Pretī laimes zemei

Federācijas padomes priekšsēdētāja Valentina Matvijenko nākusi klajā ar iniciatīvu ik gadu pārbaudīt, kā varas orgānu darbība iespaido pilsoņu laimes līmeni.

Informācijas aģentūra oreanda.ru, 5.martā

Filozofi vienmēr apšaubījuši 19. un 20.gadsimtā dominējušo vienkāršoto priekšstatu, ka laime ir tiešā veidā saistīta ar materiālo labklājību. Nesenākos laikos, aptuveni kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, viņu skeptiskajam viedoklim pievienojušies arī atsevišķi politiķi un – tas ir ļoti svarīgi – daudzi ekonomisti.

Politiķi un ekonomisti, mēģinot atrast saliktu rādītāju, kas ļautu mērīt dažādu valstu panākumus un varu, 20. gadsimta sākumā par tādu izvēlējās iekšzemes kopproduktu (IKP). Šis rādītājs ar laiku kļuva tik populārs, ka to sāka izmantot, lai spriestu par nāciju vispārējo labklājību un tātad – vispārējo apmierinātību. Ekonomisti, kuri apzinājās šādas pieejas lielos trūkumus, protestēja, taču veltīgi. IKP vēl joprojām pieņem par ekonomikas galveno salikto rādītāju; tikmēr starptautiskās statistikas organizācijas cenšas panākt, lai šī rādītāja lietošana visā pasaulē būtu saskanīgāka un līdz minimumam samazinātos kļūdas un tīšas samudžināšanas mērogi tā definīcijā un interpretācijā. (IKP sākotnējais sāncensis, nacionālais kopprodukts (NKP), kas dažā ziņā ir tuvāks labam ekonomikas sasniegumu un nacionālās labklājības rādītājam, šķiet no šīs konkurences cīņas atteicies. Nacionālais ienākums, rādītājs, ko izmantoja Padomju Savienība un tās satelītvalstis, cieta no visām IKP problēmām, taču bija vēl tālāks no ideāla.)

Divdesmitā gadsimta pēdējās desmitgadēs kļuva pilnīgi skaidrs, ka IKP gan ir ļoti būtisks visaptverošs ekonomiskais rādītājs, tomēr nav labs kā nācijas vispārējo panākumu, kur nu vēl cilvēku dzīves kvalitātes un laimes mēraukla un ka būtu vērts noformulēt kādu citu pieeju panākumu un dzīves kvalitātes mērīšanai. Vajadzētu atrast kādu metodi, kas atspoguļotu faktu, ka Kanādas IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā šis pats rādītājs Amerikas Savienotajās Valstīs, taču daudzi cilvēki atzīst, ka dzīve Kanādā ir labāka. Kopš gadsimtu mijas bijuši daudzi mēģinājumi tamlīdzīgu rādītāju iestrādāt statistikas sistēmās. Tomēr jau pašas mērāmās parādības daba norāda uz vismaz diviem subjektivitātes elementiem, un tādēļ ir ļoti grūti izstrādāt uzticamu rādītāju, kas būtu derīgs visiem. Pirmkārt, dzīves kvalitāti iespaido daudzi un dažādi fenomeni, un to svars saliktajā rādītājā vienmēr būs kaut kādā mērā patvaļīgi izvēlēts. Otrkārt, laime ir gaistoša parādība – jebkurā situācijā ārkārtīgi subjektīva un grūti definējama.

Neraugoties uz to, vairākas valstis nacionālās laimes rādītāju, nacionālo kopējo laimi (NKL), savās statistikas sistēmās iekļāvušas kā vienu no galvenajiem elementiem. Ja nemaldos, šo tendenci aizsāka Butāna, kuras budistu valdība bija ideoloģiski teicami piemērota šādiem eksperimentiem. Pasaulē lielāku ievērību izpelnījušies Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) centieni iestrādāt laimes rādītājus ne tikai savā statistikā, bet arī valdības politikā. Dažādi informācijas avoti norāda, ka Krievijas Federācijas padomes priekšsēdētāja Valentina Matvijenko nesen ierosinājusi AAE pieredzi izmantot par paraugu arī šajā valstī.

