Orģija pasaules gala stundā

Laikā, kad ukraiņu spēki turpina atbrīvot arvien lielāku savas zemes teritoriju, piespiežot demoralizētos krievu okupantus pa galvu pa kaklu atkāpties, Krievijas prezidents jau spēcīgākā tonī atkārtojis savus draudus likt lietā kodolieročus. Politiķi izteikuši Kremlim bargus brīdinājumus, un komentētāji pašreizējo situāciju salīdzinājuši ar 1962. gada Kubas raķešu krīzi un citām ārkārtīgi saspīlētām vēstures epizodēm, kas būtu varējušas beigties ar kodolarmagedonu. Bet aptuveni 15 000 ukraiņu uz šīm bojāejas izredzēm reaģējuši ne tik abstraktā formā: ir ziņas, ka viņi gatavojas grandiozai seksa ballītei.

“Oficiālās Ščekavicjas kalna orģijas” dalībnieki tiek aicināti pulcēties Kijivas nomalē, pirms tam izrotājot rokas “ar svītrām, kas norādītu viņu seksuālo izvēli. Cilvēki, kurus interesē anālais sekss, lūgti uzvilkt trīs svītras; tiem, kurus interesē orālais sekss, vajadzētu to norādīt ar četrām svītrām”. Līdzīgas grupas izveidojušās arī citur Ukrainā; tajā skaitā orģija pieteikta arī Odesā, Deribasa ielā.

Kāpēc gan lai cilvēki pēc astoņiem krievu bombardēšanas un brutālu kauju mēnešiem vēl interesētos par šādu pasākumu? Kāds entuziastiski noskaņots potenciālais dalībnieks to skaidro šādi: “Tas ir pretsvars pilnīgam izmisumam. Cilvēki meklēs kaut ko labu pat visļaunākajā situācijā. Tāds ir ukraiņu megaoptimisms.”

Šo liecību vajadzētu pieņemt kā pilnīgi apmierinošu pamatojumu. Ārkārtēju ciešanu laikos orģija var būt dzīvi apliecinošs projekts. Nav nekādas vajadzības rakņāties dziļāk, meklējot kādu pseidofreidisku skaidrojumu – teiksim, ka kolektīvā trauma rosina individuālo dziņu aiztures mehānismu un konvencionālo sociālo normu iziršanu. Patiesi mežonīgi seksuālie akti ir tie, kurus pastrādā krievu karavīri un viņu vadoņi.

Pramila Patena, Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā pārstāve seksuālās vardarbības jautājumos, ziņo, ka krievu karaspēka komandieri dala saviem karavīriem viagras devas. Dzimumnoziegumi pret ukraiņu sievietēm ir “apzināta upuru dehumanizēšana”, viņa izteicās sarunā ar Agence France-Presse.

Par nožēlu jāteic, ka citi novērotāji būtībā dancojuši pēc Krievijas stabules. Par kaunu un negodu manai dzimtajai zemei, Slovēnijas Valsts domes deputāts Matjažs Gamss uz ziņu par plānoto orģiju reaģējis ar izteikumu, ka, kādai civilizācijai sasniedzot zināmu sabrukuma stadiju, tajā sāk rasties “dīvainas un slimīgas idejas”. Bet te atkal jāvaicā: kas tad ir dīvaināks un slimīgāks – seksa ballīte (kurā jebkuras izdarības ir brīvprātīgas un notiek ar visu iesaistīto personu piekrišanu) vai Krievijas uzbrukumi Ukrainas civilajai infrastruktūrai un civiliedzīvotājiem, nešķirojot upurus (tajā skaitā izmantojot sistēmisku izvarošanu kā militāru taktiku)?

Svaigākos Putina kodoldraudus papildināja nelikumīga četru Ukrainas apgabalu aneksija; šie apgabali, kurus viņš gan pilnībā nekontrolē, tomēr – tā ietiepīgi apgalvo Kremlis – esot “neatņemama Krievijas Federācijas sastāvdaļa. [..] To drošība tiek garantēta tādā pašā līmenī kā visā pārējā Krievijas teritorijā”. Tas, protams, ir mājiens, ka Ukraina jau šobrīd ir pelnījusi kodoluzbrukumu, jo turpina ieņemt teritorijas, kas it kā pieder pie Krievijas kodollietussarga sargātajām. Kāds tur brīnums, ka interneta totalizatori piedāvā derības par to, vai Krievija jau šogad karā izmantos kodolieročus, un tūkstošiem cilvēku liek naudu uz to, ka tā tiešām notiks.

