Nozagta un nepareiza

Valsts nozagšanas pazīmes Latvijā pastāv, taču pati “valsts nozagšana” nav skaidri definēta krimināltiesībās. Arī šo noziegumu izmeklēšana un pierādīšana esošās kārtības dēļ ir sarežģīta.

lsm.lv, 29. augustā

Fakts, ka ESAO birokrātu terminu “state capture” pie mums tulko neprecīzi, kā “valsts nozagšanu”, ir simptomātisks. Kaut ko nozagt taču izklausās daudz amorālāk nekā kaut ko sagrābt, turklāt kā tehniskam terminam “state capture” piemīt “ķīlnieku sagrābšanas” dimensija. Proti, valsts tiek turēta ķīlniekos, liekot tai apmierināt sagrābēja vajadzības. Runājot par “nozagšanu”, šī dimensija tiek zaudēta par labu pārliecībai, ka valsts iepriekš kādam ir piederējusi. Tad nakts melnumā ir ieradušies vīri melnās maskās un tenisa kurpēs, kuri šo īsto valsti ielikuši maisā un aiznesuši. Tas, kas palicis vietā, ir kaut kas pavisam cits – kāds viltojums vai māneklis, kurš varbūt izskatās pēc Latvijas, taču patiesībā tā nav.

Īsi sakot, “valsts nozagšana” mums nav juridisks vai politoloģisks termins, bet gan ideologēma. Pats par sevi tas nav nekas slikts. Antropologs Klifords Gērcs jau sen rakstīja, ka ideoloģija kā kultūras sistēma nebūt nav sliktāks realitātes apraksts par zinātni. Tā vienkārši pilda citus uzdevumus: zinātne cenšas neitrāli un detalizēti aprakstīt, turpretī ideoloģija strādā ar spilgtiem tēliem un metaforām – ar “ļaunuma impērijām” un “Yes We Can!”. Šajā ziņā arī “nozagtā valsts” ir labs lozungs politiskās kapitalizācijas audzēšanai, un arī parlamentārās izmeklēšanas komisija ir tam piemērota platforma.

Cits jautājums, ka šī ideologēma ir šūta jau pēc pastāvošiem lekāliem. Galu galā, jau kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā var dzirdēt divas samērā radikālas pozīcijas, saskaņā ar kurām pašlaik pastāvošā Latvijas valsts nav “īstā”: jau 90. gados kaut kas ir salaists pilnīgi greizi, un īstās Latvijas vietā sabiedrībai ir iesmērēts kaut kas pilnīgi cits. Lai šīs kļūdas labotu, mums ir jānotīra viss galds, jāatgriežas atpakaļ “nulles stundā” – un tikai tad kļūs iespējama īstā Latvija. Runa ir vispirms par pozīciju, saskaņā ar kuru Latvija, pateicoties amerikāņiem un citiem masoniem, ir ar varu atrauta no sava “dabiskā” Krievijas ietekmes biotopa, tādēļ visa tālākā attīstība ir bijusi samākslota un neveiksmīga. Latvija zaudējusi savu “suverenitāti”, jo īsteni suverēnai Latvijai neizbēgami būtu jālīdzinās Armēnijai vai Moldovai. Saskaņā ar otru pozīciju 4. maija deklarācija vispār bijusi nodevība pret īsto Latviju un latviešu tautu, jo pēc tās pie varas esot palikuši čekisti un komunisti. Šie pēdējie neesot veikuši pietiekošu dekolonizāciju – vagonu izpratnē –, tādējādi šodienas Latvija ir izaugusi ģenētiski kropla. Izdabājot globālajai elitei, tā zaudējusi īsteno latviskumu. Abas šīs pozīcijas atklāti formulē tikai radikāļi, taču reizēm tās ļoti spēcīgi ielaužas arī “oficiālās” politikas aprindās, kur tām ir ļoti daudz slēptu piekritēju.

Abas šķietami ļoti pretējās pozīcijas vieno kāds apstāklis. Proti, lai realizētu sapņus par atgriešanos “nulles stundā”, būtu radikāli jāmaina tie pamati, uz kuriem būvēta reālā Latvija, kādu to pazīstam: Latvija kā ES un NATO dalībvalsts ar atvērtu, lielākoties uz Rietumiem orientētu un sociāli ne pārāk ietekmētu tirgus ekonomiku, ar latviski nacionālu kultūrvidi, kas, par spīti daudziem ekscesiem un nebūšanām, tomēr mierīgi sadzīvo ar dažādu valodu un kultūru klātbūtni. Protams, šie parametri nav iecirsti akmenī. Ja pietiek politiskās vilkmes, visus šos parametrus iespējams mainīt. Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka tam pietiktu ar dažiem ātriem, kosmētiskiem labojumiem. Latviju var orbanizēt, putinizēt vai kačinskizēt – taču tas nozīmēs radikālu pārrāvumu valsts līdzšinējai attīstībai.

Jebkuru šādu pārkārtojumu vārdā ir svarīgi uzturēt pārliecību, ka pašreizējā Latvijas valsts ir principiāli nepareiza, ka tajā ir kaut kas fundamentāli greizs. Arī “nozagtās valsts” sludinātāji nenoliedzami piemet savu pagalīti šim domu gājienam. Korupcija un sabiedrisko resursu slepena piesavināšanās diemžēl ir realitāte. Taču ir starpība, vai pret to cīnās, stiprinot tiesībsargājošo iestāžu neatkarību vai organizējot populistiskas kampaņas, kas degradē valsts reputāciju un uztur priekšstatu, ka valsts tiešām ir “nozagta” un atrodas kādam kabatā – par spīti acīmredzamajam faktam, ka lielos vilcienos Latvijas politiku tomēr nosaka pilsoņu vēlētas amatpersonas. Man nav ne mazāko ilūziju par to, kādu iespaidu uz Latvijas politiku ir atstājušas Aivara Lemberga aktivitātes. Taču ne mazāk šaubu vieš stratēģija, pēc kuras, nespējot viņu apkarot Satversmē noteiktās vēlēšanu procedūrās, viņa pretinieki stāsta apkārt pa pasauli, ka “nozagta” esot arī prokuratūra, Valsts prezidents un vispār jebkurš, kurš nav gatavs jebkuriem līdzekļiem iebāzt Lembergu cietumā. Ja tas, ka Lembergs vēl ir uz brīvām kājām, tiek retoriski padarīts par kritēriju “valsts nozagtībai”, to diez vai demokrātiskā un tiesiskā valstī var uzskatīt par labu ideju – lai cik patriotiski motīvi arī vadītu Lemberga apkarotājus.

Es labi apzinos, ka jebkuru normatīvu tekstu iespaids uz politiķu domām un darbiem ir niecīgs. Tuvojoties nākamgad plānotajam politiskajam riesta laikam, politiķi savās metodēs kļūs arvien neizvēlīgāki. Tādēļ vienīgais padoms, ko es varu vēlēt jaunajiem cīnītājiem pret valsts nozagšanu, būs aizlienēts no latviešu polittehnoloģiju klasiķa Mārča Bendika. Viņš, atsaucoties uz Mišelas Faiferes varones topošajam narkotiku tirgonim Tonijam doto padomu filmā “Scarface”, savulaik formulēja šādu maksimu, kas būtu jāievēro politiķim: “Nešņauc pats to, ko tu tirgo.” Citiem vārdiem: ja nevari netirgot politiskās narkotikas, tad vismaz netici pats savai propagandai. Citādi, gluži kā Tonija Montanas gadījumā, cietīs gan tirgoņi, gan patērētāji.