Nācija un būvniecība

“Teikšu skaidri, ka mūsu valstij, mūsu tautai ne tikai 2019., bet arī 2020. gads būs sarežģīts. Tie nebūs vienkārši gadi, jo, teikšu godīgi, šajos divos gados ne reizi vien tiks pārbaudīta mūsu izturība, konkrētāk – vai mēs esam tās neatkarības cienīgi, par kuru mēs vienmēr un visur tā runājam,” teica Aleksandrs Lukašenko.

Belta.by, 11. janvārī

Kārtējie brašie vārdi, kas nākuši no Baltkrievijas prezidenta Lukašenko mutes, paši par sevi īpaši nepārsteidz. Galu galā, cik nav dzirdēta šī atsaukšanās uz suverenitāti un pašnoteikšanos – vienlaikus omulīgi patērējot Krievijas naftu un gāzi. Šoreiz uzmanību vairāk piesaistīja sacītā konteksts. Krievija attiecībās ar Baltkrieviju ir aktualizējusi 90. gadu “apvienotās valsts” ideju, saskaņā ar kuru šodien jau bija jāpastāv vienotam valūtas režīmam un vienai armijai. Tas savukārt liek domāt par “2024. gada problēmu”, proti, iespēju Putinam palikt pie varas, negrozot Krievijas konstitūciju. Teorētiski to varētu eleganti atrisināt, vadonim kļūstot par apvienotās valsts prezidentu un saglabājot Lukašenko kaut kādā prestižā sinekūrā, piemēram, viceprezidenta amatā. Šādām spekulācijām ir pamats. Putins 2024. gadā nekur prom neies un nevar aiziet; savukārt Latvijai un Rietumiem, lai cik tas dīvaini izklausītos, šāds scenārijs nebūtu no sliktākajiem. Galu galā, alternatīvas grozās ap kādu “mazu, uzvaras vainagotu karu” pierobežas valstīs.

Taču te nav vietas ilgām pārdomām: “diktatora dilemma” nav nekas jauns nedz vēsturē, nedz politikas zinātnē. Interesantāk ir pavaicāt, ko nozīmē “būt neatkarības cienīgiem” un ko mums par to stāsta Baltkrievijas piemērs. Droši vien būšana neatkarības cienīgiem nozīmē būt gataviem šo neatkarību aizstāvēt un kaut ko ziedot tās vārdā. Citiem vārdiem: vairumam pilsoņu sava valsts ir tik augsta prioritāte, kas pārspēj citas vajadzības, un valsts neatkarības vārdā mēs esam gatavi pieciest grūtības.

Skaidrs, ka šādu argumentāciju iedzīvotāju mobilizācijai lieto gan Krievijas, gan Baltkrievijas elite. Taču ir kāda būtiska atšķirība. Baltkrievija bija padomju republika, kura 1991. gada referendumā ar 84 procentu vairākumu nobalsoja par PSRS saglabāšanu, turpretī šobrīd vairākums baltkrievu sīvi atbalsta savu neatkarību un drīzāk sapņo par sadarbību ar ES, nevis ar Krieviju – pat neraugoties uz to, ka viņi masveidīgi skatās Kremļa televīzijas propagandu un Baltkrievijas populārākais dziedātājs ir Filips Kirkorovs. Tātad kaut kādā ziņā baltkrievi neapšaubāmi ir kļuvuši savas neatkarības cienīgi.

