Šmiga no Tmutarakaņas

Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstījis dekrētu, kas aizliedz alkohola importu no Šampaņas ar nosaukumu “šampanietis”. Tagad šādi drīkst dēvēt tikai Krievijā ražotu šampanieti, kas, gluži pretēji, Eiropā nav atzīts par šampanieti.

tvnet.lv, 3. jūlijā

“Vai un cik stipri no krieviem cietīsim mēs?” – tāds bija aukstu baiļu sviedru pavadītais jautājums, uzzinot, ka Eiropā aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes preces no Konjakas un Šampaņas turpmāk aizsargātas netiks. Kas ir tie produkti, kurus krievi varētu ražot pie sevis, aizliedzot Latvijai raksturīgās preces ar mums mīļajiem etnogrāfiskajiem nosaukumiem pārdot Krievijā?

Ar Eiropas Komisijas Īstenošanas regulu nr. 978/2013 Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā ir ierakstīts sklandrausis, sešu Kurzemes saimniecību pieteikts gardums, ko ik vasaru laimējas baudīt netālu no Zvirgzdu ezera. Adresi, protams, neteikšu, lai krievi nenozog receptes. Atšķirībā no Rīgas melnā balzama un šprotēm, ko Eiropa ir pametusi likteņa varā, regula sargā arī lielos pelēkos zirņus Retrija, kurus Latvijā selekcionējuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki, tā sargā salināto rudzu rupjmaizi, kuras mīklai maizes raugs netiek pievienots, bet plaucējuma un mīklas gatavošanas laikā tiek pievienotas ķimenes un tumšo garozu pēc cepšanas pārziež ar cietes klīsteri. 2014. gada beigās Eiropas Tradicionālo produktu reģistram tika pie-teikts Jāņu siers ar ķimenēm. 2018. gadā reizē ar Spānijas desu morcilla de Burgos aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā iekļauts arī Rucavas baltais sviests, kas atšķirībā no parastā sviesta ir jāpasilda, lai nenonāk nost paniņas, un jāšķaida ar rūgušpienu, lai nav tik trekns. Kopš 2015. gada 20. februāra Eiropas regula sargā arī Carnikavas nēģus, kuru attēls Carnikavas novada ģerbonī gan ir zudis kopā ar Carnikavas novadu šā gada jūlijā. 2019. gada 2. maijā aizsardzībai pieteikti arī Salacgrīvas nēģi, kam arī sava novada vairs nav. Tomēr par visiem minētajiem gardumiem varam būt itin mierīgi, jo uz Krieviju un nevienu citu valsti tos vienalga neeksportē.

Ja runājam par alkoholu, Eiropas Parlamenta un Padomes regulas nr. 110/2008 2. pants paskaidro, ka stipro alkoholisko dzērienu nozare ir patērētājiem svarīga un būtu jāsargā reputācija, ko Kopienā ražotie stiprie alkoholiskie dzērieni iekarojuši gan Kopienas, gan pasaules tirgū, turpinot ievērot tradicionālos stipro alkoholisko dzērienu ražošanas paņēmienus. Tā nu regula līdztekus Berliner Kümmel, Hamburger Kümmel un Münchener Kümmel aizsargā arī Allažu ķimeli (ķimeņu, protams). Tā aizsargā arī divus degvīnus – Latvijas dzidro un Rīgas degvīnu. Un arī par visiem šiem latviešu etnogrāfiskajiem dzērieniem varam būt mierīgi, jo tos ne tikai neeksportē uz Krieviju un nevienu citu valsti, bet pat neražo.

