Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Nepieļaujiet sabiedrības segregāciju gudrajos un dumjajos.” Aktieris Jegors Berojevs aizstāvēja nevakcinētus cilvēkus, piestiprinājis pie krūtīm dzelteno zvaigzni. [..] “Mēs esam pieauguši cilvēki, cienām cits cita izvēli. Ziniet: “Mana miesa ir mana tiesa.””
Meduza, 23. jūnijā
Pandēmijas ierobežošanas pasākumu un holokausta identificēšanas motīvs, uzradies pirms dažiem mēnešiem, turpina cirkulēt sociālajos tīklos un laiku pa laikam iespraukties arī publiskās izpausmēs. Nelīdz vēsturnieku, holokausta atceres uzturētāju un nedaudzo genocīdā izdzīvojušo aizrādījumi, ka šis salīdzinājums ir pilnīgi neadekvāts un zaimo upuru piemiņu. Nupat attiecīgi lozungi plivinājušies Franci-jas protesta demonstrācijās pret nesen izsludinātajiem vakcinēšanas veicināšanas soļiem. Arī Latvijas “izlējuma” piemēri vēl gluži svaigi: uz 5% rei-tinga latiņu drudžaini lēkājošs populists ar Dāvida zvaigzni pie treniņtērpa un koķetas frāzītes par cilvēku šķirošanu piedevās klavierkoncertam. Krie-vijas skatuves un ekrāna zvaigznes Be-rojeva izteikumi šai sakarā izceļas ja nu vienīgi ar nacionālo kolorītu: kā mūs, uzvarējušo ģedu pēcnācējus, kāds te iedrīkstas šķirot?! Ka šie ģedi dzīvoja režīmā un karoja par režīmu, kurš špricēja visus un ar visu, ko uzskatīja par vajadzīgu, – tāda doma glamūrīgajam “upurim” visdrīzāk pat prātā neienāk. Bet citādi – tie paši argumenti, ar kādiem pretvakcinācijas apoloģēti uzstājas citur pasaulē: “mana miesa – mana tiesa” (vai šajā kontekstā, ja vēlaties, “mans rumpis – mans dumpis”).
Man interesantākie visā šai situācijā šķiet tie, kuri Berojeva uzstāšanās atšifrējumā slēpjas aiz remarkas “(Aplau-si.)”. Viņu ovāciju motīvi nu jau (kopš vairs nav sākotnējo problēmu ar vakcīnu piegādi) ļoti lielā mērā nosaka statistikā vērojamās atšķirības vakcinēšanas dinamikā Eiropas rietumu un austrumu daļā. Šo motīvu vidū pirmkārt es uzsvērtu solidaritātes trūkumu. Par to bieži runājuši sociologi un politologi, un tagad tas izlīdis kā īlens no maisa. Ļoti daudziem šķiet, ka arguments par apkārtējo nepakļaušanu riskam ir pilnīgi ignorējams vai lēti aiz-smērējams ar pekstiņiem no sērijas “vakcinētie arī un vēl vairāk”; labākajā gadījumā šo argumentu atstāj aiz uzstājības par izvēles brīvību. Šis solidaritātes deficīts, kā zināms, ir tiešs mantojums no mūsu padomiskās pagātnes, kad aiz deklaratīvā kolektīvisma fasādes padomju pilsoņi izkopa nepārspējamu individuālas izdzīvošanas un situēšanās paņēmienu arsenālu. Ja vakcīnas joprojām būtu deficīts un dabūjamas pa blatu, pieļauju, ka dažs no šodien skaļajiem noliedzējiem pirmais aizcilpotu “sabakstīties”.
Otrs – cieši ar solidaritātes trūkumu saistīts – pagātnes mantojuma aspekts ir atbildīguma trūkums.
