Neticēt ir nāvīgi bīstami

Zinu, ka ir daudzi ļaudis, kas netic nekam. Netic ne slimībai, ne bīstamībai, atstājot novārtā medicīniskās prasības, bet mēs, ticīgie ļaudis, zinām, ka šie cilvēki ir ne tikai muļķi, bet tā viņus var arī saukt. Bet ir milzums cilvēku, kas netic arī Dievam. Tāpēc neticības fakts, neticības fenomens ir klātesošs, un tas vienmēr ir bīstams. Ir ļoti bīstami, ja cilvēki netic Dievam, nāvīgi bīstami. Tāpat kā šobrīd ir bīstami, ja cilvēki netic infekcijas izplatībai un nepasargā sevi no tās.

Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils, delfi, 7. janvārī

Interesanti, ka cilvēkiem, kas nav patriarha auditorija, šāda retorika var vai nu šķist smieklīga, vai arī panākt gandrīz vai pretēju efektu. Jo, ja jūsu tā saucamajā privātajā ontoloģijā Dievs ir kaut kur turpat, kur kentauri, zobu fejas un citas izdomātas būtnes, tad Kirila teiktais var vedināt uz domu, ka arī vīruss iederas tajā pašā kategorijā. Citi savukārt iebilstu, ka Kirila izmantotā analoģija nedarbojas, jo tad, kad mēs runājam par ticību Dievam un ticību vīrusam, runa patiesībā ir par divām pilnīgi dažādām ticībām. Un kaut kādā ziņā viņiem varētu būt taisnība. Dažkārt cilvēki runā par ticību Dievam tā, it kā tā radikāli atšķirtos no ticības vīrusam vai 1. maršruta tramvajam. Un šķiet, ka patriarhs Kirils runā par ticību tieši šajā sašaurinātajā un īpašajā nozīmē, jo citādi taču viņš neapgalvotu, ka pastāv daudzi ļaudis, kas “netic nekam”. “Neticēt nekam” burtiskā nozīmē nav iespējams. Lai par to pārliecinātos, pamēģiniet uzskaitīt bezgalīgo daudzumu lietu, kurām jūs ticat – piemēram, tam, ka piena paka, kuru jūs ielikāt ledusskapī, pēkšņi neizkūpēs gaisā; ka jūs pēkšņi nepārvērtīsieties koka pagalē; ka jums nenokritīs roka; ka kafija jūs nenoindēs, un tamlīdzīgi –, un iedomāties, kā būtu – pilnīgi nevienai no lietām šajā bezgalīgajā uzskaitījumā neticēt? Bet tieši to nozīmētu – neticēt nekam. Tāpēc visdrīzāk, sakot, ka ir cilvēki, kas netic nekam, patriarhs grib teikt, ka ir cilvēki, kas netic, piemēram, Dievam. Tiktāl viss šķiet kārtībā. Tomēr šādā gadījumā pieminēt neticību slimībai un tās bīstamībai šķiet nesakarīgi. 

