Sadalīt reizinātājos

Šodien, raugoties uz dažādiem krievu “demokrātiskajiem” intelektuāļiem Eiropā, pārņem visai dažādas jūtas. No vienas puses, ir gandarījums, ka pieklususi ierastā prātošana par Krievijas īpašo ceļu un unikālo savdabību. Nemirstīgais Ilfa un Petrova Vasisualijs Lohankins un viņa prātojumi par “krievu liberālisma traģēdiju” šodien vairs nav pieprasīti. Tos pakāpeniski aizstājusi izpratne par vajadzību visiem spēkiem palīdzēt Ukrainai: priekšnoteikums jebkādai demokrātiskai un civilizētai nākotnei Krievijā ir suverēna, demokrātiska un rietumnieciska Ukraina.

No otras puses, ir mazliet skumji raudzīties uz dažu krievu pētnieku izmisīgajiem meklējumiem, no kurienes kaut vai tīri teorētiski varētu nākt pozitīvās pārmaiņas pašā Krievijā. Ir skaidrs, ka nekādas vērā ņemamas demokrātiskas opozīcijas Putinam valstī nav; kaut cik rīcībspējīgie līderi, kā Navaļnijs, Jašins un Kara-Murza, sēž cietumā. Savukārt dažādo trimdinieku balsis daudz vairāk ietekmē citus, līdzīgus trimdiniekus, nevis Krievijas auditoriju. Tādēļ visas “skaistās nākotnes” vīzijas šķiet ļoti gribētas un vāji saistītas ar šodienas reālijām. Tajās bieži ir saklausāmas savdabīgas caurviju idejas, kuras acīmredzot labi sasaucas ar krievu trimdas intelektuāļu dvēseles stāvokli.

Viena no tādām ir ideja par Krievijas “sadalīšanu reizinātājos” – saukta arī par defederalizāciju vai dekolonizāciju. Ir pašsaprotami, kādēļ šī alternatīva, par kuru miera laikos ieminējās tikai retais, šobrīd kļuvusi tik populāra. Demokrātiska līdera nokļūšana Kremlī ir vairāk nekā mazticama. Nesenā bēdīgā pieredze rāda, ka tā arī nebūtu ilgtspējīga, saskaņā ar jau Aristoteļa pamanīto politisko režīmu spirāli: demokratizācija–visatļautība–haoss–vilšanās–tirānija. No šīs spirāles izrauties ļautu tikai paša Krievijas valstiskuma pilnīga reorganizācija, faktiski – likvidācija, ļaujot impērijas savulaik pakļautajām tautām un teritorijām pašnoteikties savās, no Maskavas neatkarīgās valstīs. Šī ideja pati ir sena: par to jau 19. gadsimtā sapņoja krievu radikālie demokrāti, kā Hercens un Bakuņins, kā arī viņu latviešu sekotāji, kā Miķelis Valters. Tomēr līdz nesenam laikam par to publiski runāt nākotnes kontekstā bija mauvais ton: galu galā, pats Putins nepārtraukti ir biedējis krievus ar “ļauno” Rietumu plāniem Krieviju sadalīt. Turpretī šodien, kā saka, ar nocirstu galvu par matiem vairs nebēdā, tādēļ sadalīšanas ideja vairs nešķiet tik neapspriežama – galu galā, kādu citu pozitīvu scenāriju iedomāties ir vēl grūtāk.

Viens no rūpīgākajiem šīs pieejas kopējiem ir arī Latvijā reizēm sastopamais antropologs Aleksandrs Etkinds. Viņa interese par Krieviju kā koloniālu impēriju un tās modernizēšanas iespējām nākotnē ir radusies jau ilgu laiku pirms pilna apjoma iebrukuma Ukrainā. Savu vārdu Rietumu akadēmiskajā vidē viņš ir ieguvis jau pirms ilgāka laika ar darbiem par Krievijas “iekšējo kolonizāciju”: proti, Rietumeiropā par impērijām parasti domā kā teritorijām ar nošķirtām aizjūras kolonijām, taču Krievijas gadījumā jau kopš pašiem pirmsākumiem “koloniālās” teritorijas pakāpeniski tiek iekļautas pašā milzīgajā valstī. Bet arī tur tās bija jāapspiež, jākontrolē un jāpieradina. Turklāt tieši šajā procesā Krievijas vara pret saviem iedzīvotājiem (tai skaitā krieviem) ir ieradusi izturēties kā koloniāla – proti, autoritāra, despotiska un “pāri” sabiedrībai stāvoša.

Etkinds jau ilgu laiku ir rūpīgi pētījis dažādās Krievijas “nomaļu” tautības – udmurtus, baškīrus, burjatus un citus –, kuras no Rietumu perspektīvas ir šķietami “neredzamas” Maskavas monstrozā lielvalstiskuma ēnā. Un likumsakarīgi vaicājis, vai līdz ar šo koloniju atbrīvošanos Krieviju varētu sagaidīt kāda citāda, demokrātiskāka nākotne. Šī ideja pati par sevi ir aktuāla dažādos jaunākās vēstures atslēgas mirkļos. Ne velti iepriekšējais nozīmīgākais Etkinda darbs pirms grāmatas “Krievija pret modernitāti” ir Viljama Bulita biogrāfija. Bulits bija ASV sūtnis Maskavā Krievijas pilsoņu kara laikā (un Bulgakova “ārzemju konsultanta” Volanda prototips). Viņš Vudro Vilsona administrācijas uzdevumā mēģināja vienoties ar boļševikiem par Krievijas sadalīšanu (šo mēģinājumu kā apliecinājumu Rietumu ļaunprātībai savās runās mēdz pieminēt arī Putins).

_{“Krievijas pret modernitāti” caurviju tēma ir arī Kremļa režīma attiecības ar klimata pārmaiņām. Krievija kā politisks režīms ir nesaraujami saistīts ar fosilo ogļūdeņražu ieguvi un eksportēšanu. Etkinds to dēvē par “paleomodernitāti”; no tās izriet arī Kremlim lojālā oligarhāta ietekme, korupcija, nicīgā attieksme pret tehnoloģiskajām inovācijām, galējs ekonomisks nacionālisms un tamlīdzīgi. Taču pats galvenais, ka paleomodernitāte ir pretstats Rietumu “Gaias modernitātei” – proti, tādai sabiedrības modernizēšanai, kas respektē planētas Zemes ilgtspēju, klimata pārmaiņas, vajadzību pēc atjaunīgās enerģijas un pārnacionālām struktūrām, kā Eiropas Savienība. Skaidrs, ka Putins un visa Krievijas elite nīst ne tik daudz 20. gadsimta Eiropu, bet gan tieši “Gaias modernitātes” Eiropu – ar tās slavenajiem vegāniem uz divriteņiem, kas izmanto tikai atjaunīgo enerģiju.}