Kāds no Zviedrijas Gustaviem (iespējams, Gustavs V, kurš šajā pasaulē nodzīvoja veselus 92 gadus) neilgi pirms nāves, sastādot savu testamentu, to esot iesācis ar vārdiem: “Ja kādu dienu man būs lemts aiziet...” Dzīvē, protams, var notikt visādi brīnumi, bet nu klausieties: par to, ka kādu dienu mums būs jāaiziet, jau nu tā kā nebūtu jāšaubās. Tādēļ, kā šajā RL numurā saka filozofs Ernsts Jingers (kurš nodzīvoja līdz gandrīz 103 gadu vecumam): “Es kā Lihtenbergs varu teikt par novecošanu, ka nevajadzētu pārlieku izstiept savas cerības, tāpat kā nevajag pārlieku izstiept arī kājas.” Šādu Lihtenberga teicienu neesmu sastapis nevienā aforismu krājumā, bet šis negaidītais paralēlisms (izstiept cerības – izstiept kājas) man šķiet burvīgs; latviešu tulkojumā tam vēl papildu garšu piešķir neizbēgamā asociācija ar idiomu “atstiept kājas”.
Varētu teikt, ka Zviedrijas karaļa grūtsirdīgi svinīgā un Jingera viegli nenopietnā atzīšanās raksturo divas dažādas attieksmes pret vecumu un nāvi, bet tikpat labi tā raksturo arī divu vecu vīru dzīvīguma pakāpi. Novecošana, protams, nav nekas priecīgs – to esmu spiests konstatēt ik reizi, kad sapīcis atklāju, ka nevaru vairs izdarīt kaut ko tādu, ko varēju pirms gadiem divdesmit. Bet novecot var dažādi. Novecot var, piemēram, skaisti, par spīti ik uz soļa sastopamiem dzīviem pierādījumiem par pretējo. Novecot var, ja gribat, ar stilu. Es nerunāju par nūjošanas vai vingrošanas stilu, ar ko cilvēki vecumā mēdz aizrauties (kas arī ir labi), bet par tādas attieksmes pret sevi un savu “entropisko stāvokli” izkopšanu, kurā ir vieta humora izjūtai, kas arī ir viena no dzīvīguma atslēgām.
Tad nu tiem, kuriem tas nav vienaldzīgi, es ieteiktu saglabāt šo RL numuru līdz savām, cerams, vieglajām vecumdienām. Jo tekstu par to, kā novecot ar stilu, nav daudz, un šeit tāds ir – fragmenti no Izraēlā dzīvojošā Sašas Gaļicka grāmatas “Kā novecot un vienlaikus nesajukt prātā”, kā arī saruna ar pašu autoru. Saša Gaļickis jau daudzus gadus strādā ar veciem cilvēkiem senioru mītnēs, māca viņiem zīmēšanu, kokgriešanu un daudz ko citu. “Mums ir simbioze, un mēs viens bez otra nevaram,” stāsta Saša un apgalvo, ka viņi visi kā viens ir mākslinieki “tādā pašā mērā, kā mākslinieks esmu es”. Ja varam runāt par kaut ko tādu kā dzīves māksla, tad pieņemu, ka šo vārdu viņš lieto šādā “dzīves mākslinieka” nozīmē. Lai ko šis jēdziens ietvertu, manā skatījumā tas pašsaprotami ietver humora izjūtu. Jo runāsim tieši: vecumam ir gan sava traģiskā, gan komiskā puse, kā to labi zina, domājams, ne tikai tie, kas redzējuši izrādi “Garā dzīve”. Spēt šo komisko sevī ieraudzīt un vēl par to pasmieties – es teiktu, ka tas ir augsts līmenis, dzīves māksla vistīrākajā tās izpausmē. Lūk, Saša ieiet savā darbnīcā, bet tur “Jakovs un Haims jau priekšā, vietējā avīzē lasa nekrologu lappusi.
– Jakov, ko tu tur meklē?! – es prasu.
– Viņš tur jau meklē savējo! – ņirdz Haims”.
No otras puses, var jau būt, ka īpašo burvību šiem stāstiņiem piešķir ne tik daudz aprakstītā īstenība pati par sevi, cik Sašas Gaļicka kā mākslinieka skatpunkts. “Visa tā īstenība, kādu es to redzu, kad skatos uz viņiem un dzīvoju viņu dzīvi, kļūst par mākslu,” atzīstas Gaļickis. Pat ja tā, spēja ieņemt šādu skatpunktu attiecībā pret veciem cilvēkiem arī ir augsts līmenis, turklāt uz to ikviens var sākt tiekties jebkurā vecumā.
