Stāvot durvīs

Kas tad ir eiropeiskums? Piespiedu bārdas dzīšana? Kafijas dzeršana? Mūsdienīga tehnika un manieres? To visu mēs esam pārņēmuši un joprojām pārņemam kopš Pētera laikiem– un tomēr atpaliekam. Tāpēc, ka Eiropa vispirms ir sabiedriskās un politiskās iekārtas sistēma.

Novaja Gazeta, 9. jūnijā

Mums Krievijā ir pat demokrātija, tikai pašiem sava– ne tāda kā Eiropā. Varbūt jūs man pateiksiet, kas ir Eiropas vērtības? [..] Ja vērtība ir Geiropa, tad mums ir atšķirīgas vērtības.

Jevgeņijs Lukjanovs. rus.delfi.lv, 8.jūnijā

Ja nu gadījumā kāds nebija pamanījis: mums ir cits Krievijas vēstnieks. Turklāt nevis vienkārši cits, bet arī citāds. Inženieri un juristu Vešņakovu ir nomainījis žurnālists un drošībnieks Lukjanovs. Jaunais vēstnieks, atšķirībā no iepriekšējā, ir retoriski apdāvināts. Turklāt viņš savā pirmajā preses konferencē uzreiz arī iezīmēja savu spēles laukumu. Galu galā, ne katrs diplomāts, kura uzņemošās valsts Ārlietu ministriju vada atklāts gejs, atļausies nicīgi ironizēt par “Geiropas” vērtībām. Tomēr nedomāju, ka Lukjanova retorikai vajadzētu pievērst īpaši daudz uzmanības. Vēstnieku (jo īpaši Krievijas vēstnieku) darbības svarīgākā daļa notiek kuluāros, un tas, ko Lukjanovs saka presei, nebūt ne obligāti atspoguļo viņa galvenos darbības virzienus.

Diskusijas par to, vai Krievija ir Eiropa, protams, ir neatņemama krievu kultūras sastāvdaļa. Tādēļ ikviens, kuram patīk paspriedelēt par to, vai krievi ir “eiropieši” vai “aziāti”, nonāk šajā 200 gadu garumā izbradātajā spēles laukumā. 19. gadsimtā, kad veidojās mūsdienu krievu kultūra, tai nācās atbildēt uz jautājumu: kāpēc mēs neesam kā Eiropa? Apsēstība ar šo jautājumu raksturīga visai krievu filozofijai. Florenskis un Berdjajevs, Samarins un Aksakovs, Vladimirs Solovjovs un Rozanovs – neviens no viņiem nav saprotams, ja neņemam vērā šo lielo pretnostatījumu “Krievija un Rietumi”. Tomēr šo apsēstību vislabāk apdziedājis kāds cits krievu domātājs, proti, Vladimirs Visockis, apgalvodams: mēs visur meklējam atbildes, bet nespējam uzdot pareizo jautājumu. Tas attiecas gan uz nosacītajiem “slavofiliem”, kuri vismaz vārdos tic Krievijas civilizācijas pārākumam, gan nosacītajiem “zapadņikiem”, kuriem jebkura novirze no Rietumu normas ir zīme Krievijas neglābjamajai atpalicībai.

Protams, ka Eiropa joprojām ir un paliek galvenais Krievijas kultūras orientieris. Runa nav tikai par banālo faktu, ka Krievijas elite joprojām bērnus skolo Oksfordā un brauc atpūsties uz Nicu, nevis bērnus skolo Pekinā un brauc atpūsties uz Phenjanu. Runa ir par krietni dziļākiem procesiem. Visi dižie krievu kultūras ražojumi – no literatūras līdz kino – ir radīti, ņemot vērā Rietumu kontekstu un vienlaikus ar to polemizējot. Puškins nav saprotams bez Bairona konteksta; Dostojevska “Noziegums un sods” ir Eiropas klasiskais detektīvromāns, izgriezts ar “eksistenciālo oderi” uz āru; arī viss slavofilu nacionālisms ir radies ne tik daudz pareizticības kā Lorenca fon Šteina un Hēgeļa ietekmē. Īsāk sakot, nav apšaubāms, ka mūsdienu Krievijas kultūras saknes ir meklējamas Rietumeiropā.

