Nevajag apsaukāties

Nesen Madridē notikušajā 20. starptautiskajā botānikas kongresā pieņemts divu zinātnieku ierosinājums mainīt vairāku simtu augu zinātniskos nosaukumus, lai izskaustu rasistisku terminu lietojumu botānikā.
Delfi.lv, 22. jūlijā

Pasaulē aprakstīts ap 300 000 augu, aļģu un sēņu sugu. Izrādās, ka 300 no tām zinātniskajos, latīņu valodā veidotajos nosaukumos satur vārda sakni caf(e)r- vai tās variantus. Vārds kaffir vai cafri, tulkojumā – “neticīgais”, ir cēlies no arābu valodas un sākotnēji apzīmēja islāmam nepiederīgos, bez kāda īpaša rasistisku emociju ietonējuma. Nu, vienkārši “gojs”. Pagājušā gadsimta vidū, beidzoties aparteīda sabiedrībai Dienvidāfrikā, kaffir balto leksikā kļuva par augstprātīgi nicinošu melno cilvēku apzīmējumu – tādu kā latviskā “čurkas” vai, no krievu valodas pārliekot, “melnpakaļas” līdzinieku. Kaffir evolūcija no neitrāla apzīmējuma par rasistisku lamuvārdu rāda, kā sociālo procesu gaitā mainās vārdu saturiskā jēga.
Tomēr pagāja labs laiks, līdz sugu zinātnisko nosaukumu rasistiskā nepieņemamība kļuva uzskatāma arī biologu sabiedrībā. Izšķirīgais bija 2020. gads – pēc Džordža Floida nogalināšanas un “Black Lives Matter” uzplaukuma, nozīmīgas daļas jauniešu, kā arī universitāšu intelektuāļu atskārsmes par koloniālisma, paverdzināšanas, sociālās nevienlīdzības “skeletu” izvilkšanu no Eiropas un Ziemeļamerikas labklājības valstu skapjiem. Līdz ar Kolumba, Kolstona un karaļa Leopolda pieminekļu gāšanu sākās arī diskusija, vai ir taisnīgi saglabāt iebrucēju un svešzemnieku piemiņu sugu zinātniskajos nosaukumos.
Sugas zinātnisko nosaukumu kopš Kārla Linneja laikiem 18. gadsimta vidū veido no diviem vārdiem latīņu valodā. Pirmais ir sugas uzvārds – tās ģints nosaukums, pie kuras pieder vairāki tuvi radniecīgi organismi, otrais – pašas sugas vārds, ko pētnieks, kurš šo sugu atklājis vai aprakstījis, var izvēlēties pēc sava ieskata. Ir pietiekami stingri noteikumi, ko sauc par nomenklatūras kodeksu, kā pareizi veidot nosaukumus, izmantojot gan latīņu, gan latinizētus citu valodu vārdus, kā saskaņot galotnes un locījumus. Zinātniskā plurālisma garā biologi līdz šim nav vienojušies par kopēju nomenklatūras kodeksu visiem organismiem; savs kodekss ir augiem, aļģēm un sēnēm, savs – dzīvniekiem un vienšūņiem jeb protozojiem, vēl cits – baktērijām. Atšķirībā no gramatiskā regulējuma nosaukuma saturiskajā daļā nav būtisku ierobežojumu. Ar sugas nosaukumu pētnieks var mēģināt kaut vai simboliski atlīdzināt savu laika un darba ieguldījumu, iemūžināt savu vai kāda drauga, labvēļa vai nozīmīga tēla vārdu. Katrs biologs būs lepns sastapt savā vārdā nosauktu baktēriju, odu vai tūkstoškāji. Nomenklatūras kodeksi nosaka, ka sugas sākotnējais nosaukums, ja vien tas nesatur kļūdainu informāciju par sugas bioloģiju, tiek saglabāts. Tā nu sugu nosaukumi līdz šim nav vērtēti no izmantoto vārdu morālā, ētiskā vai politkorektuma viedokļa: to varētu uzskatīt par cenzūru, akadēmiskās brīvības ierobežojumu. Atšķirībā no konkrētai vietai un videi piesaistītajiem ielu, pilsētu, arī ģeogrāfisko objektu nosaukumiem, kuri bieži mainās līdz ar valdības vai sabiedrības noskaņojuma maiņu, sugas nosaukumā ir klāt arī mūžības pieskāriens. Suga ir globālas, pārlaicīgas dabas daudzveidības daļa – ne velti nosaukumi tiek doti ne tikai šobrīd dzīvajām, bet arī izmirušajām, pēc pārakmeņojumiem aprakstītajām sugām.
Speciālisti vērtē, ka ap 20% visu sugu nosaukumu satur norādes uz konkrētām personām vai personu grupām, 10% – uz ģeogrāfiskiem nosaukumiem. Šo nosaukumu izcelsme un politkorektums neapšaubāmi dod un vēl labu laiku dos vielu niknām diskusijām. Un ne velti: sugu nosaukumu vidū atrodami, piemēram, Anophthalmus hitleri – akla Slovēnijas alās medījoša skrejvabole, Lībijā mītošs naktstauriņš Hypopta mussolinii, izmirušais ihtiozaurs Leninia stellans, Angolas kalanhoje Kalanchoe salazari utt., u.t.jpr. Tiesa, var gan iztēloties, kāds liktenis sagaidītu trešā reiha pilsoni, kurš atļautos nosaukt vadoni par aklu vaboli, toties Oskars Šeibels, vācu entomologs, kurš aklajai vabolei deva Hitlera vārdu, esot saņēmis fīrera pateicības vēstuli.
