Rietumu ēnas no Austrumiem

Rietumus apdraud nevis citplanētiešu civilizācijas, bet pašu Rietumu tumšās ēnas, kas tuvojas no Ķīnas un Krievijas.

Džons Grejs. “Rietumi nemirst, to idejas turpina dzīvot Ķīnā”. The New Statesman, 28. jūlijā

Liberālisms lielā mērā ir miris, bet Vakareiropā reiz uzpeldējušās neliberālās idejas tagad veido tās tuvāko nākotni. Ķīniešu integrālais nacionālisms vairāk atgādina Eiropas nacionālismu starpkaru periodā, turpretī Putina Krievija izmanto ļeņiniskās metodes, lai atjaunotu savu ietekmi pasaulē. Rietumi nemirst, tomēr nav spējīgi aptvert, ka tirānijas, kas tos apdraud, ir Eiropas politisko rēgu inkarnācija, bet šī fakta paradoksālā iedaba liedz politiskajām elitēm aptvert notiekošo, kamēr pasaule, ko tās līdz šim pieņēma par pašsaprotamu, turpina aizslīdēt ēnu valstībā. Tā raksta Džons Grejs, kas angliski lasošajai publikai labi pazīstams kā daudzu no apgaismības laikmeta mantoto ideju, kā progress un liberālisms, nedomājošas pieņemšanas kritiķis.

Protams, ka Grejam ir taisnība, ka nācijvalsts ir Rietumu izgudrojums, bet fašisms un komunisms ir vēsturiski radušies un izveidojušies Eiropas kontinentā. Nenoliedzami, ķīniešu komunisms sākotnēji bija atbilde uz Eiropas impēriju koloniālismu, bet jakobīniskā terora idejas atrada dzirdīgas ausis un ietekmējamus prātus gan boļševiku, gan ķīniešu komunistu vidū. Tomēr man grūti piekrist šim domu gājienam, kas šķietami ved pie atziņas, ka, piemēram, ķīnieši – jo Krievijas gadījums tomēr jāskata Eiropas vēstures kontekstā – būtu dzīvojuši kaut kādā ideālā pasaulē, pirms tur iejaucās eiropieši, vispirms ar karakuģiem un opiju, bet pēc tam ar idejām. Tas nedaudz atgādina “cēlā mežoņa” idejas variantu: Greja gadījumā apgaismības ideju lolotā Rietumu civilizācija ir degradējusi sākotnēji “nevainīgās” ne-Rietumu kultūras. Šāds ērts vispārinājums ignorē vismaz 3000 gadus senu autoritārisma, absolūtisma un impērisma tradīciju Ķīnā.

Grejs Rietumu ideju ietekmi pamana faktā, ka Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins savās runās izmanto “Tūkīdida slazda” salīdzinājumu – ideju, ka jaunie ģeopolitiskie spēki tiecas izspiest tagadējās varas no dominējošajām pozīcijām, tādējādi izraisot šo varu sāncensību ar jaunajiem spēlētājiem –, tiecoties pārliecināt Rietumu valstu līderus par Ķīnas miermīlīgo uznācienu. Grejaprāt, zīmīga ir arī vācu jurista, politikas zinātnieka un nacistu partijas biedra Karla Šmita un neokonservatīvisma mīluļa Leo Štrausa ideju izplatība, kas leģitimē sociālismu ar ķīniešu īpatnībām. Turpretī man šķiet, ja Rietumos kaut kur pastāv noriets, tad tas noteikti ir zināšanās ne tikai par savu pagātni, bet arī par citām kultūrām, taču šīs zināšanas diemžēl ne tikai nav kļuvušas par izglītības sadaļu, bet nav nonākušas arī līdz politiskās elites galvām, kaut vai caur padomnieku mutēm. Tūkīdida piesaukšana ir tikai sava veida reveranss, jo neviens Rietumos nezinās par Ķīnas vēstures salīdzinājumiem, kas ņemti no pirmajiem četriem gadsimtiem pirms mūsu ēras, perioda, kas ne velti saucas Karojošās valstis un beidzās ar pirmās, Cjiņu impērijas dibināšanu. Senie teksti, kā “Karojošo valstu stratēģijas” (“Džaņguoce”) vai “Valstu runas” (“Guoju”), ir piepildītas ar politiskajām shēmām makjavelliskā garā, kuru mērķis ir hegemonija. Ķīnas stratēģija nav komunistiskā revolūcija visā pasaulē, bet gan ietekme. Tā nav zvaigznes pārvēršanās par supernovu, kas sprādzienā aprij visu planetāro sistēmu, bet gan centrālā ietekme – kad visas zvaigznes griežas ap Polārzvaigzni.

Runājot par ģeopolitisko lūzumu un tam sekojošo apjukumu, manuprāt, viss ir daudz vienkāršāk, proti, nevienam nekādas lielas skaidrības nav, politikas veidotājiem galvā, kā ikvienā citā, ja to nevada tieksme uz atbrīvojošām zināšanām, ir pamatīgs juceklis, pretrunu virums, kur sadzīvo fašisma, nacisma, komunisma “supernovu” sprādzienu paliekas, no kurām tiek darinātas jaunas politisko režīmu planetārās sistēmas. Un, lai tās pamatotu sev vai citiem, tiek meklētas atsauces uz pagātni, iedibinātas saiknes, lai attaisnotu to, kas visiem vienmēr tāpat ir skaidrs, proti, ka izšķirošais ir vara un tehnika, kā tā tiek realizēta. Jeb, izmantojot senķīniešu Likumnieku skolas fadzja jēdzienus: ši – vara, spēks, situācija, potenciāls, tendence; šu – tehnika, metode.

Tomēr vienā Grejam var arī piekrist: ja Rietumos turpināsies tas, ko viņš dēvē par hiperliberālismu, proti, izglītības dekonstrukcija, aicinot nolīdzināt visu, kas pagātnē neatbilst jaunajiem dzimuma, rases un dzimtes vienlīdzības standartiem; pieļaujot, ka matemātika ja nu ne gluži ir patriarhāta iemiesojums, tad var būt subjektīva; ignorējot fundamentālas bioloģijas atziņas; atzīstot, ka visiem pasaules uzskatiem ir vienāda vērtība un visa pamatā ir “labjušanās”, – tad kļūst skaidrs, kurš tuvākajā ģeopolitiskajā sāncensībā gūs virsroku.

Ķīnā ir 100 miljonu komunistiskās partijas locekļu un vēl vismaz pusmiljards citu, kuri par pagātni nedomā “nomodnieku” (woke) maniheistiskajās kategorijās, un pavisam neliels skaits pārdzīvo par nesenās pagātnes upuru miljoniem; lielākā daļa par tiem pat nenojauš. Domā viņi aptuveni šādi: mēs esam Dzeltenā imperatora pēcteči, un mums ir 5000 gadus sena un izcila vēsture; mēs paņemsim (lasi: “arī nozagsim”) no jums metodes (tehnoloģijas un pārvaldes stratēģijas), kas būs tikai funkcija, bet substance paliks tā pati – vienota, centralizēta valsts, impērija, kuru pašreiz iemieso komunistiskā partija un kuras mērķis ir režīma stabilitāte un masu harmonizēta pārticība (jāatminas “Daodedzjin” aicinājums valdniekam: “Turi tautai sirdis tukšas, bet vēderus pilnus”), un stratēģija plānojama nevis tuvākā gada budžeta ietvaros, bet desmitgades uz priekšu.

Laiks mosties, bet ne jau tikai atziņai, ka dzimums ir subjektīvs.