Manas sārtās līnijas

Domājot par “sārtajām līnijām” – lai ko tās arī nozīmētu –, visilgāk kavējos pie savām tuvajām un siltajām attiecībām ar kaut ko līdz tam gluži neiedomājamu, banālu un bezgaumīgu, proti, ar deminutīviem; šajās attiecībās es stājos 2009. gada februārī. Ieraudzījusi savu dēlu – objektīvi kaut ko mazu, taču tādu, kas nepārprotami un tiešāk par tiešu attiecas uz mani iepretim visiem citiem cilvēkiem pasaulē –, atskārtu, ka deminutīvi nav vis banāli un bezgaumīgi, jo ir rociņas, nevis rokas, kājiņas, nevis kājas. Nu, un viss pārējais.

Kad pavisam nesen darbā (šķērsojusi kārtējo sārto līniju, jau dažus gadus strādāju par kostīmu pārzini un ģērbēju teātrī) jaunajam, talantīgajam aktierim, kurš diezgan stresainā brīdī aizskatuvē jāizkrata no iepriekšējā, piesvīdušā un jāiedabū svaigā, ātrai ģērbšanai daļēji aizpogātā kreklā, saku, lai viņš tagad dod otru rociņu, attopos, ka deminutīvi ienākuši manā dzīvē uz palikšanu un dara mani par labāku cilvēku katru mīļu dienu. Jo īsts deminutīvs atver tev, cilvēkam, sirdī tādus smalkus, iepriekš neapjaustus vārstuļus, pa kuriem turpu šurpu pārvietojas tikai labas, skaistas un cēlas jūtas un bezgalīga tolerance pret visām dzīvības formām pasaulē. Labi, šo apgalvojumu gan varētu samaitāt kailgliemeži.

Taču uzrakstīt līdz galam par deminutīvu tomēr nesanāca, jo tāda teksta beigas būtu gaužām skumjas un izmisīgas – visdrīzāk par to, ka ikvienā cilvēkā, īpaši maskulīnos, īpaši visādos slepkavās un citos ķēmos, izjūtu to pašu saistību ar deminutīviem: proti, viņi jau arī bija mazi maziņi, bet tagad vairs nav. Un ka viņi kādam ir piedzimuši, kurš, uzskatāmi ieraudzījis, kā dzīve sākas, sapratis, ka tas ir drošs pierādījums tam, ka tā arī beigsies. Vai neko nav sapratis, tomēr gādājis, rūpējies, visticamāk, arī mīlējis. Un tad viņi aiziet karā, uzsprāgst, tiek nošauti, šauj nost citus. Un tamlīdzīgi.

Tikmēr par deminutīviem, izrādījās, skaisti un precīzi tikko personālizstādē galerijā Alma izteikusies Zane Tuča. Lauzīdama galvu par “sārtajām līnijām”, tovakar apstājos pretī galerijas vitrīnai Tērbatas ielā un pavadīju tik laimīgus mirkļus, kādi gadās tad, kad kāds cits izdarījis ko sarežģītu tavā vietā. Un lūk – mani smagie un lipīgie apsvērumi Zanes Tučas trīs melnbaltajos attēlos (divi atklāti un nekustīgi, viens – slepens un kustīgs) kļūst par vieglām, baltām un apskaidrojošām pūkām. Un nekas vairs nav jāraksta.

Tomēr negaidot atmiņā uzausa kāda saruna, ko gan ļoti gribas pierakstīt. Tīri tāpēc, lai uzrakstītu.

Mēs ar draudzeni centrā gaidījām tramvaju, varbūt pirms kāda mēneša vai diviem. Visādā ziņā lapu vēl bija daudz, bet silts – vairs ne pārāk. Uz tikšanos biju atbraukusi no darba ar riteni, bet jau ap trijiem tramvaji izrādījās pārāk pilni un riteni nācās pieslēgt pie pieturas. Tikšanās iemesls bija diezgan lietišķs un saistīts ar nekustamā īpašuma attīstīšanas iespēju novērtēšanu vēl diezgan tuvā apkaimē, teiksim tā.

Runājam par laiku un mēteļiem. Draudzene, teiksim, Solvita, saka, ka beidzot jūtas forši, jo, lūk, nopirkusi foršu mēteli un sākas rudens, kas viņai tā patīk. Iebilstu, ka man rudens tā mazāk, bet nu novembris ir pats ļaunums. Jo tumsa un baltā ķēpa. Bet viņai tieši novembris patīk ļoti – lapas, dzestrums un kas tur vēl gaisā. Godīgam smoltolkam ar šo pietiktu, taču es vēl neuzmanīgi izvēršos, ka īpaši labi ir pirmie pavasara mēneši, nu, marts vai pat februāris. Un ka man vispār ir jūtas pret šiem mēnešiem. Solvitai savukārt riebjas februāris, bet marts vispār esot vissliktākais mēnesis pasaulē. Nojaušu, ka vajadzētu paklusēt vai mainīt tēmu, tomēr muļķīgi iebilstu, ka marts ir mans mīļākais mēnesis: tad ir mana dzimšanas diena, vēl nekā nav, un tūlīt viss būs, kā toreiz teica tā manikīre, pirms tuvāk iepazinos ar sava bērna tēvu. Vispār jau arī dēla vārds ir par godu un prieku martam.

Tad Solvita sirsnīgi, gandarīti pasmaida un saka: “Tātad tu vienkārši esi piedzimusi vissliktākajā gada mēnesī!” Cenšos pieklājīgi iebilst, ka tā nevar teikt, jo mani sāpina dzirdēt, ka esmu piedzimusi vissliktākajā mēnesī. Viņai marts var nepatikt, bet tas nenozīmē, ka tas objektīvi ir slikts mēnesis. Viņa turpina smaidīt un atbild: tā varot gan būt, ka ir nepatīkami to dzirdēt, tomēr man jāsaprotot, ka tā vienkārši ir patiesība!