No otras puses, patriarha lietotā analoģija varbūt nemaz nav tik nejēdzīga. Jā, ticēšana vīrusam un tā bīstamībai atšķiras no ticēšanas Dievam, tomēr starp šīm lietām pastāv arī būtiska līdzība. Abos gadījumos taču runa ir par ticēšanu. Un šajā kontekstā der padomāt par plašāku jautājumu loku: kāpēc ir cilvēki, kas netic Darvina evolūcijas teorijai, cilvēka izraisītām klimata izmaiņām vai vakcinācijai? Viena no, šķiet, populārākajām atbildēm uz šāda veida jautājumiem ir tāda, ka vai nu cilvēki ir neinformēti, vai arī viņiem nepiemīt spēja spriest. Vai – kā teiktu patriarhs Kirils – šie cilvēki ir muļķi. Lai gan šī versija šķiet diezgan pārliecinoša, tai ir grūti atrast pierādījumus. Labs piemērs tam ir cilvēku attieksme pret vakcināciju. Šķiet saprātīgi pieņemt, ka tad, ja cilvēki iegūtu vairāk informācijas par to, cik drošas ir vakcīnas, viņi izmainītu savu attieksmi pret vakcināciju. Pirms dažiem gadiem Brendans Naihans (Brendan Nyhan) ar kolēģiem veica pētījumu, kurā viņi vēlējās noskaidrot, vai vecāku informēšana par vakcīnu pret masalām, epidēmisko parotītu un masaliņām izmainīs vecāku attieksmi pret šo vakcīnu. Pētījumā vecākiem tika sniegta dažāda veida informācija par vakcīnu, un pēc tam viņiem vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par to, kāds ir viņu viedoklis par vakcīnas saistību ar autismu, cik liela ir dažādu blakņu iespējamība un kāda ir varbūtība, ka viņi piekristu vakcinēt savus bērnus. Viena vecāku grupa tika informēta par dažādām negatīvām sekām, kuras var izraisīt bērnu nevakcinēšana. Citiem vecākiem tika parādīti attēli ar bērniem, kas cieš no masalām, epidēmiskā parotīta vai masaliņām. Trešajai grupai bija jālasa emocionāls apraksts par bērnu, kas saslimis ar masalām. Visbeidzot, ceturtā vecāku grupa tika iepazīstināta ar ASV Slimību kontroles un profilakses centra sagatavotu informāciju, kurā atspēkota vakcīnas saistība ar autismu. Pētījuma rezultāti bija graujoši: neviena no informēšanas metodēm neuzlaboja vecāku viedokli par vakcināciju. Tieši otrādi – dažos gadījumos vecāku attieksme pret vakcīnu kļuva vēl negatīvāka. To vecāku, kuriem tika rādīti slimu bērnu attēli, pārliecība par vakcīnas saistību ar autismu tikai palielinājās. Citiem vārdiem, informēšana īsti nedarbojas un var radīt pat pretēju efektu. Varbūt vaina jāmeklē nevis informētībā, bet cilvēku spriestspējā? Tomēr arī šo pieņēmumu empīriski pētījumi neapstiprina. Pētījumi par attieksmi pret cilvēka radītām klimata pārmaiņām un evolūcijas teoriju parāda, ka caurmērā konservatīvi noskaņotie respondenti spriestspējas un informētības ziņā neatšķiras no tiem, kas sevi uzskata par liberāļiem. Vēl vairāk – tie, kas daudz stingrāk noliedz zinātnieku akceptēto viedokli par klimata pārmaiņām un evolūciju, spriestspējas testos vidēji uzrāda labākus rezultātus nekā tie, kas zinātnieku viedokli pieņem. Vairāki pētījumi parāda, ka nepastāv sistemātiska saistība starp zināšanām un racionalitāti un respondentu viedokli par vispārpieņemtu zinātnieku pozīciju. Un, lai gan, protams, daži zinātnes noliedzēji var būt gan slikti informēti, gan iracionāli, tomēr daudz precīzāk cilvēka nostāju pret zinātnieku atziņām var paredzēt pēc viņa politiskās nostājas. Cēloņi tam var būt dažādi. Viens no jēdzīgākajiem skaidrojumiem, šķiet, varētu būt tāds, ka tas ir saistīts ar mūsu tieksmi uzticēties tiem avotiem, pret kuriem mums ir pozitīva attieksme, – piemēram, tad, ja šķiet, ka tiem rūp mūsu labklājība.

Vārdu sakot, informācija neatrodas kādā neitrālā vidē, kurai mēs varam pieslēgties un kaut ko uzzināt. Informācija vienmēr nāk no kādas personas, institūcijas vai cita avota, pret kuru mums jau pastāv noteikta attieksme, un tieši tas nosaka, vai mēs uzticamies šai informācijai vai ne. Tikmēr savas kritiskās spējas mēs parasti liekam lietā, nevis lai pārbaudītu savu uzskatu pamatotību, bet gan lai izvērtētu oponentu uzskatus. No šāda viedokļa raugoties, patriarha pieminētie cilvēki, kas netic vīrusam un tā bīstamībai, nav muļķi, bet drīzāk neveiksminieki, kuriem nav palaimējies ar informatīvo vidi.