Politikas vērošana

Politikas vērotāji neuzskata, ka valstij būtu jānodrošina kapavietas pirmajām personām.

Kasjauns.lv, 10. janvārī

Lai gan manai mammai ir Bulduru Dārzkopības tehnikumā iegūta daiļdārznieces izglītība, viņu varētu raksturot arī kā meteoroloģiskā laika vērotāju. Manu vecāku Siguldas dzīvokļa sekcijas sekreterā ir pamatīgs daudzums kladīšu, kurās rūpīgi savilktās ailītēs viņa gadu no gada, dienu no dienas ir pierakstījusi gaisa temperatūru no rīta, dienas vidū un vakarā, mākoņainību, nokrišņus un citas meteoroloģiskas parādības. Mēneša beigās viņa mēdz aprēķināt vidējo gaisa temperatūru un nokrišņu daudzumu. Šķiet, šim vaļaspriekam viņa pievērsās pēc tam, kad kādu laiku bija strādājusi Latvijas PSR Hidrometeoroloģiskā dienesta pārvaldē, un manas bērnības laikā ar nostalģiju atcerējās gan savu kādreizējo darba kolēģi, reizi nedēļā “Panorāmas” “lielajās laika ziņās” redzamo galveno sinoptiķi Rasmu Kleinbergu, gan ziemas mēnešos pieaicināto Rīgas līča aizsalšanas vērotāju, pārvaldes Jūras un upju prognožu sektora priekšnieku Arvīdu Pastoru. Atšķirībā no šo profesionāļu un viņu pārstāvētās iestādes vērojumiem un tajos balstītajām prognozēm, kas varbūt arī kaut kā iespaidoja piecgades plāna izpildi, kuģu lēnu apledošanu Rīgas līcī vai padomju cilvēka apģērba izvēli nākamās dienas rītā, mammas pieraksti tā arī palika vienīgi “iekšējai lietošanai”, viņas vērojumi kļuva par arhivētām zināšanām, uz kurām retu reizi var atsaukties vien saviesīgās ģimenes sarunās vai pie kurām kādreiz var atgriezties, lai uzskatāmi pārliecinātos par laika un laika apstākļu nemainīgi mainīgo dabu.

Latvijas profesiju klasifikatorā, šķiet, tāds arods nav ierakstīts, taču ikdienas ziņās, radio diskusiju pārraidēs un vēl visur kur esmu pamanījis, ka pastāv tāda cilvēku kārta kā politikas vērotāji. Nosaukums gan ir drusku maldinošs, jo tas it kā pašsaprotami viņus pielīdzina vairāku citu hobiju praktizētājiem – putnu vērotājiem, lidmašīnu vērotājiem, arī “laika zīmju” vērotājiem u.tml. Tomēr viņi ir pavisam cita suga. Gan tie, kas, binokļiem apkārušies, vēro lidošanā iemanījušos mugurkaulnieku kārtas pārstāvjus, gan tie, kas, bruņojušies ar fotokamerām, mēdz grozīties lidostu tuvumā un vaktēt īpaši retus lidaparātus, un arī tie, kas seko dažādu modeļu un gadagājumu lokomotīvju manevriem, ir kolekcionāri. Putnu vērotāji to vien tīko kā kādu jaunpamanītu sugas īpatni apgredzenot, nofotografēt vai vismaz iegrāmatot, un to pārējo domu gājiens ir aptuveni tāds pats. Taču to nevar teikt par politikas vērotājiem, jo, būsim godīgi, nav jau nekā pārāk daudz, ko tajā politikā varētu no attāluma novērot, pamanīt vai atklāt, jo informācija par politiķu sugas populācijas apmēriem, riesta un vairošanās ieradumiem, migrācijas ceļiem, ligzdošanas tikumiem un iecienītākajām barotnēm jau tāpat ir visai labi zināma. Ne pārāk tālu gan mājo vēl viena suga, un tie ir politologi, taču tos vismaz ideālā pasaules iekārtojumā gribētos uztvert nevis kā pasīvus lūrētājus, bet aktīvus politiķu un visu pārējo sabiedrības kārtu attiecību pētītājus. Bet vērotāji, kā jau norāda pats nosaukums, neko daudz nepēta. Taču, pat ja apzīmējuma “politikas vērotājs” izvēli noteikuši tik prozaiski iemesli kā konkrētās personas nevēlēšanās nodēvēties par ekspertu vai vēlme apslēpt tāpat ne pārāk lielā noslēpumā tīto patiesību par savu saistību ar konkrēta politiķa vai politiskās partijas publiskā tēla veidošanu, viņu parādīšanās ziņās vai dalība publiskās diskusijās notiek ar ļoti konkrētu un pilnīgi visām iesaistītajām pusēm vajadzīgu un noderīgu mērķi: no politikas vērotāja neviens negaida, ka viņš vienkārši pastāstīs to, ko gadījuma pēc ir redzējis, – no viņa vai viņas gaida viedokli. Teiksim, viedokli par Krimas aneksiju. Vai par Trampa izredzēm tikt ievēlētam par ASV prezidentu. Vai par iespējamību, ka Lielbritānijas iedzīvotāji nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienības.

