Propagandas tiesāšana. Par vēsturiskajām paralēlēm

Pēc Ukrainas lūguma ar starptautisku juristu līdzdalību Hāgā tiek veidots speciāls tribunāls, lai tiesātu Krievijas politisko vadību. Speciālā tribunāla Ukrainas darba grupas loceklis Olehs Havrišs saka, ka tiesas priekšā var nākties stāties arī Krievijas propagandistiem. Gan Havrišs, gan Gindizs Mamedovs, bijušais Ukrainas ģenerālprokurora vietnieks, iezīmē šāda veida tiesas procesu galveno problēmu: tajos nākas pierādīt saistību starp vārdiem un noziedzīgiem nodarījumiem. Vēsture zina tikai divus tādus gadījumus: Nirnbergas process pār Trešā reiha propagandistiem un Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls (“Tūkstoš pakalnu radio”, genocīds pret tutsu tautu). Izmantojot tos par piemēru, mēs varam gan paredzēt terminoloģiskas grūtības, ar kādām saskarsies tiesa, gan arī izmantot esošās iestrādes.

Nirnbergā 1945. gadā tiesas priekšā stājās laikraksta Der Stürmer izdevējs Jūliuss Štreihers un propagandas ministrijas radio nodaļas priekšnieks Hanss Friče. Apsūdzības pamatproblēma bija nepieciešamība “pierādīt tiešu cēloņu un seku saistību starp propagandistu darbībām un agresīvās, uz masu slepkavībām vērstās politikas īstenošanu”. Ar Štreihera apsūdzību problēmas neradās (23 raksti viņa avīzē, publicēti no 1938. līdz 1941. gadam, saturēja tiešus aicinājumus iznīcināt ebrejus), bet Fričes lietā tiesa konstatēja būtisku atšķirību starp naida runu un naida kurināšanu. Lai gan Friče raidījumos pauda antisemītismu (būdams ierēdnis, viņš vadīja radioprogrammu Hier Spricht Hans Fritzsche! – “Te runā Hanss Friče!”), viņš nav tieši aicinājis uz masu slepkavībām un tādēļ trīs apsūdzības punktos tika attaisnots, lai gan neizbēga no cietumsoda.

Krievijas propaganda ir sarunājusi miljonu vārdu, kas piesātināti ar naidu pret Ukrainu; liekas: ņem jebkuru uzstāšanos, un nekļūdīsies. Tomēr, balstoties uz Nirnbergas piemēru, mēs varam atgādināt: propagandas valoda var būt nezin cik nepieņemama no morāles viedokļa, taču, ja trūkst tiešu aicinājumu iznīcināt (naida kurināšana), tad pierādīt vārdu (un to runātāju) vainu būs grūti. Kā atzīmē vēsturnieks Ivans Kurilla, pēc 24. februāra Krievijas propagandas retorika mainījusies pilnībā: tagad tā aicina iznīcināt nevis vienkārši “Kijivas režīmu”, bet arī visus tos, kas pretojas “brālīgajai” agresijai. Tādā nozīmē tieši “naida kurināšanas” piemēru attiecībā pret Ukrainas tautu propagandas medijos kļuvis ievērojami vairāk. Bet kopumā tas, ko mēs saucam par propagandu, – nebeidzama negatīvi iekrāsotu vārdu straume – no juridiskā viedokļa par 99%, visticamāk, būs tieši “naida runa”. Jā, tā ir šausmīga, bet pat tiesa pār propagandistiem būs spiesta rēķināties ar demokrātisku vērtību – vārda brīvību. Kas sargā pat to tiesības, kuri šo brīvību iznīcina.

Salīdzinājumi un eifēmismi arī ir sodāmi. Starptautiskais Ruandas tribunāls lēma, ka aicinājumus nogalināt “Tūkstoš pakalnu radio” vadošie žurnālisti izteikuši ar eifēmismu palīdzību, tomēr “ruandiešu klausītāji tos saprata viennozīmīgi”. Piemēram, “gāziet augstos kokus”, “iznīdējiet prusakus” (vārda “tutsi” vietā izmantoja vārdu inyenzi – prusaki). Tiesa eifēmismus pielīdzināja tiešiem aicinājumiem uz vardarbību. Krievijas propaganda attiecībā uz Ukrainas pilsoņiem aktīvi izmantojusi vārdus “fašisti”, “nacisti”, “bendes”, kas kopš 2014. gada kļuvuši ierasti Kremļa kontrolētajos masu informācijas līdzekļos. Krievijas propagandas unikalitāte ir apstāklī, ka saviem šodienas mērķiem tā izmanto 70 gadus vecu terminoloģiju (piemēram, vārds “denacifikācija” no Krievijas prezidenta mutes izskanēja, lai attaisnotu agresiju pret Ukrainu). Šiem vārdiem ir viennozīmīgi negatīvas asociācijas masu apziņā ne tikai Krievijā, bet arī visā pasaulē, tādēļ ka nacisms ir atzīts par noziedzīgu ideoloģiju. Šie vārdi ir “absolūtā ļaunuma” sinonīmi, tādēļ tie simboliski liedz objektam “tiesības uz apžēlošanu”, padzenot to aiz normālības robežām. Vai mēs varam, atsaucoties uz Ruandas tribunāla pieredzi, šos vārdus saukt par “viennozīmīgi saprastiem” no Krievijas klausītāju un skatītāju puses un līdz ar to traktēt kā “aicinājumus nogalināt”?

