Pēc kārtas skaitīties

Bailēm no trešā pasaules kara, protams, ir ilgāka sociālpsiholoģiskā vēsture. Nerunāsim nemaz par skaitļa “trīs” numeroloģisko nozīmi: jau sen pamanīts, ka šim skaitlim tiešām piemīt kāda arhetipiska nobeigtība, sintēze, kuru filozofijā vislabāk atspoguļo Hēgeļa triādes. Daudz svarīgāk, ka trešais pasaules karš mūsdienu cilvēkam, bez šaubām, nozīmē apokalipsi, kodolkaru un civilizācijas bojāeju. Protams, trešo būtu iespējams saprast pēc analoģijas ar pirmo un otro. Te vēsturnieki ainu ir padarījuši sarežģītāku. Pieņemsim, ka “pasaules karš” nozīmē mūsdienu pasaules lielvaru militāru konfrontāciju, kura tā vai citādi skar visas zemeslodes valstis. Pirmkārt, vai mēs tiešām šobrīd gaidām “trešo”, ja pirmais un otrais bija divi viena un tā paša, kārtējā “trīsdesmitgadu kara” posmi? Otrkārt, kaut kādu kārtas numuru taču būtu pelnījis arī Aukstais karš. Tā bija nenoliedzama lielvaru konfrontācija, kura gan nebūt nebija tik “auksta”, kā reizēm iedomājas; kari notika ārpus pašu lielvaru teritorijām – atslēgas vārdi te būtu Koreja, Vjetnama un Afganistāna. Tātad tas, ko mēs šodien gaidām, drīzāk ir ceturtais, nevis trešais pasaules karš.

Par šodienas problēmām mēs neizbēgami domājam analoģijās ar pagātni. Taču vēstures zinātne mums māca, cik katra šāda analoģija ir nepilnīga. Tieši tādēļ būtu uz brīdi jāatstāj malā biedējošais apzīmējums “trešais pasaules karš”, lai tā vietā padomātu: cik reāla ir militāra lielvaru konfrontācija, un kā tā varētu izskatīties? Vispirms, Krievijas agresija Ukrainā daudziem no mums lika justies kā “atsviestiem pagātnē”. Proti, ar frontālu karu, brutalitāti un Krievijas zvērībām šķita noslaucīts viss plānais civilizācijas slānītis, kuru mēs pēdējos 30 gados bijām pieraduši uztvert kā normalitāti, – civilās dzīves prioritāte pār militāro, valstu robežu relativizēšana, ticība nenovēršamai Eiropas integrācijai un tamlīdzīgi. Tas viss ir zaudējis savu neseno pievilcību. Tomēr tas nenozīmē, ka pasaule kopš 20. gadsimta pasaules kariem nav mainījusies. Valstu sāncensībā noteicoša nav ideoloģiju un ekonomisko modeļu sadursme, kā tas bija Otrajā pasaules karā; tagad neredzēti lielu lomu spēlē tehnoloģijas, kā pašlaik mikročipi un internets. Otrkārt, ir mainījusies komunikācijas vide: tagad katrs cilvēks pie interneta ir potenciāls Jozefs Gebelss vai, gluži pretēji, potenciāls Farīds Zakarija. Un, visbeidzot, vismaz Rietumos, ir izplatīta pārliecība, ka starptautiskajā politikā vajadzīgi kaut kādi noteikumi, nevis vienkārši stiprākā tiesības pievākt sev visu. Protams, šī pārliecība nav universāla un ir diezgan trausla. Rietumu palīdzība Ukrainai pašlaik ir nepietiekama, lai ļautu ukraiņiem uzvarēt. Taču pieaugošās moderna bruņojuma piegādes, ievērojama finansiāla palīdzība Ukrainai un pasaules vēsturē smagākās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju būtu pilnīgi neiedomājamas, teiksim, 1939. vai 1940. gadā. Rietumu vienotību un solidaritāti ar Ukrainu nevajag pārspīlēt; taču to nevajadzētu arī novērtēt par zemu.

