Pieci eiro par vēsturi

Zvērināts advokāts Renārs Briedis iesūdzējis tiesā Okupācijas muzeju, jo uzskata, ka muzeja ekspozīcija satur melus. Briedis pieprasa muzejam arī atmaksāt piecus eiro, ko iztērējis par ieejas biļeti. Okupācijas muzejs Brieža prasību uzskata par absurdu un cer, ka tiesa to neapmierinās. Latvijas Muzeju biedrība domā, ka šis precedents varētu pavērt slūžas prasību gūzmai pret jebkuru autordarba saturu.

lsm.lv, 24. novembrī

Latvijas muzeju pasaule nepacietīgi gaida decembra sākumu, kad sagaidāms tiesas spriedums Latvijā pirmajā lietā, ko apmeklētājs cēlis pret muzeju tā ekspozīcijas satura dēļ. Precīzāk, par tā trūkumu jeb, kā prasības autors skaidrojis publiski, meliem muzeja ekspozīcijā. Juridiski gan prasība nav noformēta kā apmeklētāja cīņa pret ekspozīciju, vēsturi vai Okupācijas muzeja zinātniekiem. Muzeja apmeklētājs, advokāts Briedis, prasa atmaksāt piecu eiro ieejas maksu tāpēc, ka muzejs esot noklusējis būtisku apstākli: okupēta tika nevis demokrātiska, bet autoritāra valsts. Šis trūkums esot principiāls, un tāpēc viņš grib atgūt biļetes maksu.

Ja tiesa prasību apmierinās, muzejam būs jāatdod prasītājam ieejas biļetes cena. Simboliskā prasības summa liek jautāt, vai muzejam nebūtu vieglāk vienkārši noskaitīt tos piecus eiro neapmierinātajam apmeklētājam un šķirties bez advokātu un tiesnešu laika patēriņa un izvērstām diskusijām par ekspozīcijas patiesumu un precizitāti? Tomēr prasītāja publiski aprakstītais prasības pamatojums liecina, ka strīds nav gluži par pieciem eiro un ka nelabvēlīga sprieduma gadījumā būs vēl divas tiesu instances. Arī Okupācijas muzeja direktores un Latvijas Muzeju biedrības medijiem paustais liecina, ka šajā šķietami nevainīgajā piecu eiro prasībā var saskatīt ko nopietnāku – muzeja patstāvības un kuratora radošās brīvības apdraudējumu.

Šajā lietā tiesai jāatbild uz jautājumu, vai apmeklētājs ir tiesīgs prasīt atlīdzinājumu par neapmierinošu vai nepilnīgu ekspozīciju. Vispārinot jautājumu, vai muzeja un arī kultūras un mākslas priekšnesumu baudītājam ir piešķiramas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā pakalpojuma saņēmējam garantētās tiesības “pilnībā realizēt savu izvēli un gribu, iegādājoties tieši tādu preci vai saņemot tieši tādu pakalpojumu, kādu patērētājs vēlas”? Ienākot muzejā, apmeklētājs varētu gaidīt patiesu, pilnīgu un precīzu vēstījumu par Latvijas 20. gadsimta vēstures drūmākajām lappusēm. Par patiesuma kritēriju savs viedoklis ir arī Saeimas deputātei Glorijai Grevcovai, kura janvārī Okupācijas muzeja apmeklējuma gaitā TikTok ierakstā vēstīja, ka “tā saucamajā Okupācijas muzejā nesakrīt fakti” un ka gids stāstot “paralēlo, izdomāto vēsturi”. Mirkli vēlāk gan deputāte šo apgalvojumu izdzēsa un nākamajā ierakstā uzsvēra neatbilstību, jo muzejā attēlotais esot šaurāks nekā patiesie notikumi. Viņa aicināja skatītājus doties uz muzeju, lai par to pārliecinātos, un muzejam ieteica vispār atteikties no ieejas maksas.

