu ne vien ar kreisajiem spēkiem, bet arī ar studējošo jaunatni. Treškārt, de Golla Francijā īsti nebija vietas ne seksuālajām minoritātēm, ne tām sievietēm, kuras dzīvē vēlējās ko vairāk par tradicionālo mātes un sievas lomu.

Fijons, protams, nav Donalds Tramps, bet viņš nav arī Šarls de Golls. Atšķirībā no de Golla viņš nav bijušais pretošanās kustības vadītājs, līdz ar to viņa politiskais kapitāls gluži vienkārši nav pietiekami liels, lai iegūtu vai noturētu varu, pieļaujot tās pašas kļūdas, kuras reiz pieļāva ģenerālis.

Citiem vārdiem sakot, ja Fijons patiešām vēlas uzvarēt Marinu Lepenu un izglābt Franciju no galēji labējo prezidentūras, viņam ir jāatrod veids, kā uzrunāt kreisi centrisko vēlētāju un tās sabiedrības grupas, kuras neatbalsta viņa stingri katolisko pasaules uzskatu. Bez tam būtu jāsaprot, ka rotaļāties ar antiamerikānismu un prokremlismu laikā, kad ASV bija gatavas darīt visu, lai noturētu savu ietekmi Eiropā, un laikā, kad ASV vēlas savu klātbūtni vecajā kontinentā mazināt, ir divas dažādas lietas. Vārdu sakot, atliek cerēt, ka Francijas un visas Eiropas labā Fijons tuvāko mēnešu laikā spēs atteikties no savas prokrieviskās nostājas ārpolitikā un pietuvināt iekšpolitisko programmu labēji centriskajai ideoloģijai.