Vai Krievija savā likumu jaunradē varēja izvēlēties citu ceļu, proti, nebūt tik agresīvai pret francisko, bet, līdzīgi kā Latviešu vēsturisko zemju likums, tā varētu kopt savējo? – Protams, jā. Un pirmais, kas ienāk prātā, būtu tikai Krievijai raksturīgie kokteiļi no padomju modernisma perioda, kuri dokumentēti poēmā “Maskava–Gailīši”. “Kokteilis “Skūpsts” nozīmē: sajaukt jebkuru sarkano vīnu ar degvīnu proporcijā viens pret vienu. Pieņemsim: sausais vīnogu vīns plus piparu degvīns vai Kubaņas – tas būs “Pirmais skūpsts”. Kandžas sajaukums ar 33. portvīnu – tas ir “Skūpsts, pār varēm dots” vai, vienkāršāk, “Skūpsts bez mīlas”, vai, vēl vienkāršāk, “Inese Armanda”. [..] Pusotrs kočiņš Krievzemes un rozā stiprais par rubli trīsdesmit septiņām – to kopums dod mums “Klāvas tantes skūpstu”. [..] Dzert vienkārši šņabi, pat no kakliņa, – tur nav nekā cita kā vienīgi niecība un grābstīšanās pēc vēja. Sajaukt šņabi ar odekolonu – tur ir nedaudz kaprīzes, bet nav nekāda patosa. Bet, lūk, izdzert glāzi “Kanaānas balzama” – tur ir gan kaprīze, gan ideja, gan patoss un piedevām vēl metafizisks mājiens.” Tā recepte ir denaturāts – 100 gr., tumšais alus (vislabāk Ostankinas vai Senators) – 200 gr. un attīrīta politūra – 100 gr. Ārpolitikas procesu interesentiem favorīts būtu kokteilis “Ženēvas gars”: smaržas “Baltie ceriņi” – 50 gr., līdzeklis pret kāju svīšanu – 50 gr., Žiguļu alus – 200 gr., spirta laka – 150 gr. Ženēvas tikšanās savstarpējās uzticības veicināšanai aizsākās 1955. gadā, un savās atmiņās ASV valsts sekretāra vietnieks Livingstons T. Mērčants atceras, ka pirms kādām vakariņām misters Hruščovs plaši klāstījis, cik neparastas sekmes viņi guvuši, krustojot zebras ar govīm. Viņš teicis, ka svītras vēl esot skaidri saredzamas, bet pats dzīvnieks pilnībā izskatoties pēc govs, ieskaitot ragus. Šīs vasaras Putina–Baidena samitā no Ženēvas gara nebija ne smakas.

Ir sajūta, ka jaunie grozījumi Krievijas likumā “Par alkohola produkcijas regulēšanu” ir pārkāpuši kādu līdz šim ievērotu tabu. Kopš 1891. gada, kad kņazs Ļevs Goļicins ieņēma Krievijas impērijas galvenā vīndara amatu un radīja pirmo dzirkstošo vīnu Abrau-Djurso ciematā netālu no Novorosijskas, krievi pret frančiem bijuši toleranti. Aizliedzot Krievijā lietot franču šampanieša nosaukumu, varneši ir nokaitinājuši pat pašmāju šampanieša ražotājus; tos citē Krievijas RBK biznesa laikraksts: “Šampanietis tiek ražots Šampaņā, tas ir absolūts postulāts. Mums ir jāciena citu zemju apelācijas, lai tiktu cienītas mūsējās. Mums svešu nevajag. Mēs dodam priekšroku kvalitātes paaugstināšanai smagā darbā, nevis svešu titulu un regāliju zagšanai.” Zīmīgi, ka pat Abrau-Djursogrupas prezidents Pavels Titovs kritizē likumu: “Tas pārkāpj Krievijas un Francijas pārspriesto šampanieša nosaukuma lietošanas loģiku.” Pavela Titova tēvs Boriss Titovs ir prezidenta Putina pilnvarotais uzņēmēju tiesību aizsardzībā (tiesībsargs), un 2010. gadā viņš iegādājās Chateau d’Avize šampanieša darītavu Francijā, bet tagad būs spiests eksportēt savu šampanieti uz Krieviju kā dzirkstošo vīnu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka ziloņu un šampanieša dzimtenes likumdevēji nav pacentušies izdomāt krieviskus terminus tehnoloģiskā procesa aprakstam, tādēļ likumā tiek lietotas, piemēram, frāzes “дегоржаж – технологический прием производства российского шампанского, заключающийся в удалении осадка из бутылки после ремюажа”², termini купаж, кюве, тираж u.tml. Tas ļauj likumu lasīt smalki franciski lieliem gabaliem, gluži kā “Karu un mieru”.