Saruna pie blakus galdiņa

Tirdzniecības uzņēmums apstiprina futurologa apgalvojumus, ka jau tuvākās desmitgades laikā būs pieejamas ierīces, kas spēs sazināties suņu valodā. [..] Iztēlojieties sarunu ar tīģeri vai papļāpāšanu ar gepardu, kā reiz dziedāja doktors Dūlitls, – tas nu gan būtu lielisks sasniegums. Kā apgalvo Amazon, dzīvniekus mīlošā daktera vēlme varētu nebūt tikai fantāzija. Dzīvnieku [valodas] tulkošanas ierīces, kas spētu rējienus pārvērst vārdos un palīdzētu izprast ņaudienus, varētu nebūt vairs ilgi jāgaida.

Amazon apgalvo, ka drīzumā pārdošanā nonāks dzīvnieku tulkojamās ierīces.  The Irish Times, 22. jūlijā

Ilgāku laiku palikt laukos šovasar izdevās tikai pašās jūlija beigās. Pirmās dienas novakarē ap pusastoņiem iznācu virtuvē un atvēru ledusskapi, taču kaut kas novērsa manu uzmanību no tā satura – iespējams, tā bija vienkārši kustība aiz verandas loga, taču tagad man patīk iztēloties, ka es “sajutu skatienu”. Uz terases galda līdzās stāvēja un manī piešķiebtu galvu ar dzeltenīgi oranžām acīm “ziņkārīgi” lūkojās lapsa, precīzāk sakot – lapsu pusaudzis, jo zvēra izmērs, proporcijas, strupās ķepas un brīžiem neveiklās kustības bija gluži kā suņa kucēnam. Dzīvnieka uzvedība bija tieši tāda, lai varētu nodomāt, ka tas vēlas man “kaut ko pasacīt”, varbūt pat “ir gudrs, tikai nerunā”. Vai, kā Sent-Ekziperī “Mazajā princī”, tūdaļ, tūdaļ ierunāsies:

– Labdien, – viņa teica.

– Labdien, – pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.

– Es esmu šeit, – teica kāda balss zem ābeles.

– Kas tu esi? – vaicāja mazais princis. – Tu esi ļoti skaista…

– Es esmu lapsa, – lapsa atbildēja.

– Nāc parotaļājies ar mani, – uzaicināja mazais princis. – Man ir skumji…

– Es nevaru ar tevi rotaļāties, – teica lapsa. – Es neesmu pieradināta.

“Mana” lapsa, protams, klusēja vai arī mēģināja ar mani runāt kādā man nesaprotamā bezvārdu valodā. Tās pašas dienas rītā biju izlasījis ziņu par to, ka uzņēmums Facebook par “saziņu slepenā, darbiniekiem nesaprotamā valodā” apturējis divu mākslīgā intelekta robotu darbību: “Facebook mākslīgā intelekta pētījumu laboratorijas pētnieki atklāja, ka divi zinātnieku radīti sarunu roboti – Bobs un Alise – novirzījušies no programmētāju radītā koda un izveidojuši paši savu komunikācijas formu. Bobs Alisei sacījis kaut ko aptuveni tādu: “Es varu varu es es pilnīgi viss cits,” uz ko viņa partnere atbildējusi: “Bumbām ir nulle man man man man man man man man.” Par līdzīgu atgadījumu, kas sabiedējis uzņēmuma Google darbiniekus, ticis ziņots jau agrāk.

Futurologs Viljams Haiams, kas ir viens no uzņēmuma Amazon pasūtinātā apskata autoriem, esot pārliecināts, ka suņu valodu “saprotošas” un tulkot spējīgas ierīces tirgū varētu būt pieejamas jau tuvāko 10 gadu laikā. Šāda optimisma pamatā, kā viņš uzskata, varētu būt, piemēram, Ziemeļarizonas Universitātes emeritētā bioloģijas profesora Kona Slobodčikova veiktie murkšķu uzvedības un saziņas pētījumi, kuriem zinātnieks veltījis jau 30 savas dzīves gadus. Ar mākslīgā intelekta datorprogrammu palīdzību analizējot dzīvnieciņu radītās skaņas, viņš nonācis pie secinājuma, ka tiem ir “komplicēta saziņas sistēma ar visām valodas pazīmēm”, jo tie izmanto “apzīmējumus dažādu sugu plēsējiem un pat spēj raksturot atšķirīgu cilvēka apģērba un koijota vai suņa kažoka krāsu”. Šie atklājumi Slobodčikovam viesuši pārliecību, ka arī citas dzīvnieku sugas saziņā izmanto līdzīgā veidā iztulkojamas valodas, tāpēc viņš esot ķēries pie līdzekļu vākšanas suņu valodas tulkošanas ierīces izstrādei.  

