Meža tiesības

Zviedrijā ir ierosināts papildināt konstitūciju ar labojumiem, kurus atzīst par unikāliem Eiropā un kuri paredz nostiprināt dabas tiesības, tādējādi dzīvās būtnes un dažādus dabiskās vides aspektus aizsargājot no ekspluatācijas un ļaunprātīgas izmantošanas. Runa ir par tāda juridiskā statusa piešķiršanu, kāds līdz šim nodrošināts vienīgi cilvēkiem un atsevišķiem dzīvniekiem.
Džons Kvīlijs, commondreams.org, 8. oktobrī


Vai dabai var būt tiesības? Alnim? Mežam? Upei?
Daļai lasītāju šie jautājumi šķitīs muļķīgi vai atbilde būs vienkārša: “Skaidrs, ka nevar, un mēs jau zinām, kuri šādus pekstiņus ir izdomājuši!” Tomēr, ja es lūgtu mazliet izvērst šo atbildi un pastāstīt, kāpēc, teiksim, tikai cilvēkam var būt tiesības, saruna, visticamāk, vai nu apstātos pie strupa “Tā tas ir, un viss”, vai arī aizvestu pie fundamentāliem jautājumiem, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu. Sākot ar jautājumu: kas īsti ir tiesības?
Lai nedaudz sašaurinātu tēmu, par piemēru esmu izraudzījies mežu. Tātad: vai mežam var būt tiesības? Jautājums nav gluži jauns, bet noteikti jaunāks par citu: vai dzīvniekam var būt tiesības? 20. gadsimta 80. gados dzīvnieku tiesību teorija kļuva par vienu no vadošajām nostādnēm dzīvnieku aizstāvības ētikā. To pašu nevar teikt par vides ētiku, kas plaši pievēršas jautājumiem par dabas vai, piemēram, mežu ētisko statusu, bet tiesību jēdzienu izmanto reti.
Dzīvnieku aizstāvības ētikā jautājums, kam var būt tiesības, ir ļoti plaši apspriests. Tie, kuri uzskata, ka dzīvniekiem tādas var būt, apgalvo, ka būtnei nav obligāti nepieciešams saprāts, valoda vai spēja nošķirt labo no ļaunā, lai tai varētu būt tiesības. Tiesības var būt jaundzimušam zīdainim, lai gan mēs no viņa negaidām atbildīgu rīcību vai spēju pieprasīt, ka citi viņa tiesības ievēro. Mēs varam prasīt ievērot zīdaiņa tiesības viņa vārdā. Šis arguments ir nevis diskusijas beigas, bet sākums, tomēr viegli pamanīt, kā to var izmantot, lai aizstāvētu meža tiesības. Pat ja mežs nav daļa no savstarpēju prasību tīklojuma, kāds pastāv cilvēku sabiedrībā, un neko nepieprasa, mēs to varam pieprasīt meža vārdā.
Tomēr vides ētikas aizstāvji, kā jau teicu, lielākoties izvairās runāt par mežu tiesībām. Visticamāk, tas skaidrojams ar to, ka tiesību izpratne tradicionāli ir saistīta ar indivīda jēdzienu. Indivīdam ir tiesības uz dzīvību un īpašumu, indivīdam pienākas, ka tas netiek pazemots vai mocīts, tam var būt intereses, ko citi nedrīkst pārkāpt. Bet pat vides ētikas pārstāvji mežu vai upi vairās atzīt par indivīdiem, vismaz ne tādā nozīmē kā cilvēkus, dzīvniekus vai augus. Tikmēr vides ētikas aizstāvjiem lielākoties šķiet, ka tiesību jēdziens nemaz nav nepieciešams, lai izteiktu viņu ētisko pārliecību. Piemēram, var būt ētiski principi, likumi vai pienākumi, kas ir saistoši par spīti tiesībām. Teiksim, man ir tiesības uz savu īpašumu, bet ētiskais pienākums man prasa noteiktā situācijā dalīties ar citiem, pat ja viņiem nav tiesību no manis kaut ko pieprasīt. Un vides ētika ir mēģinājusi formulēt ētiskos principus, kas liek aizstāvēt dabu neatkarīgi no tā, vai dabai ir tiesības.