Lūk, piemēram, aptuveni gadu pirms ASV prezidenta vēlēšanām Latvijas Sabiedrisko mediju portālā publicētā rakstā atstāstīts “ASV politikas vērotāju” teiktais radio raidījumā “Krustpunktā”. Pēc kāda vērotāja domām, “ASV politiķei Hilarijai Klintonei, kas spilgti startējusi priekšvēlēšanu cīņā par ASV prezidenta amatu, ir lielas izredzes vinnēt vēlēšanās”. Cits pareģoja, ka “Tramps ar laiku noies no skatuves, jo Republikāniskā partija nekādā ziņā viņu neatbalstīs”. Tam piekrita vēl viens vērotājs, kas bija paguvis novērot, ka ASV Republikāniskā partija esot sadalījusies četrās daļās “un viņiem visiem ir savi uzskati”.

Aptuveni tajā pašā laikā portālā Kasjauns.lv publicētā anonīmā rakstā “Vai pirmo ASV melnādaino prezidentu nomainīs pirmā ASV prezidente?” tika citēti anonīmi politikas vērotāji, pēc kuru domām “Tramps labi apzinās, ka beigu beigās viņu neievēlēs, un, pat ja ievēlēs, viņš no amata atteiksies. Tad kāpēc šis cirks? Viena no versijām ir tāda, ka Trampam patiesībā nekāda plāna nav; visa šī haotiskā izrāde ir viņa paša ekscentriskās personības paplašinājums. Otra versija paredz, ka Trampam tomēr ir plāns. [..] Tramps varētu tikt izslēgts no partijas kampaņas un kļūt (vai drīzāk turpināt būt) par neatkarīgu kandidātu, ko ASV Konstitūcija pieļauj”. Trešo versiju šie vērotāji, kā tagad izrādās, nebija ievērojuši, un to nebija vīžojis pamanīt arī noteiktā pasaules iedzīvotāju kategorijā populārā ASV portāla Buzzfeed redaktors Bens Smits, kurš Cēsīs notikušajā diskusiju festivālā Lampa Latvijas publikai prognozēja, ka Trampam neizdosies savākt vairāk par 30% balsu.

Visi šie vērojumi un prognozes, kā tagad redzams, ir bijuši kaķim zem astes, un nu jau dažādi vērotāji atkal var ķerties pie mēģinājumiem izdomāt kaut kādu viedokli par to, kas gan ir noticis un kas tā iespaidā mūs vēl tikai gaida. Tas nudien ir neapskaužams stāvoklis, un man nepavisam negribētos būt kāda no viņiem vietā, jo, gribi negribi, prātā nāk gan nostāsti par baznīcām, kuru celšanu katru nakti traucējis velns, nojaucot pa dienu uzbūvēto, gan leģenda par veco labo Sīzifu kā līdzība par cilvēcisko pūliņu un pienākuma uzspiestas viedokļa nepieciešamības bezjēdzību.