Šāda optimisma pamatā varētu būt ne vien sasniegumi murkšķu valodas pētniecībā, bet arī pēdējos gados vērojamais ārkārtīgi straujais dažādu mākslīgā intelekta, automātiskās runas atpazīšanas, tulkošanas un mašīnmācīšanās tehnoloģiju progress. Kamēr vieni inženieri, nobijušies no pašu izstrādātu datorprogrammu patvaļīgas pļāpāšanas pašizdomātā valodā, drošības pēc tomēr nolemj sarunu pārtraukt, citi turpina čakli strādāt, un jau pavisam drīz – piemēram, piezvanot uz savu banku, lai nobloķētu nozagtu kredītkarti, vai uz kādu palīdzības dienestu, lai palūgtu padomu, – neviens no mums nevarēs būt drošs, vai otrā galā runā dzīvs cilvēks vai izveicīgi iztapīga programma. Kā vēl vienu sava optimisma iemeslu futurologs min uzskatu, ka “inovatīvi produkti, kam izdodas gūt piekrišanu, tiek radīti atbilstoši kādai patiesai un būtiskai patērētāja vajadzībai”. Jau patlaban ļaudis savu mājdzīvnieku uzturēšanai, lutināšanai un izklaidēšanai tērējot tik daudz naudas, it kā runa nebūtu par suņiem vai kaķiem, bet gan pašu bērniem. Vārdu sakot, ir jārodas kādam ražotājam, kas šo naudu spētu apgūt.

Tomēr putnu un zvēru valodas saprašanas entuziasms nav visaptverošs. Tā, piemēram, psiholoģe un dzīvnieku uzvedības pētniece Džuliana Kaminska no Portsmutas Universitātes uzskata, ka “lai gan [suņi] spēj rudimentāri signalizēt par to, ko viņi vēlas vai ko sajūt, suņu komunikācijas izpausmes mēs tomēr nevaram dēvēt par valodu zinātniskā šī vārda nozīmē”. Suņu riešanu, rūkšanu vai smilkstēšanu, pēc viņas domām, neesot iespējams tulkot kā frāzēs vai teikumos sakārtotus vārdus, jo šīs skaņas allaž ir saistītas ar notiekošā kontekstu – nepieciešamību izrādīt agresiju, vēlmi rotaļāties, gatavību doties pastaigā u.tml. Pat astes luncināšana, ko cilvēki parasti mēdz uztvert visai viennozīmīgi, varot būt apveltīta ar dažādu un arī datorprogrammai vai ierīcei grūti nolasāmu nozīmi: luncināšana vairāk pa labi esot tulkojama kā pozitīvs signāls, pa kreisi – kaut kas drīzāk pretējs.

Pieļauju, ka arī šie saprašanas un tulkošanas šķēršļi tā vai citādi laika gaitā ir pārvarami, taču mani visvairāk ieintriģēja Haiama pieminētās pieprasījuma un piedāvājuma attiecības. Droši vien atsaucoties uz pieprasījumu, Apple programmu veikalā jau patlaban ir pieejamas vairākas mobilajiem tālruņiem paredzētas programmas, kuru veidotāji apgalvo, ka ar tām būs iespējams uzlabot savu sazināšanos ar kaķi. Viena no tām saucas “Human to Cat”, un, kā nav grūti noprast pēc tās nosaukuma, programma tiek uzdota par ko līdzīgu pakalpojumam Google Translate – cilvēka valodā ierunāto tekstu tā automātiski “iztulko” ņaudienos. Protams, tās ir vistīrākās blēņas, jo programmiņā netiek ņemts vērā kaut vai fakts, ka arī cilvēkiem ir vairākas valodas un viena un tā pati komanda vai kas cits krievu valodā var izklausīties krietni vien citādi nekā angļu vai latviešu, bet tas nu tā. Manu abu kaķu reakcija uz šādi ģenerētajiem ņaudieniem bija kaut kas pa vidu starp pilnīgu vienaldzību un vieglu aizkaitinājumu, ko es pats jau savā prātā, ne datorprogrammā, iztulkoju kā nīgru: “Kāpēc tu man krīti uz nerviem ar tādām muļķībām?!”

Un te nu mēs nonākam pie, manuprāt, interesantākā un paša svarīgākā jautājuma šajā stāstā, proti – vai arī cilvēks maz tik ļoti varētu gribēt uzzināt, ko viņam visapkārt esošie dzīvnieki savās valodās runā. Iespējams, tieši pievakarē uz āra galdiņa uzkāpusī lapsa pamudināja iztēloties līdzību ar pārpildītu restorānu, kurā sēdošajiem gribot negribot ik pa laikam iznāk uzklausīt pie blakus galdiņa runāto. Nenoliedzot iespēju, ka šādi reizēm var uzzināt ko interesantu, svarīgu vai vismaz izklaidējošu, pastāv nebūt ne mazāka iespēja dzirdēt visu ko atbaidoši muļķīgu, kaitinošu vai pat aizskarošu – ja nu piepeši izrādās, ka tur tiek spriests par tevi pašu vai kādu tev labi zināmu personu. Brīdī, kad mums kļūtu pieejamas dzīvnieku valodas tulkošanas ierīces, to nestās atklāsmes varētu būt līdzīgas. Lūk, gar sētmali skrien savās gaitās no pagalma izsprucis suns, ik pa mirklim piedur pie zemes degunu un klusībā murmina: “Atrast kaut ko, atrast kaut ko garšīgu, kaut vai kādu ekskrementu, kaut vai pašam savu ekskrementu!” Bet kaķis pēc tam, kad esi tam gādīgi bļodiņā ielicis ēdienu un mīļi noglaudījis galvu, atskatās un saka: “Vai liksi mani mierā, muļķa desa, tu!”

Bet lapsa noteiktā diennakts stundā turpināja nākt gan nākamajā dienā, gan aiznākamajā un arī visās turpmākajās. Varbūt viņai tomēr bija kaut kas sakāms.