Par ekspertiem

Baltkrievu žurnālists gadiem mānījis redakcijas, izgudrojot dažādus ekspertus.

meduza.io, 21. oktobrī

Tīrons man uzrakstīja, ka viņu tracinot dažādu ekspertu piesaukšana publiskajā telpā, par kuru kompetenci un prestižu kopumā rodoties aizvien pieaugošas šaubas.

Es centīšos šo pieņēmumu komentēt, lietojot tās zināšanas, kuras manā studiju laikā mācīja juristiem, proti, loģiku, tiesu medicīnu, tiesu psihiatriju, kriminālistiku un – pats svarīgākais – prasmi vākt pierādījumus. Jāsaka, šādas Rīgas Laika redaktoru bažas ik pa brīdim atkārtojas, un pati redaktora profesija prasa lietpratību – spēju saprast ne tikai formālas gramatikas vai jēdzienu kļūdas, bet arī teksta (sprieduma) loģiku. Pirms astoņiem gadiem Rītups izdevēja slejā¹ rakstīja: “Arhiloha ežiem raksturīgā iedziļināšanās vienā lietā dod iespēju nonākt tur, kur neviens vēl nav bijis, bet draud ar tuvredzību un skatījuma šaurību; viņa lapsu daudzpusīgās aktivitātes ļauj paveikt daudzas lietas, bet draud izvērsties paviršībā un seklumā ..; eži sabiedriskajā dzīvē iesaistās pasīvi, bet aktīvās, apsviedīgās, pretrunīgās, virspusīgās lapsas neizbēgami nonāk vietās, kur tiek pieņemti visiem saistoši lēmumi. Ja tā, tad par cilvēcisku neizbēgamību jāuzskata tas, ka dziļas zināšanas un svarīgu lēmumu pieņemšana mājo atšķirīgās vietās.”

The New Yorker 2005. gada nogalē publicēja recenziju par politiskās psiholoģijas profesora Filipa Tetloka grāmatu par lietpratības kvalitāti. Arī Tetloks atsaucas uz Arhiloha (un Berlina) analoģiju un apgalvo, ka starptautiskās attiecības ežu skatījumā nosaka viens centrālais spēks – vai tas būtu spēku līdzsvars, civilizāciju sadursme vai globalizācija un brīvā tirgus dominance. Ezis tic, ka Aukstais karš netiktu vinnēts, ja nebūtu Ronalda Reigana. Tetloks norāda, ka ekspertu prognožu kvalitāte ir apgriezti proporcionāla viņu pašpārliecinātībai. Izplatīta kļūda ekspertu spriedumos ir elementāra matemātisko varbūtību aprēķināšanas neprasme un konjunkcijas kļūda, ko Tverskis (nomira, Nobela prēmiju nedabūjis) un Kānemanis (Nobelu dabūja) aprakstīja kā Lindas problēmu. Eksperti par ticamāku uzskata hipotēzi ar diviem mainīgajiem pretstatā matemātiski pareizākai hipotēzei ar vienu mainīgo, jo divi mainīgie šķietami precīzāk apraksta situāciju. Es ieteiktu biežāk spēlēt pokeru, jo tur varbūtības ir jārēķina.

Cilvēkam ir raksturīgi nepieņemt jaunu informāciju, kas atšķiras no viņa pieņēmumiem un simpātijām. Būtu vieglprātīgi uzticēties ekspertam, kurš, Popera vārdiem runājot, turpina priecāties par katru jaunu balto gulbi, ko ieraudzījis, nevis meklē retos melnos. Līdzīgi ir ar dīvāna ekspertiem plašākā šī jēdziena izpratnē. Es tiešām nesaprotu, kādēļ man uzticēties populāram mūziķim vai sportistam, kurš reklamē Dormeo matračus, ja vien šis skatuves vai stadiona eksperts nav vismaz maģistrs dīvānkopībā. Tas nenozīmē, ka pilnībā būtu jānoraksta eksperti autodidakti. Piemēram, gudrā blondīne spēja atklāt slepkavību, jo labāk zināja, vai ar ilgviļņiem var iet dušā. Dažkārt vienkārši pietrūkst kritēriju, lai eksperta atzinumu sniegtu. Piemēram, būtu ārkārtīgi grūti novērtēt, vai labāks gleznotājs bija ainavists Čērčils vai ir portretists Bušs (ASV 43. prezidents), ja vien to nevērtējam šaurā abstrakcionisma vai hiperreālisma matricē.