Pagaidām gan par ieeju muzejā jāmaksā, un tiesai jāvērtē, vai neapmierinātajam apmeklētājam būtu jāatmaksā biļetes cena. Ja tiesa atbildētu apstiprinoši, tad muzejam, iekārtojot ekspozīciju, būtu jāaicina talkā juristi, lai ar prasmīgām atrunām izvairītos no ieejas biļetes atmaksas. Piemēram, uz biļetes lieliem burtiem norādot, ka, iesoļojot pāri muzeja slieksnim, apmeklētājs zaudē tiesības atprasīt samaksu par ieeju. Apmierinošs spriedums arī netieši nozīmētu, ka muzejs nevarētu ignorēt skatītāju iebildumus. Ja klientam vienmēr taisnība un muzejam draudētu ieejas biļetes atmaksa katram neapmierinātajam, muzeja ekspozīcija neizbēgami būtu pakļauta pastāvīgām izmaiņām atbilstoši apmeklētāju radošajiem priekšlikumiem.

Muzeju dzīve kļūst arvien sarežģītāka ne tikai neapmierinātu apmeklētāju prasību dēļ. Kādreiz neaizskaramie mākslas un vēstures tempļi sastopas ar pieaugošām prasībām. Visplašākais satura piedāvājums digitālajā vidē un aizvien izvēlīgākie skatītāji, kas apbraukājuši pasaulē labākos muzejus, liek sekot laikmetīgajām pārmaiņām.

Berlīnes Bodes muzejs, piemēram, vienu no Eiropā lielākajām viduslaiku svētbilžu izstādēm pavada ar izvērstu kuratora komentāru par sievietes lomu viduslaikos. Kristīgo mocekļu attēlojumā muzeja apmeklētājus aicina vērtēt moku rīku izmantošanu pret agrīnajiem kristiešiem dzimumu vienlīdzības perspektīvā.

Vēsturiskos mākslas darbus vērtējot ar mūsdienu mērauklu, muzejs uzrunā skatītāju, kas arī viduslaiku mākslā gaida sev nozīmīgo tēmu attēlojumu. Tomēr vai šādas gaidas nozīmē, ka muzejiem jāmaina darba principi, ne tikai sniedzot skatītājam mūsdienīgāku vēstījumu, bet arī dodot apmeklētājiem iespēju iespaidot un pat cenzēt ekspozīcijas saturu?

Uz šo jautājumu muzeji, vismaz Latvijā, jau zina atbildi. Tieši pirms gada Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs no igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstādes “Tavs alternatīvais Jēzus” izņēma trīs darbus. Cenzētās skulptūras “Tauta ir aunu bars”, “Dicksus” un “Juzy” attēloja Jēzu ar ieročiem, krustu ar fallu un vēl vienu krustu ar neganta paskata kaķi. Izstādes eksponātus prasīja novākt pašvaldības pārstāvji. Pilsētas vara esot vienojusies ar muzeja vadību, ka Daugavpils šādiem darbiem neesot gatava. “Bet, ja Daugavpils nav gatava, tad kam paredzēta šī izstāde, kas atrodas Daugavpilī?” intervijā žurnālistiem retoriski vaicāja pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Vasiļjevs. Iespējams, ka deputāta pārliecība sakņojas padomju laikos daudzinātajā tēzē, ka māksla pieder tautai. Proti, ka tauta diktē savam radošajam avangardam, ko un kā attēlot. Ja tas kļūdās, krustā ceļot fallu, tad tautas priekšstāvji var šādu kļūdu labot, tautas vārdā izmetot to no izstādes.

Šādas tēvišķas rūpes par skatītāju un prasība koriģēt ekspozīciju atgriež pie tiesvedības pret Okupācijas muzeju. Prasītājs iebilst pret to, ka ekspozīcijā nav norādes, ka 1940. gadā Latvijā bija autoritāra valsts iekārta. Kāda ir šī apstākļa nozīme?

1940. gada 17. jūnija rītā Latvijas robežu šķērsoja PSRS karaspēks. Latvijas armija necīnījās un, tāpat kā Baltijas kaimiņi, bez pretestības ielaida valstī padomju armijas daļas. Sarkanarmijas pirmās vienības pusdienlaikā sasniedza Rīgu, kur pārņēma kontrolē dzelzceļa stacijas, tiltus, pasta ēkas, radiofonu un Spilves lidlauku. Rīgas stacijas laukumā un pie autoostas sapulcējās ap 1500–2000 sagaidītāju, kuru sadursmēs ar policiju cieta vairāki desmiti cilvēku, divi nomira slimnīcā. Pret vakaru padomju armijas spēku kontrolē nonāca visi Latvijas stratēģiskie objekti. Latviju turpmāk pārvaldīja no PSRS vēstniecības. Okupācijas pirmo mēnesi, līdz 21. jūlijam, Valsts prezidenta amatā palika Kārlis Ulmanis, kurš izsludināja vairāk nekā 50 likumu un apstiprināja Višinska izveidoto Kirhenšteina valdību. Lieki piebilst, ka Ulmaņa loma 1940. gada vasarā bija iestudēta Maskavā: radīt ilūziju par brīvprātīgu Latvijas pievienošanos PSRS.

