Novēlojies mierinājums

Šis pētījums ir nozīmīgs tādēļ, ka sniedz sabiedrībai zināšanas par transcendentiem apziņas stāvokļiem, konkrēti – par mistisko pieredzi, par paveikto saka pētījuma autore Daiga Katrīna Bitēna, kura saņēmusi balvu Gada psihologs 2021 kategorijā Gada jaunais zinātnieks. Tas gan palīdz darīt zināmu, ka mistiskā pieredze pastāv, gan veicina šā stāvokļa normalizēšanu un vairo pieņemošu attieksmi pret cilvēkiem, kuri to piedzīvo.

rsu.lv, 5. janvārī

1902. gadā Viljams Džeimss publicēja monogrāfiju “Reliģiskās pieredzes daudzveidība: pētījums par cilvēka dabu”, ko uzskata par pirmo tekstu reliģijas psiholoģijā. Tas ir mēģinājums empīriski aprakstīt to cilvēku pieredzes daļu, kas līdz tam savu izpausmi atrada ezoteriskos papirusos, filozofiski teoloģiskos traktātos vai mūku vientuļnieku dzejā. Mūsos mīt noteikta veida jūtas, saka Džeimss, kuras var dēvēt par reliģiskām, jo tās veidojas pret kādu netaustāmu, neizmērāmu objektu. Un šīm jūtām ir raksturīga kopības, vienotības sajūta. Mēs it kā sajūtam, ka esam daļa no kaut kā lielāka, no kaut kā nozīmīgāka par mums pašiem, un šīs apjauta, saka Džeimss, spēj sniegt mums dziļāko mieru.

Izklausās pēc kaut kādas mistikas? Tieši tā arī ir. Džeimss uzskata, ka mistiskā pieredze ir jebkuras reliģijas centrā. Lai arī mums visiem piemīt kāda veida reliģiskās jūtas, ne tuvu ne visi piedzīvo tās vienādā intensitātē. Piemēram, lielākā daļa sajūt aizkustinājumu un vienotību ar kaut ko lielāku, klausoties Bēthovena 7. simfoniju vai stāvot saulrietā jūras krastā (īpaši pēc glāzes vai divām laba sarkanvīna). Taču tikai daži izjūt šīs emocijas tik spēcīgi, ka tās var gan izbiedēt vai sniegt milzīgu eksaltāciju, gan reizēm pat kardināli izmainīt dzīvi. Degošais ērkšķu krūms, Bodhi koks, svētās Terēzes ekstāze, eņģeļa čuksts Muhamedam – visas kultūras un tradīcijas glabā liecības par šādiem mistiskās atklāsmes brīžiem.

Lai arī uz mistiķu liecībām reliģijas ir būvējušas savus pamatus, tomēr attieksme pret pašiem mistiķiem nav viennozīmīga. Viņus bieži pavada apsūdzības dažādos noziegumos, nereti tur aizdomās par apsēstību ar sātanu vai vienkārši par vājprātību.

Varētu teikt, ka pētnieces Daiga Katrīna Bitēna un Kristīne Mārtinsone no Rīgas Stradiņa universitātes vēlas iesaistīties šajā mistiskās pieredzes un sabiedrības attiecību skaidrošanā ar mūsdienīgām psiholoģijas metodēm, kas savā ziņā turpina Džeimsa aizsākto reliģijas psiholoģijas tradīciju. Pētnieces vēlas uzzināt, vai mistiskajai pieredzei ir saistība ar psihisko saslimšanu. Un nonāk pie tās pašas atbildes kā virkne pētījumu no reliģijas psiholoģijas pagātnes: nē, nav. Tādā ziņā nekādas pravietiskas atklāsmes šis pētījums neatnesīs. Taču tas raisa pārdomas par to, kā mūsdienu psihes pētniecībā mērīt un jēdzīgi runāt par cilvēka dvēseles iekšējām svārstībām.