Pirmais eksperts vēsturē, par kuru iespējams atrast atsauces avotos, bijis Antistijs, kurš 44. gadā pirms Kristus izpētīja Cēzara ķermenī veiktos 23 dūrienus un secināja, ka nāvi izraisījis dūriens zem kreisās lāpstiņas tādā leņķī, ka duncis varētu būt sasniedzis sirdi. Vēstures eksperts no šī tiesu medicīnas eksperta slēdziena varētu secināt, ka pārējo 22 dūrienu laikā cietušajam patiesi bija iespēja paspēt pateikt: “Et tu Brute?” Par lietpratības beigām tika pasludināts 2017. gads, kad Toms Nikolss² publicēja grāmatu “Lietpratības nāve”, pamatojot, ka mūsdienās ikviens zina visu. Ar ātru ceļojumu WebMD vai Vikipēdijā ierindas pilsoņi notic paši sev, ka intelektuāli pielīdzinājušies doktoriem un diplomātiem. Visas balsis, pat tās ārprātīgākās, esot jāuzlūko vienādi nopietni, un pretēja rīcība jānoraida kā nedemokrātisks elitārisms. Paradoksāli, bet informācijas izplatīšanas pieaugšana, atpaliekot publikas izglītošanai, radījusi mazzinošu un niknu pilsoņu armiju. Kad ierindas pilsonis tic, ka neviens nezina vairāk par citiem, demokrātiskās institūcijas pakļauj sevi nopietnam populisma vai tehnokrātijas riskam.

Tipiskas kļūdas, ko ir gadījies pamanīt viltus ekspertu spriedumos, nerunājot par triviāliem Aristoteļa sofistu argumentiem, ir nepareizu analīzes metožu izmantošana. Metadatu analītiķiem pieļaujami izmantot matemātiskās regresijas Teksasas snaipera garā³ vai virtuves izlietnes principu⁴, savukārt ekonomikas analītiķiem tā rīkoties neklājas. Ekonomikas prognozēšana pārsvarā gadījumu ir neprecīza, ne velti Kens Galbreits ir teicis, ka tās vienīgā funkcija ir padarīt astroloģiju par respektablu zinātni.

Reiners Grundmanis raksta, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp ekspertiem un neekspertiem: eksperti darbojas profesijās un zinātnē, viņiem ir tehniskas un intelektuālas iemaņas, un viņi ir objektīvi, kas padara viņu secinājumus uzticamus, jeb, Aristoteļa vārdiem sakot, “ēdienu labāk var novērtēt viesis, nevis pavārs”. Tomēr reālajā pasaulē, kā raksta Kolingridžs un Rīvs (The Role of Experts in Policymaking, 1986), politikas veidotāji vienkārši piemeklē ekspertu atzinumus, lai pamatotu savu jau iepriekš pieņemto lēmumu, un to var attaisnot ar apstākli, ka nebeidzamas tehniskas debates varētu radīt risku nepieņemt nekādus lēmumus.

Vērīgs lasītājs būs pamanījis, ka, citējot autoritātes, esmu ieslīdējis teritorijā, par kuru mūs brīdinājuši Džons Loks un citi. Argumenta ad ignorantiam et ad verecundiam⁵ ir slidena nogāze, kas noved profanācijas bedrē. Tāpēc likšu punktu ar tēzi, ka medijpratība, kas ļauj atklāt viltus ziņas, būtu jāpapildina ar loģikpratību, kā mūs aicināja Džons Stjuarts Mills tālajā 1867. gadā.