Kā to izskaidrot? Paradoksāli, bet Aleksandrs Lukašenko kopš 1994. gada pratis par Krievijas naudu veidot Baltkrieviju kā nacionālu valsti. Šī valsts ir diktatūra, vēl konsolidētāka un represīvāka par Krieviju. Arī Lukašenko bravūrīgā suverenitātes retorika, protams, bija līdzeklis, lai noturētos amatā – jo īpaši pēc 2004. gada, kad “batjka” meta kaunu pie malas, atcēla prezidentūras termiņu skaita ierobežojumus un uz laiku kļuva par “Eiropas pēdējo diktatoru”. Te nostiprinājās ļoti savdabīga nacionālā identitāte: Baltkrievijas valstiskums nāk no boļševikiem; Baltkrievija ir nesaraujami saistīta ar Krieviju – etnogrāfiskā nozīmē pat daudz “krieviskāka” par to. 1945. gada “lielā uzvara” ir kļuvusi par fundamentālu nacionālo mītu arī Baltkrievijā – turklāt ne bez pamata, jo baltkrievu vidū bija mazāk nacistu kolaborantu nekā krievu vidū. Un tomēr – ļoti grūti iztēloties iespēju, ka Baltkrievija tā vienkārši iekļausies Krievijas Federācijā, jo īpaši pēc tam, kad Krievija savu izpratni par “integrāciju” jau ir nodemonstrējusi Krimā un Donbasā.

Plašāka teorētiska perspektīva liek mums atskatīties nesenā vēsturē un vaicāt par attiecībām starp “nācijas celtniecību” un demokrātiju. Liela daļa Centrāleiropas un Austrumeiropas nāciju kā sava valstiskuma “tēvus” atceras nebūt ne īpaši demokrātiskas figūras – kā Pilsudskis Polijā, Petss Igaunijā, Smetona Lietuvā, karalis Boriss Bulgārijā un tamlīdzīgi. Šeit, protams, iederas arī Kārlis Ulmanis, kura piemiņa joprojām daudziem liek justies neērti. Šis politiķis, kurš iznīcināja demokrātiju, vienlaikus neapšaubāmi vairāk par jebkuru citu nodarbojās ar “nācijas būvniecību” – ar visu savu patriotisko ideoloģiju, tautsaimniecības “latviskošanu”, masu organizācijām, armijas parādēm un tamlīdzīgi. Tādēļ nav nejaušība, ka par “Ulmaņa laikiem” folklorizēti dēvē visu pirmo Latvijas neatkarības periodu, ne tikai pēdējos sešus autoritārisma gadus. Turpretī situācijas, kad jaunās valsts nācijas politisko vadību simbolizē demokrāts, Eiropas vēsturē ir sastopamas krietni retāk: Masariks Čehoslovākijā drīzāk gan ir izņēmums. Demokrātijas apstākļos “nācijas būvniecība” sastopas ar dabiskām robežām: tai nākas pieciest plurālismu, bieži – sadzīvot ar vāji integrētām minoritātēm, kurām turklāt vēl ir spēcīgi aizbildņi ārzemēs. Tādēļ, ja jūsu prioritārais uzdevums politikā ir “nācijas būvniecība”, autoritārisms tam sniedz vispiemērotāko ietvaru.

Tiktāl varētu likties, ka Lukašenko šodien mēģina sekmīgi īstenot “nācijas veidošanas” uzdevumu, ar kuru starpkaru Eiropā nocīnījās virkne valstu. Tomēr šīs paralēles nav pilnīgas. Mūsdienu Baltkrievija netiek veidota kā etnisko baltkrievu valsts: kulturālā nozīmē tā ir un paliek Krievijas satelīts, postpadomju valsts. Galu galā, tas pats Lukašenko vēl 90. gadu vidū atjaunoja krievu valodas kā valsts valodas statusu, jo tobrīd tas bija politiski izdevīgi. Tādēļ, runājot par šādu režīmu mehāniku, jebkura autoritārisma galvenais motīvs ir – noturēties pie varas, un tam tiek dota priekšroka iepretim jebkādiem ideoloģiskiem apsvērumiem. Kādu brīdi varbūt tas šķiet ļoti jauki, aizraujoši un patriotiski. Taču autoritārisms iznīdē jebkādas neatkarīgas institūcijas, un, kad līderis kaut kādu apstākļu dēļ vairs nespēj konsolidēt varu, izrādās, ka valsts nevilšus nonākusi bezdibeņa malā. Tieši tādēļ jebkuram reālistiskam vērotājam, kurš šodien bažījas par Putinu un Lukašenko, ir ne mazāks pamats bažīties par to, kas notiks pēc Putina un Lukašenko.