Vienā ziņā dzīve padomju sistēmā bija neiedomājami komfortabla: indivīds bija atbrīvots no lielas daļas izvēļu, ko tam nāktos izdarīt demokrātiskā sabiedrībā. Viņam nebija jāatbild par sabiedrības kopējo situāciju, jo viņa balsojums vēlēšanās nenozīmēja neko. Un arī viņa karjeras un dzīvesveida izvēle neko daudz nenozīmēja viņa paša un ģimenes labklājībai. Lielum lielā padomju cilvēku masa dzīvoja vienlīdz sūdīgi, ar vienlīdz mazām iespējām ko būtiski mainīt. Tad lūk, liela daļa mūsu sabiedrības locekļu joprojām nespēj pielāgoties tam līdzatbildības apjomam par kopumu, kāds ir pilnīgi pašsaprotams demokrātijā, un zināma daļa nespēj uzņemties arī atbildību par sevi un tuviniekiem. Starp citu, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā, kurā izsludināja obligāto vakcinēšanos medicīnas darbiniekiem u.c. pretpandēmijas soļus, vakcinēšanos nosauca par individuālas atbildības jautājumu. Nespēju atcerēties neko tādu Latvijā, kur vakcinācijas sakarā piesauc vienīgi individuālo izvēli.
Vēl viena joprojām dzīva totalitārisma perioda domāšanas izpausme ir noraidoša attieksme pret jebkuru darbību, kas rosināta “no augšas”. Padomju sistēma visumā jēdzīgas iniciatīvas apkarināja ar ideoloģiskiem grabuļiem, tāpēc to ignorēšana vai kūtra piedalīšanās tajās izrādījās opozicionāra rīcība. Kopīgās dzīves telpas sakopšana pavasarī ir laba lieta, taču, ja to nodēvē par Komunistisko sestdienas talku, tad saprotams, kāda pret to var būt indivīda attieksme. Domāju, sarkasms un aizkaitinājums, ar kādu tiek uztvertas mudinošās vakcinācijas kampaņas, daļēji sakņojas arī šai izjūtā.
Pieļauju, ka ar padomju pagātni saistīta arī skepse pret vakcīnu kā tādu. Padomju totalitārismā pastāvēja diez-gan izteikts tehnoloģiju kults: tehnikas sasniegumi apliecināja zinātniskā pasaules uzskata un sociālistiskās sistēmas pārākumu. Tajā pašā laikā šie tehnoloģiju sasniegumi maz ietekmēja padomju cilvēka ikdienu. Izlasījis avīzē par kosmosa kuģiem, kas vago zvaigžņotās tāles, padomju pilsonis sašķērēja to pašu avīzi kvadrātiņos atslaucīšanās vajadzībai. Toreiz izveidojās priekšstats, ka tehnoloģijas ir labas un vērtīgas tikai “uz papīra”.
Visbeidzot, var runāt arī attieksmes maiņu pret demokrātiju. Tādēļ daudz tik viegli gatavi pandēmijas ierobežošanas pasākumus pielīdzināt totalitāro sistēmu aizliegumiem, represijām vai pat genocīdam. Iemesli, jādomā, meklējami pēdējo desmitgažu pieredzē, kad sabiedrībai nācās atvadīties no infantilās ilūzijas par to, ka demokrātija un tiesiskums pats par sevi nesīs arī brīvās pasaules valstīs pastāvošo pārticību. Nācās atskārst, ka demo-krātiju “uz maizītes neuzsmērēsi”, un šī vilšanās daudzos joprojām pārsver nepārprotami pamanāmās atšķirības dzīves līmenī un sakārtotībā starp tām postpadomju sabiedrībām, kuras bijušas veiksmīgākas demokrātijas un tiesiskuma attīstībā, un tām, kuras ne pārāk.
Tā nu ir, koronavīruss arī mūsu sabiedrībā (un citās līdzīgās posttotalitārajās sabiedrībās) ir atradis būtiskākos “imūndeficītus”. Vispirms tas izpaužas pavieglajā attieksmē, kāda sabiedrības elitēm šeit bijusi pret antitotalitārās imunitātes trenēšanu: sak, gan pāries tāpat. Protams, pamazām jau pāriet, taču krīzes izraisa recidīvus, kuriem diemžēl mēdz gadīties arī visai konkrēti upuri.