Līdz šim es neesmu pateicis skaidri, par ko es runāju – ētiskām vai juridiskām tiesībām. Tas nav viens un tas pats. Ētiskie principi, likumi vai tiesības ir cilvēkam saistoši, bet citā veidā nekā juridiskie. Sakot, ka dzīvniekam ir ētiskās tiesības, es atzīstu, ka man būtu jārīkojas noteiktā veidā, piemēram, es nedrīkstu dzīvnieku nogalināt. Instance, kura spiež mani ievērot ētisko principu, vismaz šķietami esmu es pats. Ētiskie principi var sakrist ar ārējām prasībām, bet, atzīstot kaut ko par ētisko principu, es atzīstu šo savu “iekšējo” instanci, neatkarīgi no tā, kas vēl mani cenšas ietekmēt. Savukārt juridiskie likumi un tiesības prasa, lai būtu ārēja instance, kas nodrošina, lai šie likumi un tiesības tiktu ievēroti. Ja juridiskās tiesības netiek uzspiestas, tās ir tukšas.
Zviedru politiķi, kuri vēlas mainīt konstitūciju, aicina nodrošināt dabai juridiskās tiesības. Vai juridiskajām tiesībām ir jābalstās ētiskajās tiesībās, ir sarežģīts jautājums, tomēr šaubos, vai šīs iniciatīvas pamatā ir kāda izstrādāta ētiska teorija, drīzāk tas ir mērķis – aizsargāt dabisko vidi. Atbilstoši vides ētikai jautājums, kam var būt tiesības, nav obligāti saistīts ar politisko jautājumu – kam zviedri vēlas piešķirt juridiskās tiesības.
Kad 20. gadsimta vidū dabas aizstāvji pievērsās filozofijai, bet filozofi – vides ētikai, viņus vadīja pārliecība, ka cilvēku attieksmē pret dabu ir būtiskas problēmas un dabiskās vides aizsardzība ir iespējama tikai tad, ja mainīsies arī cilvēku domāšana. Ierosinājums mainīt Zviedrijas konstitūciju droši vien balstās atziņā, ka izmaiņas domāšanā ir pārāk lēnas un nepietiek ar iekšēju kontroli – nepieciešamas ārējas, valstiskas sankcijas.
Kāpēc svarīgi ir prasīt tieši dabas tiesības, nevis, piemēram, konstitūcijā fiksētu prasību, ka daba ir jāciena? Varu iedomāties divus iemeslus. Pirmkārt, tradicionāli tiesības ir pretstatītas vairākuma gribai vai citu cilvēku labumam. Tā ir individuālo tiesību būtība, ka, piemēram, katolis drīkst būt katolis pat tad, ja visi apkārtējie ir luterāņi un uzskata katoli par nomaldījušos avi. Atbilstoši, ja mežam ir tiesības, to nedrīkst, piemēram, iznīcināt, pat ja kādam citam tas ir izdevīgi. Otrkārt, aicinājumi rūpēties un respektēt dabu ir izrādījušies nepietiekami efektīvi. Pat tas, ka likumos ir ietverti dažādi ierobežojumi dabas “resursu” izmantošanai un prasības rūpēties, piemēram, par dzīvniekiem, nav apstādinājis ekoloģisko krīzi vai vardarbību pret dzīvniekiem.
