Starp principiem un reģioniem

Izdarot dažādas izvēles, mums vienmēr jāatceras, ka Latvijas valstiskuma faktiskais eksistences pamats ir augsta taisnīguma izpratne pasaules sabiedriskajā domā. Tiklīdz pasaulē sāk dominēt pragmatisms, spēks un izdevīgums (Realpolitik), tā automātiski pieaug eksistenciāli draudi Latvijai. To mazas valstis ļoti labi saprot. Ne velti Latvijas neatkarību 1991. gadā pirmās atzina Islande un Dānija, bet ASV (par spīti izslavētajai inkorporācijas neatzīšanas doktrīnai) vienas no pēdējām.

Bens Latkovskis, nra.lv, 11. augustā

Jebkura starptautiska forma, kur valstīm ir vienlīdzīga teikšana neatkarīgi no izmēra, spēka un bagātības, bez šaubām, izdevīga mazajām valstīm. Šāda forma ļauj novienādot varas attiecības, teiksim, starp Dāniju un Krieviju vai Latviju un Ķīnu, Islandi un ASV. Kāds varētu iebilst, ka šāda vienlīdzība ir formalitāte un de facto jau šīs attiecības vienmēr paliks nevienlīdzīgas. Taču neaizmirsīsim, ka arī formālām lietām mēdz būt milzu nozīme, jo tad kādam “lielajam un stiprajam” no “mazā un vājā” vismaz jāprasa piekrišana, nevis vienkārši jāpavēl vai jāpiespiež. Šo “formālo” izgudrojumu Eiropas politiskajā tradīcijā sauc par tiesībām, par ko jau Tūkīdids savulaik teica, ka tās vienmēr pastāv tikai “starp varas ziņā vienlīdzīgajiem, savukārt stiprākie dara to, ko var, un vājie cieš to, ko tiem nākas ciest”.

Tādēļ arī Latvijai jātur godā starptautiskās tiesības, kas tās ietekmi uz starptautiskajiem procesiem formāli vienādo ar jebkuru citu suverēnu valsti. Tomēr tiesības un taisnīgums nav gluži viens un tas pats, jo tiesībām ir vajadzīgs kāds morāls pamatojums, kurš nezaudē spēku arī tad, ja nav iekļauts rakstītā likuma normā. Starptautiskā politika patiešām pēdējā gadsimta laikā ir stipri vien “moralizējusies”. Valstu rīcība arvien vairāk tiek vērtēta laba un ļauna, nevis vienkārši valstu interešu kategorijās. Sākotnēji tam ir darīšana ar nacionālisma izplatību: impēriju vēršanās pret dažādām tautu pašnoteikšanās kustībām faktiski kļūst par globālu morālu problēmu. Ja palasām, kā, piemēram, latviešu avīzes 19. gadsimta beigās vērsās pret Osmaņu impērijas rīcību Balkānos vai pret Britu impērijas karošanu pret būriem Dienvidāfrikā, mēs redzam ļoti augstu moralizācijas pakāpi. Tā, protams, atbalsoja cariskās Krievijas oficiālo politiku, bet noteikti nebija tukša propaganda un pauda autentisku morālu sašutumu. 20. gadsimtā par galveno morālo jēdzienu ārpolitikā kļūst cilvēktiesības – priekšstats par cilvēka personu kā centrālu politisku vērtību. Arī starptautiskās tiesības paredz, ka smagu un sistemātisku cilvēktiesību pārkāpumu dēļ starptautiskā sabiedrība drīkst ar spēku iejaukties citas valsts iekšējā dzīvē, lai aizsargātu tās iedzīvotājus – ja jau pati attiecīgā valsts to nevar vai negrib darīt. Ideja, ka katra valsts savā teritorijā var ar saviem pilsoņiem rīkoties pēc sirds patikas, pamazām aiziet nebūtībā, un, kaut arī par cilvēktiesību izpratni un apjomu joprojām notiek strīdi, tieši tās ir centrālais šarnīrs starp morāli un politiku.

Arī Baltkrievijā notiekošais šobrīd piesaista plašu uzmanību kā cilvēktiesību problēma. Nevainīgu pilsoņu aizturēšana un piekaušana, valsts terors pret opozicionāriem ir tie argumenti, kas jau pašlaik liedz Lukašenko iespēju jebkad atgriezties “civilizētās” pasaules elitē. Sava loma te, protams, ir arī pilnībā izmainītai informācijas telpai. Jebkuram diktatoram mūsdienās ir grūti veikt “suverēni un valstiski noslepenotas” nelietības, jo katram kabatā ir jaudīga videokamera, kas sekunžu laikā spēj izplatīt attiecīgo “bildīti” miljardiem cilvēku visā pasaulē. Tas nozīmē, ka sabiedriskā morāle lielā mērā ir kļuvusi par politiskās ietekmes instrumentu. Noteiktas “bildītes” liek valdībām rīkoties noteiktā veidā – visvairāk demokrātiskām valdībām, kam pēc kāda laika no jauna jāiet uz vēlēšanām, bet arī Lukašenko tipa diktatoriem populistiem, kuri arī līdz šim ir baudījuši zināmu sabiedrības atbalstu. No vienas puses, tas rada jaunus riskus – ar “bildītēm” un ziņām ir ļoti viegli manipulēt. No otras puses, šīs jaunās iespējas politiķus ja ne gluži padara “morālākus”, tad noteikti disciplinē un attur no klajas amoralitātes: viņi zina, ka jebkāda ļaunprātīga varas izmantošana var gūt ļoti plašu uzmanību.

Šajā aspektā arī Latvijas nākotne būs atkarīga no mūsu spējas padarīt savas valsts drošību par globālu morāles jautājumu (līdzīgi, kā tas notika 1989. gada Baltijas ceļā, kas bija arī lieliska publiskās diplomātijas akcija apelēšanai pie starptautiskās sabiedrības). Un tam visdrīzāk nepietiks ar iestāšanos par Baltkrieviju, lai cik mums būtu tuva un svarīga šī kaimiņvalsts. Islandei un Dānijai, ko piemin Bens Latkovskis, nav robežas ar Baltijas valstīm. Un tomēr tās kā pirmās atzina mūsu neatkarību – ne tādēļ, ka justu kādu īpašu garīgu saiti, bet gan tādēļ, ka aizstāvēja noteiktus morāles principus globālajā politikā. Arī tagad nebūt ne “lielās” ziemeļvalstis Eiropas Savienībā nekautrējas izteikties par cilvēktiesību problēmām citviet pasaulē – no Honkongas līdz Burkinafaso, no Venecuēlas līdz Turcijai. Ja gribam, lai mūsu prasību pēc morālas ārpolitikas uztvertu nopietni, mēs nedrīkstam raudzīties tikai uz notiekošo savā durvju priekšā. Morāle vispirms ir stāsts par principiem, nevis par reģioniem un teritorijām. Skaidrs, ka globālais skatījums Latvijas ārpolitikai nav pašsaprotams, un arī laba daļa pašmāju sabiedrības pēc tāda īpaši neilgojas. Tomēr savu starptautisko reputāciju, ietekmi un drošību mēs pavisam noteikti nepalielināsim, ja līdzīgi dažām citām Centrāleiropas valstīm par savu ārpolitisko moto izvēlēsimies pazīstamo teicienu par cūkām un druvām.