Vai grieķiem nevajadzētu atkal pateikt “ohi”?

Arī mēs paši ļoti labi zinām, ka ķēniņa spēki ir daudz stiprāki nekā mūsu, un nemaz nebija vajadzīgs to klāstīt, tomēr par visu vairāk mēs mīlam brīvību un tāpēc aizstāvēsimies, kā vien varēdami. [..] kamēr saule ies pa to pašu ceļu, pa kuru viņa tagad iet, mēs nekad neizlīgsim ar Kserksu, bet stāsimies viņam pretī un atvairīsim viņu, paļaudamies uz mūsu dievu un hēroju palīdzību, kuru tempļus un tēlus viņš nesaudzīgi nodevis par upuri liesmām.

No atēniešu atbildes Maķedonijas valdnieka Amintas dēlam Aleksandram, kuru sūtījis Kserksa karapulku vadonis Mardonijs. Hērodots, “Vēsture”, VIII gr. 143. nod.

Domājot par krīzi, ar kuru patlaban jātiek galā Grieķijai, man tā vien gribas pakavēties pie diviem ievērojamiem gadījumiem šīs nācijas vēsturē; viens no tiem noticis senos laikos, bet otrs – jau mūsdienās. Abas reizes grieķi pateikuši “nē” svešai lielvarai, kas mēģinājusi uztiept savu gribu, un spējuši noturēties pret spiedienu; tiesa gan, otrajā gadījumā iznākums nebija tik veiksmīgs kā pirmajā. Neesmu drošs, vai no šiem vēsturiskajiem piemēriem iespējams kaut ko mācīties, taču es nebrīnītos, ja izrādītos, ka šajā drūmajā laikā tos savā prātā piesauc ne viens vien no maniem grieķu draugiem.

Pirmais gadījums mūs aizved uz 480. g. p.m.ē., kad persiešu valdnieks Kserkss, kuru bija nokaitinājusi virkne izaicinājumu, ko viņam metusi šī mazā, pārdrošā un sašķeltā nācija pie Persijas rietumu robežām, nolēma reizi par visām reizēm nospiest grieķus uz ceļiem un pievienot viņu zemi savai impērijai. Gatavojoties iebrukumam, Kserkss visām grieķu valstiņām izvirzīja oficiālu prasību nosūtīt viņam “zemi un ūdeni” kā zīmi, ka tās pakļaujas un atzīst viņa varu. Jāteic, ka vairākas vājākas un vieglāk iekarojamas salu valstiņas prasīto tiešām aizsūtīja, bet abas lielākās valstis, Atēnas un Sparta, lepni atteicās.

Sekoja karš: Grieķijā iebruka gandrīz miljons vīru liela armija; tika izpostīta liela grieķu teritorijas daļa, ieskaitot Atēnas, taču 479. g. p.m.ē. iebrukums beidzās ar persiešu sakāvi: Kserksa flote tika sagrauta Salamīnas kaujā, bet karaspēks – pie Platajām. Uzvarēja skaitliski daudz mazākie grieķu spēki, kas persiešus pārspēja drosmē un disciplīnā. Tam savukārt sekoja jaunrades uzplaukums mākslā, zinātnē un politikā, citiem vārdiem – Grieķijas klasiskais laikmets, viens no dižākajiem posmiem līdzšinējā cilvēces vēsturē.

Šajā gadījumā lielas briesmas un mokošs, tomēr pārejošs posts ar laiku tomēr noveda pie lielas labklājības un augstas pašapziņas, kas pēc simt piecdesmit gadiem Aleksandram Lielajam ļāva iekarot visu Persijas impēriju.

Mūsdienu piemērs bija ne mazāk drosmīgs un sākumā pat veiksmīgs, kaut arī gala iznākums izrādījās ne gluži tik laimīgs. 1940. gada rudenī, Ass valstu panākumu viļņa iedvesmots, Musolīni nolēma izaicināt Grieķiju un uzstādīja tai ultimātu, pieprasot, lai grieķi padodas. Viņš rēķinājās ar vieglu uzvaru gadījumā, ja viņi atteiktos to darīt. Gods un slava, ģenerālis Metaksass, tālaika Grieķijas diktators (visumā ne pārāk simpātiska personība), pasūtīja itāļus vienu māju tālāk, pasakot savu slaveno “nē” (ohi), ko grieķi vēl joprojām spilgti atceras. Itāļu karaspēks šķērsoja Albānijas robežu un, sev par lielu pārsteigumu, sastapās ar lieliski organizētu grieķu pretestību; pēc smagas sakāves dezorganizētie Musolīni spēki bija spiesti meklēt glābiņu Albānijā. Diemžēl ar to viss nevarēja beigties; vāciešiem likās, ka viņi savus sabiedrotos nevar pamest nelaimē. Sekoja vācu iebrukums un okupācija, kas turpinājās lielāko daļu Otrā pasaules kara. Tās laikā tika pastrādāti daudzi zvēriski noziegumi, kurus Grieķijā, protams, vēl joprojām atceras un šajās dienās piesauc ne viens vien sašutis grieķis.

Un tā mēs esam nonākuši pie 2012. gada. Grieķu nācija atkal sastopas ar draudiem no ārpuses, tikai šoreiz ienaidnieks ir krietni netveramāks – tomēr ne mazāk bīstams un despotisks. Virkne banku un finanšu spekulantu – tiesa gan, ne jau bez vairāku Grieķijas valdību līdzdalības – iepinušas grieķu nāciju nesaraujamā parādu tīklā, kas neizbēgami nobremzēs valsts ekonomiku, neciešamā mērā pazeminās dzīves līmeni un uzspiedīs parādu atmaksas režīmu, kas būtībā līdzināsies vairāk vai mazāk ilgstošam dzimtbūšanas jūgam. Lai uzraudzītu šī režīma ievērošanu, grieķiem par “premjerministru” uzspiests ECB iesūtīts funkcionārs, kurš gan pats ir grieķis (valodas zināšanas vienmēr noder!), toties ar sirdi un dvēseli neapšaubāmi kalpo saviem kungiem ES, nevis pats savai tautai.

Ko iesākt? Ir daudz grieķu, kuri gatavi jau atkal pateikt: “Ohi!” un rēķināties ar sekām, lai kādas tās arī būtu. Diemžēl, lai pieveiktu šo ienaidnieku, nepietiks ar parastu vecmodīgu drosmi – tā uzbrukums būs dīvaini nemanāms. Robežu nešķērsos ne karaspēks, ne militārā tehnika; tā vietā iestāsies tukšums – viss pamazām vien izsīks. Nauda, kredīti, pašas nepieciešamākās preces gluži vienkārši kļūs nepieejamas. Šādu ienaidnieku gandrīz nav iespējams uzvarēt, tomēr es gribētu domāt, ka pat šādā gadījumā ir vērts mēģināt – vēl jo vairāk tāpēc, ka Portugāle un Īrija drīz vien sekotu. Īstermiņā sekas būtu tik tiešām apokaliptiskas, vismaz tā mums tiek solīts, tomēr tā ir mūsu izdevība iznīcināt starptautisko finanšu astoņkāji, kurš mūs visus novedis līdz šai krīzei un kurš, ja mēs ļausim tam svinēt uzvaru, agri vai vēlu sagraus arī apkārtējo vidi un tai līdzi arī civilizāciju. Es šo iespēju izmantotu.

_{Džons Dilons ir Dublinas Trīsvienības koledžas emeritēts grieķu valodas karaliskais profesors (Regius Professor)}