Sadzīvot un izdzīvot

Nav arī mūsu interesēs izrādīt Krievijai vainas apziņā sakņotu vājumu un pieņemt, ka mums ir jāaizmirst visas pretrunas un pagātnes konflikti un jākrīt vienam otra apkampienos. Nekādā gadījumā. Taču uzskatu, ka mums ir rūpīgi jāpārdomā paši pamati. Uzskatu, ka mums jāveido jauna uzticēšanās un drošības arhitektūra Eiropā, jo Eiropas kontinents nekad nebūs stabils un drošs, ja savas attiecības ar Krieviju mēs nepadarīsim skaidrākas un mazāk saspringtas.

Francijas prezidents Emanuels Makrons, runa Vēstnieku konferencē 27. augustā

Cerības, ka Krievija var tikt iebūvēta kādā kopīgā Eiropas drošības arhitektūrā, izraisa vieglus drebuļus, un tās ne bez pamata var uzskatīt par naivām. Rietumeiropa 20. gadsimta laikā ir bijusi pasargāta no tiešas Krievijas ietekmes, tādēļ labprāt nododas dažādām intelektuālām konstrukcijām par Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai. Krievijas kaimiņvalstis turpretī ir daudz piesardzīgākas: vēlme Krieviju kaut kur “iebūvēt” parasti īstenojusies uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu rēķina. Rezultātā neviens nekur nav iebūvēts, bet cieš daudzi nevainīgi cilvēki.

Tomēr Francijas prezidenta atgriešanās pie “jauna sākuma” retorikas liek uzdot kādu fundamentālu jautājumu: kādas attiecības ar Krieviju mēs vispār varam kaut cik reālistiski vēlēties nākotnē? Tā nebūt nav tikai teoretizēšana, ja pieņemam, ka Eiropai vispār varētu būt kopīga stratēģija attiecībā uz Krieviju. Lielākoties eiropieši no šāda tieša jautājuma ir izvairījušies. Galu galā, domstarpības Eiropas Savienībā ir pārāk lielas, turklāt tieši Krievija tās cenšas padziļināt, tā ka labāk palikt katram pie savām domām. Taču, ja jau Makrons vēlas te kaut ko radikāli mainīt, arī pārējiem nevajadzētu stāvēt malā.

Kopumā var redzēt vairākus viedokļus. Liela daļa Eiropas politiķu pēdējos gados ir atgriezušies pie aukstā kara metaforas, turklāt darījuši to ļoti labprāt, pat ar zināmu atvieglojumu. Krievijas rietumu robežai faktiski ir jākļūst par jaunu frontes līniju šajā karā, kontakti ar to ir stingri jāierobežo, nevairoties atklāti atzīt Krieviju par ģeopolitisko un ideoloģisko pretinieku. Jādara viss, lai ierobežotu šo agresīvo lielvalsti, kuru pat Trampa administrācija atzinusi par revizionistisku – proti, tādu, kas vēlas radikāli mainīt pastāvošo kārtību Eiropā. Labas Eiropas attiecības ar Krieviju ir iedomājamas tikai līdz ar šīs valsts radikālu transformāciju – pēc analoģijas ar PSRS sabrukumu. Ja tam būs vajadzīgs laiks, mēs pagaidīsim; taču jebkurš flirts ar Krieviju šodien padarīs Rietumus sašķeltus un ievainojamus.

No pretējas pozīcijas turpretī cenšas skatīt Krieviju plašākā perspektīvā: jautājums ir par šīs valsts un arī Eiropas lomu gaidāmajā Ķīnas un ASV pretstāvēšanā. Atstājot Krieviju Ķīnas ietekmes sfērā, Eiropa marginalizē pati sevi kā nopietnu spēlētāju Eirāzijas telpā, pilnībā atmetot ar roku tiem Rietumu vērtību iedīgļiem, kas Krievijā tomēr ir vērojami. Tādēļ jāīsteno kaut kas līdzīgs vecajai rietumvācu Ostpolitik – “transformācija caur tuvināšanos” jeb nožņaugšana apkampienos, kur Rietumu lielā mīlestība pret Krieviju šai pēdējai neļautu darīt neko tādu, kas apdraudētu drošību un stabilitāti Eiropā. Šāda pieeja varētu likties naiva, taču tajā ir sava pragmatiska loģika: Eiropa nav gatava nekādam “aukstajam karam”: tas, ko par Krieviju domā, teiksim, grieķi un poļi vai austrieši un baltieši, diemžēl pilnīgi atšķiras. Jo vairāk, ņemot vērā ļoti neskaidro ASV nostāju un britu aiziešanu. Tādēļ labāk meklēt kādu sadzīvošanas modeli, necerot uz radikālu režīma maiņu Krievijā, bet vienlaikus nekautrējoties no domstarpībām.

Makrona stratēģija tādēļ ir labi saprotama. Diemžēl to pašu pagaidām nevar teikt par taktiku: ar kādām praktiskām darbībām varētu nonākt pie šāda sadzīvošanas modeļa? Pēdējā gada laikā ir vērojama Eiropas valstu attiecību uzlabošanās ar Krieviju: gan balsstiesību atjaunošana Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, gan runas par atgriešanos pie G8 formāta, gan Makrona nesenā vizīte Maskavā tam ir tikai redzamākās izpausmes. Taču tas, ko rietumvalstis uzskata par savas augstsirdības izpausmēm un draudzības apliecinājumiem, pašā Krievijā tiek uzlūkots kā Kremļa uzvara, apliecinājums lielvaras statusam un pat uzmudinājums jaunām avantūrām. Turklāt viss šis “pavasaris” pagaidām ir noticis tikai uz Rietumu rēķina: ja neskaita neseno apmaiņu ar karagūstekņiem-politieslodzītajiem, tad Krievija nekur nav piekāpusies – nedz Krimā, nedz Donbasā, nedz MH17 notriekšanas izmeklēšanā, nedz represijās pašu mājās, nedz, nedz, nedz... Makrons savā runā tālāk apņemas atdzīvināt Normandijas formātu sarunās par situāciju Ukrainā: atliek tikai vēlēt sekmes.

Fakts, ka Francijas prezidents izvēlējies sev nākamā Eiropas līdera lomu, kopumā vērtējams ļoti pozitīvi. Taču tās ir ļoti lielas kurpes. Te ir jāspēj iegrožot franču ārpolitikas gollistiskās ambīcijas; arī attieksme pret ASV ir visai kutelīgs jautājums. Taču Krievijas sakarā ir būtiski izvairīties no jebkādiem mājieniem, kas Centrāleiropā un Austrumeiropā varētu tikt saprasti kā aicinājums “pastāvēt pie ratiem”, kamēr Eiropas “lielie akcionāri” atrod risinājumu. Eiropas Savienībā daudzos jautājumos pastāv vienīgi ļoti trausla vienprātība. To vajadzētu ievērot neatkarīgi no tā, vai jūsu politiskajai gaumei labāk atbilst “jaunais aukstais karš” vai “Eiropa no Lisabonas līdz Vladivostokai”.