Nepiepildītā nākotne

Latvijas Zemniecības fonda avīze Ābele sāka iznākt 1991. gada janvārī, pašā barikāžu laikā. Es tādu avīzi nezināju. Vai vienkārši esmu aizmirsis? Pēkšņi, liekas, atminos, kā televīzijā to reklamē Ēvalds Valters, dzirdu, viņš saka: “Ābele.” Vairāk neko.

Tagad man patrāpījies Ābeles 1995. gada janvāra-februāra numurs. Labs laiks. Barikādes jau ir pagātne, bet kas ir nākotne? Šķiru, lasu un 2. lapaspusē atrodu kādu aizmirstu sapni.

Drīz būs pagājis pusgads, kopš Latvijas zemi atstājusi Krievijas armija. Taču Latvijā, atbilstoši mums uzspiestajam līgumam, vēl dažus gadus turpinās darboties krievu lokatorstacija ar krievu personālu. Un pašā Kurzemes centrā, netālu no Skrundas, vēl aizvien rēgojas ķēmīgais, tā arī līdz galam neizbūvētais jaunās krievu lokatorstacijas “monstrs”, kuru tagad, atbilstoši Latvijas lēmumam un attiecīgo ASV firmu noslēgtajam līgumam, paredzēts sagraut.

To atceros. Bet, lūk, Ābele šai sakarā komentē saņemtu vēstuli:

“Mana misija Latvijā 1994. gada novembrī bija: saglabāt Skrundas “monstru” Latvijas un Kurzemes tūrisma nākotnei,” saka lidotājs un tūrisma konsultants, kapteinis Guntis Tannis no Toronto, Kanādas. [..] Tūrisms jeb ciemiņi no citām zemēm un viņu nauda ir pasaules lielākais bizness un visātrāk augošā rūpniecība visā globā. [..] Kas pievelk tūristus? Izcilobjekti “landmarks” kā Eifeļa tornis Parīzē .. Absolūti viss, kas ir izcils, lielākais, redzamākais. Skaists vai neglīts – tam nav nozīmes. [..] Pašlaik Latvijā tūrismu pievelk tikai Rīga ar saviem veciem torņiem, bet nākotnē būtu arī Skrundas “monstrs” ar visiem muzejiem, pieminekļiem, augstākiem rotējošiem restorāniem, sporta ierīcēm, hoteļiem, naktslokāliem un citām izdarībām. [..] Tādā sakarībā un nākotnes skatienā Skrunda, kas līdz šim ir bijusi maza, neievērojama pilsētiņa, kļūs par Latvijas un Kurzemes tūrisma izcilvietu un peļņas centru.”

Kā redzams rakstam pievienotajā fotogrāfijā, Guntis Tannis ar savu misiju izgājis arī ielās, rokās turēdams plakātu. Šķiet, viens pats. Visi ir pret, pat “Roks pret Skrundas lokatoru”, ko tur vairs piebilst. Bet lidotājs Tannis domā citādi, viņš redz iespēju.

Protams, uzprasās stāsts par jaunajiem Vasjukiem. Bet kā mēs tagad varam zināt? Varbūt tiešām Skrundā tagad rotētu restorāni. Pagātne, protams, ir galvenais, bet man sevišķi patīk šī nākotne pagātnē – tā, kura nepiepildījās un tāpēc ir neapgāžama. Vēl vairāk man patīk vecais deviņdesmito spēks: it kā bija drūmi, bet paskat, kā mēs spējām sapņot!

Skrundas jaunā lokatorēka ar kontrolētu sprādzienu tika nojaukta tā paša gada 4. maijā. Mēs skolā visi skatījāmies. Tika pārtrauktas mācības, visi sanācām bibliotēkā un lūrējām televizorā. Tieši divpadsmitos vajadzēja sprāgt. Bet, atceros, kaut kas tur kavējās, jau skanēja Zigmāra Liepiņa “Liberatio”, jau divpadsmit – bet lokators negāžas. Mēs ar saviem sīkajiem sapņiem klusi līksmojām, hehē, vēsture bremzējas, bet algebras stunda iet uz priekšu. Varbūt Taņņa kungs tai brīdī atsāka cerēt? “Varbūt viņi pārdomājuši?” Pēc pāris minūtēm lokators sagāzās, blaukt! Nācās atgriezties algebrā, atgriezties pie saviem lidojumiem.

Ko es toreiz sapņoju? Kas bija tā lielā nākotne, kas nepiepildījās? Izcilobjekti un peļņas centri? Bija gan daži, un es tos glabāju.

Kādu laiku glabāju arī bildīti, kur notverta Skrundas lokatora sabrukšana. Kaut kas tur bija skaists – tāpat kā nesenā okupācijas pieminekļa žaušanās ūdeņos. Pielipināju lokatora bildīti pie mūsu durvīm Jelgavas Bērnu mākslas skolā. Pašam likās asprātīgi, simbolīgi. Tagad tur citi skraida, nav vairs tās bildītes.

Kā tik vairs nav! Tā paša Ābeles numura pēdējā lapā īsa ziņa:

Rīgā vairs nebūs kādreiz populārās kafejnīcas Kristīne. Tās telpas ieņēmis Admirāļu klubs.

Un es pat nezināju, ka Kristīne kādreiz bija bijusi tik populāra.

Kur lokators, kur Kristīne? Tikai vecie torņi paliek.