Matvijenko kundzes priekšlikumā ir vērā ņemams racionāls grauds. Neapšaubāmi ir ļoti svarīgi valdībām (gan demokrātiskām, gan autoritārām) visā pasaulē rūpīgi apsvērt un censties paredzēt, kāda būs iedzīvotāju reakcija uz politiskajiem lēmumiem, kurus plānots pieņemt. Jūtīgāki cilvēki būs pamanījuši, ka Krievijas valdības nesenā izlocīšanās vecuma pensiju reformas jautājumā ož pēc šādas apsvēršanas un prognozēšanas trūkuma, un tā var būt nopietna kļūda. Šāda pavērsiena iznākums ir jūtama lielas Krievijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar valdības darbu. Politiķiem pirms rīkošanās tik tiešām vajadzētu pamatīgi novērtēt paredzamo sabiedrības reakciju un atturēties no tamlīdzīgiem negaidītiem un šokējošiem lēmumiem. Demokrātiskās (un arī dažās autoritārās) valstīs tieši tā ir ievēlēto tautas pārstāvju un parlamentā pārstāvēto partiju galvenā funkcija. Dažās valstīs būtiska loma ir valdības rīkotām sabiedrības diskusijām par tā sauktajām “zaļajām grāmatām” utt. Doma, ka AAE ir labs piemērs Krievijai, man šķiet neveikla: abas valstis daudzējādā ziņā ir pārāk atšķirīgas. Lai nu kā, visai grūti iztēloties labu iznākumu, ja iedzīvotājus lūgtu izteikt atbalstu ikvienam nepopulāram solim, pirms to pasludina par likumu. Vai jūs spējat iztēloties pozitīvu rezultātu (pat pēc plašas apspriešanas) priekšlikumam, teiksim, palielināt pensijas vecumu?

Valdībām tomēr jāpatur vara pieņemt arī nepopulārus lēmumus un gaidīt sabiedrības vērtējumu vēlāk, kad iedzīvotājiem būs kļuvušas redzamas gan pozitīvās, gan negatīvās lēmuma sekas. Ja priekšlikumiem uzliktu veto, tikai pamatojoties uz lēmuma skarto cilvēku negatīvo reakciju, tas pilnībā atņemtu spēku jebkurai valdībai tās mēģinājumos vadīt valsti pēc racionāliem principiem.

Informācija par Matvijenko kundzes ierosinājumu arī parāda, cik atšķirīgus rezultātus var iegūt atkarībā no tā, vai izmantoti tīri subjektīvi atskaites punkti, teiksim, aptauja, kurā respondentiem vaicā, vai viņi ir laimīgi un vai, pēc viņu domām, laimīgi ir citi, vai arī starptautiski atzīti rādītāji, kuros šādi subjektīvi vērtējumi apvienoti ar objektīviem kritērijiem. Citētie skaitļi liecina, ka Krievijas valdībai paveicies ar iedzīvotājiem, kas savās domās (vai izteikumos) ir pozitīvāki nekā sabiedrība vairumā citu valstu. Tas nav nekas pārsteidzošs; šķiet, ka tā vispār ir krievu nacionālā rakstura īpatnība. Taču aptauja interesantā kārtā parāda, ka, lai gan vairums Krievijas iedzīvotāju jūtas tikpat laimīgi kā līdz šim, viņi sev apkārt sākuši novērot vairāk nelaimīgu cilvēku, un to vajadzētu uzskatīt par brīdinājumu. Ar laiku mēs redzēsim, vai to patiešām var uzskatīt par nākotnes zīmi (sagaidot, ka cilvēki vēlāk sapratīs, ka tomēr nemaz nav laimīgi) vai arī tam ir kāds cits izskaidrojums (teiksim, negodīgas atbildes vai respondentu vēlēšanās izlikties labākiem).

Noslēgumā: teicami, ka Matvijenko kundze apzinās iespējamo patiesa plaša politiskā darba trūkumu sasāpējušos jautājumos, no kuru risināšanas valdība nevar izvairīties. Taču risinājums, kuru viņa, šķiet, apsver, neliekas noderīgs vai pat vispār realizējams. Viņa rīkojas pareizi, pievēršoties šim jautājumam, – tieši tāpēc, ka vērojama tāda pretruna starp subjektīvajiem un objektīvākiem sabiedrības laimes rādītājiem. Valdībai jāpievērš uzmanība spriedzei, uz kuru tie varētu norādīt, un jārīkojas.