Psiholoģija laikā starp Džeimsu un šodienu ir daudz darījusi, lai pēc pētījumu precizitātes un ticamības tuvinātos dabaszinātnēm. Tai skaitā notikusi paradigmas maiņa no kvalitatīvās pētniecības, kuras centrā ir vienas konkrētas cilvēciskās pieredzes dziļa un pamatīga analīze, uz kvantitatīvo pētniecību: runa ir par krietni šaurāku tvērumu, bet iespējami plašākā cilvēku grupā. Protams, ir daudz disciplīnu, kur kvantitatīvie dati sniedz daudz sakarīgāku pasaules ainu. Taču, ja runa ir par cilvēka dvēseles pārdzīvojumiem, tad šis ir ceļš, kas ieved zināmā strupceļā. Iekšējo pasauli ir grūti vienkāršot līdz primitīviem formulējumiem, kādus pieprasa socioloģiskās metodes.

Apskatiet kaut vai instrumentus, ar kuriem minētajā pētījumā tiek klasificēti mistiķi. Atbildiet anonīmi: “Vai jums ir bijusi pieredze, kuru nav iespējams otram nodot vārdiski?”, “Vai kādreiz ir licies, ka viss varētu būt viens?” Skalā no “ļoti izteikti” līdz “galīgi ne par mani”. Droši vien tiem, kas saskārušies ar Rūmī dzeju, tuksneša mūku biogrāfijām vai Meistara Ekharta sacerējumiem, šādas misticisma iezīmes šķitīs diezgan mazprasīgas. Bet šajā, empīriskajā paradigmā reliģiskais konteksts nav ņemts vērā. Un velti: tādējādi tiek zaudēti vairāki tūkstoši gadu, kuros cilvēki intensīvi domājuši un rakstījuši par mistisko pieredzi un mēģinājuši to tajā vai citā veidā iekļaut dzīvē. Te vietā arī jautājums: kāpēc par to vispār runāt kvantitatīvu mērījumu valodā? Vai vispār ir kāda jēga izņemt garīgo pieredzi no konteksta, kurā tā notiek, – kristīgā, dzenbudistiskā vai, piemēram, mūsdienās augoši populārā psihonautiskā konteksta? Un kāda varētu būt jēga šādi “empirizēta” garīguma ievietošanā psihiskās veselības klasifikatoros?

Pētnieces norāda uz it kā pastāvošu aktīvu diskusiju par garīguma saikni ar psihiskām slimībām, kā arī stigmatizējošo sabiedrības attieksmi pret mistisko pieredzi. Godīgi sakot, neesmu drošs, ka reliģiskie mistiķi ir visvairāk stigmatizēto sabiedrības locekļu vidū, tāpat neesmu pārliecināts, ka mūsdienās vispār notiek kādas diskusijas par garīgumu saistībā ar psihisko veselību. Un diez vai pat klajākais ateists psihiatru vidū pacientu reliģisko dzīvi klasificētu kā šizofrēnijas simptomu. Arī pētījuma autores īpaši nepaskaidro, kur tā diskusija norisinās: kā atsauce minēts viens no pašiem pirmajiem reliģiskajai pieredzei veltītajiem Freida rakstiem, kur viņš reliģiskos rituālus saista ar neirozi. Jāsaka gan, ka Freids savas dzīves laikā daudzkārt mainījis uzskatus – arī runājis par reliģisko pieredzi kā okeānu, kurš gan viņam pašam neesot bijis sajūtams.

Bet kopš Freida laika daudz ūdeņu aiztecējis. Nesen izdotais Pasaules Psihiatrijas asociācijas ziņojums par reliģiju¹ norāda uz vairāk nekā 3000 pētījumiem par garīguma un psihiskās veselības mijiedarbību, un absolūtais vairums no tiem apliecina garīgās pieredzes pozitīvo ietekmi uz psihi. Tāda “mistiska” garīgā prakse kā apzinātības meditācija, piemēram, kļuvusi par standarta instrumentu psihisko traucējumu profilaksē un terapijā. Iespējams, pētījumā izvirzītie jautājumi drīzāk ļauj nojaust, cik lielu nospiedumu uz mūsu gara dzīvi joprojām atstājis vēsturiskais mantojums. Mēs joprojām vēlamies zinātnisku apstiprinājumu tam, ka just Džeimsa aprakstītās viļņojošās sajūtas nav patoloģija un ka ticēt kaut kam citam, ne tikai materiālismam ir okei. Tādā ziņā šis pētījums izpilda savu uzdevumu, sniedzot mierinājumu tiem, kas to šādos veidos meklē: ticēt ir tikai cilvēciski. Un tātad pilnīgi normāli.