Lai piešķirtu šiem draudiem vēl lielāku ticamību, Krievijas amatpersonas pavēlējušas sākt gandrīz pilnībā ukraiņu spēku ielenktās Hersonas evakuāciju. Liekas diezgan nepārprotami, ko ar to gribēts pateikt: ja ukraiņu spēki iegūs kontroli pār šo pilsētu, viņi būs ideāls mērķis kodoltriecienam. Cīņā ar “sātanismu”, kā to nesen apzīmēja Putins, atļauti visi līdzekļi.

Taču ne mazāk slimīgs ir Rietumu “miera dūju” arguments, ka Eiropai vajagot sūtīt uz Krieviju lielu delegāciju, lai sāktu sarunas par miera līguma noteikumiem. Pats par sevi saprotams, ka mums jādara viss iespējamais, lai novērstu jaunu pasaules karu, taču, lai to panāktu, vispirms reālistiski jānovērtē, par ko Krievija ir kļuvusi. Tas nozīmē atteikties no idejas par Eirāzijas vienotību un noraidīt argumentu, ka Eiropai jāizveido kopīgs varas bloks ar Krieviju, lai nekļūtu par ASV jaunāko partneri Amerikas konfliktā ar Ķīnu. Šobrīd tieši Krievija, nevis Ķīna visvairāk apdraud Eiropas drošību.

Turklāt, lai risinātu sarunas ar Krieviju, Eiropai vajadzētu pielauzt Ukrainu pieņemt kaut kādu kompromisu. Tieši to vēlas panākt Kremlis; tas piešķirtu ticamību paša Putina apgalvojumam, ka Ukraina ir tikai Rietumu marionete, nevis īsta valsts, kas pati pieņem lēmumus.

Ko tad iesākt? Pilnīgi saprotamā kārtā Krieviju nav iespējams ignorēt, tāpēc labākais risinājums ir atbalstīt tos Krievijas un tās satelītvalstu cilvēkus, kuri iestājas pret šo karu. Slavomirs Serakovskis nesen norādīja, ka Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska administrācijas dabiskais sabiedrotais ir baltkrievu opozīcija, kas visu šo laiku klusītēm darījusi visu iespējamo, lai traucētu Krievijai tās karā ar Ukrainu. Un tomēr nekāda alianse nav izveidojusies. Tieši otrādi, ukraiņu amatpersonas publiski izrādījušas nicinājumu pret baltkrieviem, iztēlojot viņus par “memmīšiem un konformistiem”. Kā aizrāda Serakovskis, tas ir ne tikai amorāli, bet arī “politiski stulbi”.

Kara pretinieki Krievijā nonākuši tikpat neapskaužamā situācijā: Putina elite viņus kritizē par to, ka viņi esot nodevēji, bet Ukraina – par to, ka viņi ir krievi. Šādi tiek radīts maldīgs priekšstats par to, kas ir Ukrainas karš. Šis karš nav cīņa starp “Eiropas patiesību” un “Krievijas patiesību”, kā apgalvo tiklab Putina ideologs Aleksandrs Dugins, kā arī daži ukraiņi. Ukraina ir frontes līnija globālajā kaujā pret jauno nacionālistisko fundamentālismu, kas nostiprina savas pozīcijas visur pasaulē, tajā skaitā Savienotajās Valstīs, Indijā un Ķīnā.

Ja ukraiņi kādā aspektā patiešām ir zaudējuši kādu kripatu no savām morālā pārākuma pozīcijām, tad tieši ar šo neizmantoto iespēju padarīt savu cīņu par universālu kauju – ne jau ar kaut kādām tur dionīsiskām izvirtībām Kijivas pievārtē.

project-syndicate.org, 2022. gada 27. oktob