No ikdienas pieredzes viedokļa gods, ko gūst sugu nosaukumu “krusttēvi” vai “krustmātes”, var likties visai apšaubāms. ASV prezidenta vārda došanu Malaizijas bruņurupuču parazītam Baracktrema obamai zoologi pamatoja ar šī plakantārpa spēju dzīves ciklā pārvarēt neiedomājamas grūtības. Kukaiņu, vēžu, gliemju, zivju un pat viena ciršļa zinātniskie nosaukumi ir atvasināti no vēl 10 citu ASV prezidentu vārdiem. Savukārt, dodot Kruschevia vārdu ASV dienvidos atrastām kārpas formas tārpa fosilijām, nemaz netika slēpts, ka ar to tiek demonstrēta nepatika pret sava laika PSRS līderi Hruščovu.
Problēmas rada arī ģeogrāfisko nosaukumu iepīšana sugu nosaukumos. Šeit biežākie pārmetumi vēršas pret kādreizējo koloniju, piemēram, Rodēzijas, vārda izmantošanu, Turcijas, Sīrijas, Armēnijas vai Azerbaidžānas pierobežu apgabalu nosaukumu lietošanu citu kaimiņu neatzītā versijā.
Jūlija beigās Madridē notikušajā 20. starptautiskajā botānikas kongresā pirmo reizi tika nolemts manīt nomenklatūras kodeksu, balstoties uz ētiskiem apsvērumiem, un atteikties no vārda saknes caf(e)r- un tās variantu izmantošanas augu, aļģu un sēņu nosaukumos. Minimalizējot iespējamo neskaidrību un pārpratumu risku, izmaiņas tiek veiktas, atmetot nejaukās vārda daļas pirmo burtu “c”, kas noņem rasistisko piesitienu, savukārt atlikusī vārda daļa veido asociāciju ar Āfrikas kontinenta nosaukumu. Lēmums veidojās trīs gadus ilgā diskusijā; tā ierosinātāji bija Nelsona Mandelas Universitātes zinātnieki. Skaidrs, ka Dienvidāfrikas pārstāvjiem labāk par citiem saprotams tas aizvainojuma līmenis, ko nes k-vārds, kā to eifēmistiski dēvē šajā valstī, atrazdamies herbāriju lapās vai augu nosaukumu katalogos. Nedomāju, ka mēs varam spriest, vai būtu iespējams defektu pārvērst par efektu – “kafiru” par “varoni” pēc tālākā vai tuvākā pagātnē piedzīvotiem paraugiem – “gīziem” (sākotnēji – ubagiem) holandiešu cīņās pret Spāniju 17. gadsimtā vai “maki” (sākotnēji – krūmu ļaudīm) franču pretošanās kustībā Otrajā pasaules karā. Latvijā šāda pejoratīvā “gansa” transformācija diez vai ir iespējama, savukārt stāsts par dzīvošanu kokos un sēņu ēšanu Eiropas zaļā kursa kontekstā šķiet visai cerīgs. Plašākai augu sugu nosaukumu revīzijai, īpaši saistībā ar neviennozīmīgi vērtējamo personu vārdiem, Madrides kongresā atbalsta nebija. Nav jāšaubās, ka spiediens uz botāniķu kopienu turpināt sugu nosaukumu pārskatīšanu pieaugs, apgalvojot, ka būtu sociāli bezatbildīgi upurēt ētiskos apsvērumus nomenklatūras stabilitātes vārdā.
Tikmēr Starptautiskās Zooloģijas taksonomijas un nomenklatūras komisijas nostāja ir strikta: izmaiņas esošajos sugu nosaukumos nav apspriežamas.
Pēdējo trīs gadu laikā iezīmētie bioloģiskās nomenklatūras ētiskie aspekti ļauj prognozēt, ka sugu zinātniskajos nosaukumos samazināsies personu vārdu izmantošana. Droši vien nomenklatūras komisiju darbībā tiks izveidotas konsultatīvās ētikas padomes. Radikāls risinājums būtu atteikšanās no jaunu sugu nosaukumu veidošanas vispār, sugas nosaukuma un apraksta aizstāšana ar kvadrātkodu. Var jau teikt, ka īpaši, katrai sugai izvēlēti nosaukumi, tāpat kā individualizēti ielu nosaukumi pilsētās, ir viduslaiku tradīciju paliekas modernajā pasaulē. Ņujorkā, piemēram, taču labi iztiek ar numurētām ielām un šķērsielām, arī Čiekurkalnā un Jūrmalā šī pieeja nav sveša. Kāpēc tad nevarētu būt arī skrejvaboļu dzimtas trešās ģints 15. suga? Katrā ziņā ētikas un politkorektuma jautājumi būtu atrisināti.
Pētnieku ambīciju un motivācijas jautājums gan ne. “Nosaucu tevi par Mihrimahu (Mēnesgaismu),” teica sultāns Suleimans, turot rokās jaundzimušo meitu. Zinātnieka dzīvē jau tā prieka nav pārāk daudz, un liegt viņam gandarījuma mirkli, kad viņš tur rokās jaunas sugas aprakstu, būtu netaisni.
Labā ziņa: dabā, īpaši kukaiņiem un sēnēm, neatklāto un neaprakstīto sugu skaits ir mērāms tūkstošos, pat miljonos; tas ir plašum plašs lauks pētījumiem un fantāzijai jaunu vārdu radīšanā. Tikai nevajag apsaukāties.