Cits jautājums, ka Krievija instinktīvi nav spējusi pieņemt sevi kā vienu Eiropas valsti starp citām. Šajā ziņā tā vienmēr ir stāvējusi Eiropas durvīs: mēs it kā esam iekšā, bet vienlaikus gribam nolūkoties no ārpuses. Nav nejaušība, ka Rietumu modernitātes kritiķi vienmēr saskatījuši Krievijā savas mistiskās otrās mājas un alternatīvu Rietumiem – vienalga, vai tā būtu padomju komunistiskā alternatīva, par kuru sajūsminājās Žans Pols Sartrs, vai putinistiskā alternatīva, par kuru šodien jūsmo Olivers Stouns. Tā vienmēr ir bijusi Krievijas stiprā puse: stāvot durvīs, piedāvāt sevi kā “eiropeiskāku” alternatīvu Eiropai – solidārāku, taisnīgāku, garīgāku, tradicionālās vērtības cienošāku u.tml.

Dažādos laikmetos šeit atkārtojas viens un tas pats cikls. Pirmā fāze ir bezierunu mīlestība un reformisms: līdzvērtīgā partnerībā ar Rietumiem mēs beidzot realizēsim savu milzīgo potenciālu. Nākamajā mirklī izrādās, ka ar līdzvērtību ir lielas problēmas: nedz mēs paši esam gatavi līdzvērtīgi ieguldīt, nedz arī Rietumi spēj apmierināt mūsu vajadzības. Tad mēs ātri atskurbstam, gluži kā vecītis krievu pasakā par zelta zivtiņu: sile sasista, princeses vietā ir vecene, un pils vietā– grausts. Tad iestājas otrā, nacionālisma fāze, kuru Laia Grīnfelde dēvē par ressentiment. Mēs saskatām lielās atšķirības starp sevi un Rietumiem, taču cenšamies sev stāstīt, ka mūsu defekts patiesībā ir priekšrocība: mēs esam “garīgāki”, “tikumīgāki”, “varonīgāki”. Šī fāze var nonākt visai patālu: “Jā, mēs esam riebīgi un nežēlīgi– bet dzīvot mūs nemācīs neviens!” Turklāt šajā fāzē ir nepieciešams atrast Rietumos kādu ne līdz galam eiropeisku ienaidnieku, kurš bojā mūsu citādi lieliskās attiecības ar “īsto” Eiropu. Vēsturiski tā ir bijusi Lielbritānija, šodien, protams, ASV. Un tad visbeidzot iestājas trešā fāze, kurā notiek lūzums, kāda diplomātiska vai militāra krīze, pēc kuras mēs varam sev un citiem stāstīt: nu mēs viņiem parādījām, nu viņi mūs beidzot respektēs, tādēļ varam atgriezties pirmajā fāzē.

Līdzīgas garastāvokļa maiņas attiecībās ar Rietumiem ir raksturīgas daudzām valstīm, kuras ir uzņēmušas ceļu uz Rietumu modernitāti, taču apzinās savu relatīvo atpalicību. Savulaik tam ir gājusi cauri Vācija, recidīvi ir vērojami Polijā, Ungārijā un ļoti izteiktā formā Turcijā.

Un tomēr Krievija, protams, ir īpaša. Par spīti daudzu rietumnieku ilūzijām, tā nekad nebūs liela Polija. Vispirms, Krievijas varai dažādu iemeslu dēļ ir ļoti zems riska slieksnis. Tā īpaši nemīl eksperimentus ar liberālo demokrātiju, kas vienmēr paredz zināmu risku. Neziņai, kurš uzvarēs tuvākajās vēlēšanās, Krievijas elites nepievērš īpašu uzmanību. Otrkārt, Krievijai ir saasināta nacionālā prestiža apziņa. Tā saskata sevi vienīgi kā lielvaru. Atšķirībā no rietumvalstīm, kas kalkulē ieguvumus un zaudējumus, Krievija ir gatava darīt ļoti daudz, lai tikai apliecinātu autonomu rīcībspēju vienā līgā ar ASV, Ķīnu un Vāciju. Šādas Krievijas īpašības vienkārši jāpieņem, kādas tās ir, ja gribam no Krievijas ne tikai baidīties, bet arī to saprast. Tas, ko šodienas Krievijā gan ir grūtāk pieņemt, ir attieksme pret vardarbību– tas pašsaprotamais dabiskums, ar kādu piekauj demonstrantus, aplej ar skābi opozicionārus, nobendē cietumniekus vai spīdzina čečenu gejus. Šī, manuprāt, ir daudz bīstamāka tendence nekā vadoņa kults un bravūrīgā ģeopolitiskā retorika. Krievu leviatāns varbūt ir īpatnējs. Tomēr tas noteikti ir tuvs radinieks visiem Eiropas leviatāniem, tādēļ arī tam vajadzētu pildīt savai sugai pienācīgās funkcijas.