Pagātnes mācības

Pagājušā gada maijā Kanādas premjerministrs Žistēns Trido devās uz Kamlūpsu Britu Kolumbijas provincē, lai piedalītos svinīgā piemiņas pasākumā. Gadu iepriekš atklātībā bija parādījušās ziņas par jaunatklātiem pirmiedzīvotāju bērnu, internātskolas audzēkņu, apbedījumiem tagadējā Tk’emlúps te Secwe^,pemc rezervātā. Pavisam tika ziņots par apmēram 215 apbedījumiem. Tika izsludinātas novēlotas sēras. Šis bija Kanādas “Džordža Floida” mirklis. Valstī uzliesmoja protesti. Tika apgānīti pieminekļi, izdemolētas pārdesmit baznīcas, dažas pat nodedzinātas līdz pamatiem. Kanādas dienas svinības 1. jūlijā pieklusināja vai atcēla pavisam. Ziņas par atrastiem apbedījumiem turpināja pienākt, drīz to skaits jau pārsniedza tūkstoti. Laikraksts The New York Times, pārmaiņas pēc pievērsdams uzmanību notikumiem Kanādā, publicēja ziņu ar virsrakstu “Šausminošā vēsture: Kanādā ziņo par pirmiedzīvotāju bērnu masu kapiem”. Tā kā daudzi pasludināja šo atklājumu par pierādījumu genocīdam, Apvienoto Nāciju Organizācija rosināja veikt vērienīgu izmeklēšanu. Premjerministrs pavēlēja nolaist karogus pusmastā. “Mēs nevaram bijušo padarīt par nebijušu,” viņš toreiz teica, “taču mēs varam – un apņemamies – atklāti runāt par šo netaisnību un mūžam godāt upuru piemiņu.”

Tagad, kad gads ir apkārt, kādu mācību esam guvuši? Bez šaubām, Kanādas vēsturē ir savas tumšās lappuses. Taču diez vai kādu izbrīnīja fakts, ka 139 internātskolas, kuras bija dibinātas 19. gadsimtā un lielākoties piederēja katoļu baznīcai, nodarījušas neizmērojamu ļaunumu. Galvenais šo skolu mērķis bija asimilēt pirmiedzīvotāju bērnus, daudzus piespiedu kārtā atņēma ģimenēm, it sevišķi pēc 1920. gada vienošanās, saskaņā ar kuru tiem bija paredzēts obligāts skolas apmeklējums. Daudzi šajās skolās aizgāja bojā; šobrīd reģistrēti vairāk nekā 3000 nāves gadījumu, kaut gan ir pamats aizdomām, ka reālais skaits ir daudz lielāks. Taču ikvienam, kurš lasījis Patiesības un izlīgšanas komisijas(2008–2015) ziņojumu, šī tumšā vēstures lappuse jau ir zināma. Taisnību sakot, tas pats lielā mērā attiecas uz ikvienu, kurš lasījis kādreizējā Indiāņu lietu departamenta medicīnas inspektora Pītera Hendersona Braisa nosodošo ziņojumu, kas publicēts pirms vairāk nekā simt gadiem.