Pēc Hamās teroristu iebrukuma Izraēlā situācija no jauna ir saasinājusi jautājumu par lielvaru tiešas militāras konfrontācijas vai, ja vēlaties, trešā pasaules kara iespējamību. Vai visi “Rietumu nīdēji” Krievijā, Ķīnā, Irānā, Ziemeļkorejā un dažās arābu valstīs varētu apvienoties, lai vienoti uzbruktu Rietumiem, destabilizētu un sagrautu tos? Tieši šis jautājums mums jau ilgāku laiku liek ar bažām no rītiem vērt vaļā ziņu portālus. Visus šos spēkus šobrīd vieno nepatika pret pasauli, kurā kā “noteikumos balstītas starptautiskās kārtības” garants uzstājas amerikāņi. Tieši šī lielvara cenšas rūpēties par liberālu globālās tirdzniecības kārtību, par masu iznīcināšanas ieroču kontroli, par robežu negrozāmību un konfliktu risināšanu mierīgā ceļā, un tamlīdzīgi. Tas, protams, bieži izdodas ar daudzām atrunām un nepilnīgi. Taču visas šīs “pretrietumu” valstis patiesībā ir guvušas daudz labuma no amerikāņu pārraudzītās starptautiskās kārtības. Piemēram, kur šodien būtu Ķīna, ja tai nebūtu iespējas PTO ietvaros tirgoties pa visu pasauli? Kādēļ pārkonservatīvie saūdarābi tomēr negrasās atteikties no naftas tirgošanas par dolāriem? Īsi sakot, pretrietumu koalīcijas valstu valdības pašas tīri labi apzinās, ka bez tāda globāla spēka kā amerikāņi viņu pašu nākotne izskatīsies visai bēdīga. Protams, tas gan netraucēs populistiski izmantot pretrietumu sentimentu iekšējam patēriņam un uz tā pamata mobilizēt sabiedrību. Daudzu šādu valstu vidū, kuras klusējot solidarizējas ar Hamās, īpašu uzmanību pelna Krievija. Putins ļoti negribīgi nosodīja notikušo un faktiski pauda atbalstu Hamās – kaut arī Izraēlu, kura nepievienojās sankcijām un centās uzturēt ar Kremli labas attiecības, būtu grūti nosaukt par rusofobisku valsti. Naids pret Rietumiem acīmredzot lika solidarizēties ar savējiem – teroristiem.

Cits jautājums, vai amerikāņi paši vēlas uzstāties kā globālās kārtības sargs. Šodienas tendence, ka ASV vēlas samazināt savu klātbūtni daudzos pasaules reģionos, nav aizsākusies tikai ar Trampa, bet gan ar Obamas prezidentūru. Eiropai tas nenozīmēs vis to, ka amerikāņi zaudēs par mums interesi, bet gan ka būs vairāk jādara pašiem. Tai skaitā arī drošībā un aizsardzībā NATO ietvaros. Un beidzot būtu vērts skaidrāk pozicionēties attiecībās ar Ķīnu, par kuras vasali pamazām pārvēršas Putina Krievija. Par reālu “pasaules karu” mēs nākotnē varam domāt vienīgi tad, ja konfrontācijā ar Rietumiem iesaistās šī strauji augošā superlielvara, kurā pie varas (atgādināšu) joprojām ir komunistiskā partija un kura šobrīd paklusām izvērš savu ietekmes sfēru daudzviet pasaulē. Potenciālās “pretrietumu” koalīcijas acis šobrīd daudz vairāk ir pievērstas Sji nekā asiņainajam avantūristam Putinam, kurš gan varbūt gribētu izraisīt kādu tiešām globālu katastrofu, bet uz to, ja neskaita sarkano pogu, nemaz nav spējīgs. Turpretī Ķīna ir augošs spēks, ar kuru Rietumiem būtu jāved gudra politika, aizstāvot savas vērtības un intereses un tomēr vienlaikus izvairoties no militāras konfrontācijas.