Apzīmējums “naida atmosfēra” (ko rada propagandisti) tagad skan tik bieži, ka liekas jau pašpietiekams. Problēma tāda, ka šī frāze diez vai ir formalizējama no juridiskā viedokļa. Pats vārds “atmosfēra” jau nav gluži precīzs. Te ir drīzāk kaut kas tieši pretējs – vakuums, noslēgta telpa, kurā burtiski netiek iekšā gaiss (tas ir, netiek iekšā neviens cits viedoklis vai skatpunkts). Lai aprakstītu Putina Krievijā izveidotā informācijas lauka atsvešinātību no civilizācijas normām, “atmosfēras” vietā daudz precīzāk būtu runāt par “naida vakuumu”. Starp citu, vēsturnieki un juristi ar kaut ko tamlīdzīgu ir jau saskārušies.

Atgriezīsimies pie Nirnbergas procesa materiāliem. “Īstenojot propagandu, Štreihers 25 gadus veidoja masu iznīcināšanas programmas realizēšanai nepieciešamo psiholoģisko pamatu,” un ar to ir pietiekami, uzskatīja tiesa, lai viņu varētu apsūdzēt noziegumos pret cilvēci.

“Psiholoģiskais pamats” un “naida atmosfēra” daudzējādā ziņā ir sinonīmi. Iespējams, ka eventuālajai tiesai pār propagandistiem vispirms būs jāveic priekšdarbs – šī jēdziena stingra juridiska formulēšana. Ja šis jēdziens tiks formalizēts, tad ievērojami paplašināsies potenciālo apsūdzamo loks; jo propagandu īstenojuši ne tikai odiozi raidījumu vadītāji, kuru vārdus visi dzirdējuši, bet arī daudzskaitlīgais apkalpojošais personāls, arī tehniķi, inženieri, gaismotāji.

Vēlreiz par Nirnbergas procesa apsūdzības rakstu. Tajā teikts, ka propagandas materiāli, kas publicēti laikrakstā Der Stürmer un citos Štreihera izdevumos, “tika izplatīti valstī, kurā nebija brīvā ideju tirgus un kurā faktiski, kā to lieliski zināja un kam piekrita Štreihers, nekādi pretēji argumenti nemaz nevarēja tikt publicēti, līdz ar to tādai propagandai bija viegli paredzama un īpaši efektīva ietekme”. Ruandas genocīda laikā 1994. gadā propagandas ruporu “Tūkstoš pakalnu radio” arī var nosaukt par monopolistu “ideju tirgū”.

Dīvaini izklausās, bet no juridiskā skatpunkta svarīgs var būt jautājums, vai “naida vārdu” izteikšanas momentā Krievijas mediju telpā vispār eksistēja “brīvais ideju tirgus”. Formāli – jā: iznāca Новая газета, darbojās Эхо Москвы, Радио Свобода un telekanāls Дождь, kuri atmaskoja propagandas melus par Ukrainu. Tomēr fakts, ka samērā neatkarīgi mediji pēc 2022. gada 24. februāra tika slēgti vai padzīti no Krievijas (aprīlī jau praktiski pilnībā), var būt papildu arguments procesā pret propagandistiem. Izrunājot savus “naida vārdus” informācijas telpā, kurā nav alternatīvu mediju, viņi apzinājās, ka tādai propagandai ir “īpaši efektīva ietekme”. Vai vainu pastiprinošs apstāklis būs tas, ka Krievijā ap 2022. gadu jau bija praktiski iznīcināta vārda brīvība – un tātad mums ir darīšana nevis ar autoritāru, bet gan totalitāru režīmu, diktatūru? Vai, tieši otrādi, tas viņiem kalpos par attaisnojošu argumentu (“mēs tā runājām, jo baidījāmies no represijām vai dzīvības apdraudējuma”)?

Saistībā ar to rodas vēl viens jautājums: vai no juridiskā viedokļa ir svarīgs apstāklis, vai propagandisti strādā valsts medijos (un tādēļ pauž valsts viedokli) vai arī ar “naida kurināšanu” nodarbojas privāti, personiskā interneta kanālā vai blogā? Gribu atzīmēt, ka Nirnbergas tribunāls attaisnoja Friči, pat neraugoties uz to, ka viņš bija propagandas ministrijas funkcionārs. Bet tajā pašā laikā notiesāja Štreiheru, kas bija privātpersona. Formāli “Tūkstoš pakalnu radio” Ruandā arī bija privāta raidstacija, lai gan cieši saistīta ar valdību. Kas attiecas uz Krievijas propagandistiem, mēs varam pieņemt, ka izšķirīga nozīme būs nevis viņu nodarbinātības statusam, bet gan vārdiem, kurus viņi teikuši un saka.

Visus šos aspektus var nākties ņemt vērā, pirms sākt Krievijas propagandistu lietas iztiesāšanu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, lai izvairītos no emocijām un turētos vienīgi pie faktiem. Lai gan tieši emocijas (mežonīgas, arhaiskas, dzīvnieciskas emocijas, ko atraisīt ir propagandas mērķis) – kāds paradokss! – galu galā būs iespējamā nākotnes tiesas procesa galvenais priekšmets.

svoboda.org, 2022. gada 5. novembrī