Nu labi, tādā gadījumā dažas gluži vienkāršas mācības. The New York Times virsraksts bija faktoloģiski neprecīzs. Nekādus “masu kapus” Kamlūpsā neatrada. Masu kapi ir lielas bedres, kurās sagāž līķus; šai gadījumā tika atrasti nemarķēti individuāli apbedījumi. Turklāt daudzas rakstā pieminētās kapsētas vietējiem iedzīvotājiem jau bija labi zināmas, un daudzi kapi apbedīšanas brīdī visdrīzāk bija marķēti. Fotogrāfija, kurā premjerministrs Trido sērās nometies uz ceļa zālājā blakus rotaļu lācītim, patiesībā uzņemta katoļu kapos. Vietējās pirmiedzīvotāju kopienas vecākais, bijušais internātskolas audzēknis, teica: “Mēs vienmēr esam zinājuši, ka tie kapi tur ir... Vienkārši tā sagadījās, ka mediji uzzināja par nemarķētiem apbedījumiem, un tad jau stāsts radīja pats sevi, kā tas parasti notiek.” Bet Svētās Marijas Indiāņu grupas bijusī vadītāja Sofija Pjēra, atsaucoties uz ziņu par 182 nemarķētiem apbedījumiem kādā internātskolā netālu no Kranbrukas Britu Kolumbijā, sacīja: “Tas nav nekāds jaunatklājums, mēs zinājām, ka tie tur ir, tā taču ir kapsēta. Par to, ka kapsētā ir apbedījumi, nevienam nevajadzētu brīnīties.” Vēl jo vairāk, sākotnējā informācija par 215 līķiem (“mirušiem bērniem”) bija balstīta uz izmeklējumu, kas veikts ar ģeoradaru. Šāda ierīce spēj uzrādīt izmaiņas augsnē, taču nespēj noteikt organisko vielu klātbūtni tajā. Tas, ka šajās vietās atrodas mirušo pīšļi, ir tikai pieņēmums, tāpat kā tas, ka tie pieder pirmiedzīvotāju bērniem. Viens no izpētes grupas dalībniekiem teica, ka esot novērojis “vairākas līknes, kas izskatās pēc apbedījumiem”, taču, “pirms tiek veikti izrakumi, svarīgi norādīt, ka tā ir tikai varbūtība”. Neviens kaps līdz šim vēl nav atrakts.

Ņemot vērā, ka nekādu atradumu patiesībā nav bijis, grūti saprast, ko tad īsti pieminēja gadu vēlāk Kamlūpsā. Ja nu kaut kas tiešām bija pieminēšanas vērts, tad tā bija arvien pieaugošā kāre pēc svētsvinīguma un nosodīšanas. Lūk, viens piemērs. Pagājušā gada Nacionālās hokeja līgas finālspēļu sērija sākās apmēram tajā pašā laikā, kad pienāca ziņas no Kamlūpsas. Pirmajā kārtā notika klasiska cīņa starp Toronto Maple Leafs un viņu senajiem, skaudrajiem pretiniekiem Monreālas Canadiens. Dārdošas mūzikas un žilbinošu gaismu pavadījumā Monreālas Bell centrā komentētājs pieteica komandas. Pūļa ovācijas rībēja kā pērkons, kamēr spēlētāji cits pēc cita izslidoja uz ledus un riņķoja pa laukumu. Vārtsargi izstaipījās, atvairīja iesildīšanās metienus. Arēnā valdīja tā mežonīgā enerģija, kas parasti pirms šāda līmeņa spēlēm. Bet tad skaļruņos atkal ieskanējās komentētāja balss, taču šoreiz tās tonis bija citāds. Viņš lūdza fanus piecelties un veltīt klusu piemiņas brīdi nesen atklātajiem nemarķētajiem apbedījumiem Kamlūpsā. Pār arēnu nolaidās neveikls klusums. Lai veicinātu cilvēku iztēli, kā to bieži darīja pirmajās nedēļās pēc šīs ziņas parādīšanās, pie hokeja arēnas tika novietoti 215 pāri bērnu apavu. Speciāli tiem, kuri spēli skatījās mājās, klusā piemiņas brīža laikā kamera lēni slīdēja pāri mazajām, krāsainajām kurpītēm, kas stāvēja saliktas garā rindā.

Kanādieši, starp citu, nebija vienīgie, kuriem kārojās svētsvinīguma un nosodīšanas. Ap to pašu laiku kāds no vadošajiem Ķīnas pārstāvniecības ANO darbiniekiem uzstājās ANO Cilvēktiesību padomes priekšā, aicinot “skrupulozi un objektīvi izmeklēt visus gadījumus, kad pastrādāti noziegumi pret pirmiedzīvotājiem, it sevišķi bērniem, lai sauktu vainīgos pie atbildības un sniegtu pilnīgu gandarījumu upuriem”. Šis paziņojums tika nolasīts arī vairāku citu valstu vārdā, kuras tikpat spēcīgi satriekuši pēdējā laika atklājumi. Šīs valstis bija Krievija, Baltkrievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Sīrija un Venecuēla. Nudien, Kanādai nāksies apgūt dažas rūgtas mācības.