Abi minētie aspekti saistās ar vienu tēmu, kura vismaz man zināmajos apskatos par Zviedrijas konstitūcijas izmaiņām netiek uzsvērta, bet kura, manuprāt, ir šajā diskusijā centrāla. Proti, jautājums par mežu tiesībām ir jautājums par īpašumu. Ideja, ka mežam var būt tiesības, vēršas pret principu, ka mežs var būt privātīpašums vai īpašums vispār. Formāli viens otru neizslēdz, jo, piemēram, arī vergam var būt tiesības: teiksim, viņu drīkst pārdot, bet nedrīkst nogalināt. Tomēr viens no iemesliem, kāpēc dažāda veida ierobežojumi dabas izmantošanā ir nepietiekami efektīvi, ir tas, ka galu galā daba, mežs, dzīvnieks ir tikai īpašums. Realitātē sadursme starp dabas aizsardzību un dabas kā tikai īpašuma statusu notiek nepārtraukti. Atzīstot, ka mežam ir tiesības un jebkurš var par tām iestāties, arī tiesā, mēs neapšaubāmi samazinām, turklāt radikāli, īpašnieka tiesības uz savu īpašumu.
Uzreiz atgādināšu, ka neviens vēl nekādas izmaiņas Zviedrijas konstitūcijā nav veicis un iespēja, ka šīs izmaiņas tiks apstiprinātas, ir ļoti maza. Tomēr aicinājums piešķirt dabai tiesības varētu būt priekšvēstnesis tam, kas mūs gaida. Pirmkārt, jāsaprot, ka ekoloģiskā krīze ir reāla un tā vienkārši nepazudīs. Bet sekas var būt daudz nozīmīgākas, nekā mēs savos sliktākajos scenārijos iedomājamies. Nebūs tā, ka viss paliks pa vecam, tikai vairāk šķirosim atkritumus un mazāk ēdīsim gaļu. Nepieciešamība saglabāt dabas vidi radīs spiedienu uz visu sabiedrības struktūru, jo dabiskās vides saglabāšana kļūs par izdzīvošanas jautājumu.
Bet tas radīs veselu virkni konfliktu. Eiropas Savienībā ikviens mēģinās ieslēgties savā mājiņā, cerot, ka viņus jau nu vētra neskars. Latvijā “pilsēta” cīnīsies pret “laukiem” un “tauta” pret “Briseles sulaiņiem” un “radikālajiem zaļajiem”. Diemžēl, spriežot pēc pasaules pieredzes, problēmas saasinās bezatbildīgi politiķi, kuri centīsies nevis mazināt neapmierinātību un risināt konfliktus, bet tos izmantot īstermiņa mērķiem.
Pilnībā no šiem konfliktiem, manuprāt, izvairīties nav iespējams. Galvenais iemesls ir tas, ka cilvēkiem ir ļoti grūti atteikties no kaut kā konkrēta un tūlītēja, lai iegūtu kaut ko nākotnē, nemaz nerunājot par solidaritāti ar tiem, kuri telpā vai laikā nav tepat līdzās. Filozofi ir piedāvājuši stratēģiju šādu konfliktu risināšanai – taisnīgumu. Taisnīgums gluži neatrisina solidaritātes problēmu, jo, lai realizētu taisnīgumu, parasti nepieciešama cilvēku vēlme solidarizēties. Tomēr tas liek apzināties, ka ekoloģiskās krīzes risināšanai nepietiek ar to, ka dabai tiek piešķirtas tiesības, jo mehāniska šāda principa ieviešana nozīmētu, ka vienai sabiedrības daļai, dabas resursu īpašniekiem, vajadzētu vairāk upurēt nekā citiem, lai gan ieguvums ir kopīgs.
Mežu tiesības nav absurda ideja, un īpašumtiesības uz dabu arvien vairāk tiks ierobežotas, bet var diezgan droši teikt: ja nevēlamies izspēlēt kādu no ekoloģiskās krīzes izraisīto sociālo katastrofu scenārijiem, būsim spiesti nopietni pievērsties ne tikai dabas tiesību, bet arī sabiedrības taisnīguma jautājumiem.