Vēsturnieks Rihards Treijs secinājis, ka pēc PSRS ultimatīvās notas saņemšanas 16. jūnijā Ulmanis, apspriežoties ar ārlietu ministru Munteru, nolēma kapitulēt vēl pirms valdības sanākšanas. Valdības vakara sēdes starplaikā plkst. 22.15 Ulmanis teica vēsturisko radiorunu, kuras pēdējais teikums “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās” apkopoja uzrunas jēgu un kļuva par simbolisku apzīmējumu Ulmaņa vadības nostājai pret 1940. gada okupāciju. Šis kodolīgais Ulmaņa aicinājums ir viens no visvairāk diskutētajiem valstsvīru izteikumiem mūsu vēsturē. Ne tikai paradoksālā tuvredzīguma dēļ – neviens vairs savā vietā nepalika. Ulmani jau pēc mēneša arestēja un izsūtīja, bet uzrunātā Latvijas tauta tūlīt pat zaudēja savu valsti. Otrs, manuprāt, nozīmīgākais iemesls izcelt šo 17. jūnija radiorunas tēzi ir neizbēgamā nolemtība, kas diktatoru pavada pēc varas pārņemšanas. 1934. gada 15. maijā, atlaižot Saeimu, Ulmanis uzņēmās tautas ievēlētā likumdevēja funkcijas, 1936. gada 11. aprīlī – arī Valsts prezidenta amatu. Turpmākos četrus gadus viņš ir viens no Eiropas vadoņiem, kam rokās valstī ir visvairāk varas. Vadoņa lēmumi nav pakļauti kritiskam vērtējumam koalīcijas diskusijās vai “svēršanai un līdzsvarošanai” citos, zaudētajos varas zaros. Tādi ir arī pēdējās neatkarīgās Latvijas dienās pieņemtie lēmumi. Šodien varam tikai spekulēt, kā uz PSRS notu 16. jūnijā atbildētu Saeima, tomēr skaidrs, ka Maskavas scenārijs ar Kirhenšteina valdības vizīti Maskavā, lūdzot Latviju pievienot brālīgo tautu savienībai, tik gludi izspēlēts nebūtu. Tāpēc arī stāstā par Latvijas okupāciju nedrīkst aizmirst Ulmaņa apvērsumu, tā iespaidu uz mūsu valsti 1940. gada jūnijā un tās turpmāko likteni. Nav šaubu, ka, vadonim koncentrējot varu, valsti ir viegli pakļaut un pārvaldīt. Atceltu institūciju vietā nav jāpiedāvā citas, var turpināt uzturēt ilūziju par tautas vārdā pieņemtiem lēmumiem. Citiem vārdiem, Ulmaņa vienvaldība un personas kults sagatavoja Latviju centralizētajam PSRS politiskās vadības modelim ar vienu nemaldīgo Vadoni un vienības ideoloģiju.

Okupācijas muzejs, protams, var iekārtot stāstu par Latvijas tumšajām vēstures lappusēm pēc muzeja zinātnieku ieskata un gatavoties dažādām patiesības meklētāju prasībām. Taču šīs prasības piesaista uzmanību ne tikai noteiktiem vēstures jautājumiem, bet arī institūcijām, kas par tiem vēsta. Varbūt taisnība deputātei un muzeju maksa jāatceļ, lai pēc iespējas vairāk cilvēku novērtētu vadonības varas modeļa un demokrātijas atšķirības? Zināšanas ir labākais līdzeklis imunitātes stiprināšanai pret autoritārismu. Bet varbūt arī šo TikTok vēstījumu un tiesas prāvas iznākums būs tieši pretējs un muzejam nāksies celt biļešu cenas, vismaz advokātiem un deputātiem, savlaicīgi gatavojoties neizbēgamām diskusijām par ekspozīcijas saturu.