komentāri

Ivars Ijabs

Stratēģiskā nolaidība

“Šodien nav vienprātības par oficiālu sauszemes karaspēka nosūtīšanu uz Ukrainu, taču, situācijai dinamiski attīstoties, nekas nav izslēgts. Mēs darīsim visu, lai Krievija nevarētu uzvarēt šajā karā,” sacīja Francijas prezidents.

lsm.lv, 27. februārī

Valoda cilvēkam ir dota, lai apslēptu savas domas: nav nejaušība, ka šīs pazīstamās frāzes autors ir tieši diplomāts, proti, Talerāns. Raidīt savam pretiniekam dažādi interpretējamus signālus, šādi apgrūtinot otrai pusei atbildes formulēšanu, ir pat ļoti saprātīgi. Šajā ziņā “stratēģiskā nenoteiktība” liek pretiniekam minēt, kāda varētu būt mūsu iespējamā rīcība, vienlaikus nesasienot sev pašam rokas. Runāšana mīklās mūsu ikdienas saskarsmē gan ir kaitinoša; taču augstās politikas stratosfērā tā diemžēl ir ierasta lieta. Krievijas pilna apjoma iebrukums Ukrainā šeit nav nekāds izņēmums. Atgādināšu, ka Putins ir izvairījies atbildēt par sava noziedzīgā un slepkavnieciskā kara mērķiem, runājot par absurdo “denacifikāciju” un “demilitarizāciju”, kas principā var ietvert jebko – no Ukrainas militārās infrastruktūras iznīcināšanas līdz pat visas teritorijas iekarošanai un varas maiņai Kijivā. Te nu ir maldījušies tie, kas domāja, ka Putinam pašu mājās ir vajadzīga kāda “uzvara” karā: saskaņā ar paša definētajiem mērķiem par uzvaru karā Putins jebkurā mirklī var pasludināt jebko. Taču arī amerikāņi šā kara laikā ir pielietojuši stratēģisko neskaidrību: atcerēsimies prezidenta Baidena sacīto par Ukrainas atbalstīšanu “tik ilgi, kamēr nepieciešams”, kas vēlāk plūdeni pārvērtās par “tik ilgi, kamēr iespējams”. Kas un kam nepieciešams, kas un kam iespējams – tas lai nu paliek katra paša ziņā. Galvenais ir likt pretiniekam noprast, ka par palīdzības ilgumu un apjomu Ukrainai Rietumi lems paši bez padoma prasīšanas Krievijai.

Pēdējo spilgto uznācienu stratēģiskās nenoteiktības jomā realizēja prezidents Makrons. Viņa sacītajā atslēgas vārds ir “neizslēdz”: neizslēgt nebūt nenozīmē “tūlīt rīkoties” vai “būt gatavam”. Ar šo frāzi runātājs tikai apliecina, ka lemšanu runātājs rezervē pats sev: par to, kur atradīsies NATO karavīri, lems NATO.

Protams, var vaicāt, vai Makronam būtu kādas tiesības runāt NATO vārdā. Francija vēsturiski ir bijusi problemātiska NATO dalībvalsts, savulaik pat izstājusies no kopējās komandas struktūras. Taču grozi, kā gribi, no ES valstīm tā ir vienīgā kodolvalsts, turklāt ar pastāvīgā locekļa vietu ANO Drošības padomē. Tādēļ šāds mēģinājums uzņemties līderību NATO Eiropas flangā nav pilnībā nesaprotams.

Saduroties ar tik nelietīgu un neuzticamu pretinieku kā Putina Krievija, NATO tiešām nedrīkst sev sasiet rokas. Darīšana ir ar pretinieku, kurš neievēro nekādus nolīgumus un nosacījumus. Tādēļ visas “sarkanās līnijas” pastāv vienīgi Rietumu politiķu galvā: nav nekādu kopīgu noteikumu, kuru ievērošana spētu apturēt Krievijas agresiju. Ukrainas nesenā vēsture no Budapeštas memoranda līdz Minskas nolīgumiem to spilgti apliecina. Tādēļ doma, ka NATO, izvietojot karaspēku Ukrainā, noteikti izprovocētu Krievijas uzbrukumu alianses teritorijai vai triecienu ar taktiskajiem kodolieročiem, drīzāk apliecina pašu Rietumu pārliecības trūkumu par saviem spēkiem. Krievija, iespējams, pat priecātos, ja NATO kontingents parādītos Ukrainas frontē: Kremlis izsenis vēlas destabilizēt Eiropu iekšpolitiski, un Ukrainā kritušus Eiropas valstu zaldātus vietējam vēlētājam būtu grūti sagremot. Taču tiem, kas domā, ka NATO kontingents Ukrainā pats par sevi kaut ko būtiski mainītu Krievijas uzvedībā, vajadzētu atcerēties ceļu, kurš jau ir noiets. Atgādināšu, ka 2022. gada pavasarī Vācija pilnā nopietnībā liedzās piegādāt jebkādu (!) letālo bruņojumu Ukrainai; tad nāca HIMARS un ATACMS; daži ilgi zvērēja, ka nekad nedos ukraiņiem F-16, kam teju, teju jāparādās frontē, un beigu beigās iedos arī Taurus.

Tādēļ nav šaubu, ka, domājot par nākotni, arī NATO kontingenta klātbūtne Ukrainā nepavisam nebūtu izslēdzama – ciktāl tam ir kāda militāri stratēģiska jēga, piemēram, lai atturētu Baltkrieviju no iespējama iebrukuma Ukrainas ziemeļrietumos. Vienlaikus tam ir jābūt kopīgam lēmumam, kura pieņemšanā piedalītos visas NATO dalībvalstis. Francijai gan ļoti patīk spēlēt lielās ģeopolitikas spēles, formulējot dažādas “stratēģiskās nenoteiktības”, “stratēģiskās autonomijas” un tamlīdzīgi. Tajā ir daļa taisnības, jo Eiropa pēc Aukstā kara beigām patiešām bija atradinājusies no stratēģiskas domāšanas. Taču aiz šīs brašās retorikas, kuras saknes meklējamas dziļi franču imperiālajā tradīcijā, bieži slēpjas ļoti prasts aprēķins – lai kāds cits samaksātu par franču imperiālajiem sapņiem. Atgādināšu: Francijas bilaterālā palīdzība Ukrainai no kara sākuma līdz šā gada janvārim veidoja 0,07% no Francijas IKP. Salīdzinājumam: Japānai tie bija 0,17%, ASV – 0,32%, Latvijai – 1,15% un Igaunijai – 3,55%. Šie skaitļi, teiksim tā, vājina Francijas prezidenta brašo iestāšanos par NATO karavīriem uz Ukrainas zemes.

Īsi sakot, no stratēģiskās nenoteiktības ir jēga vienīgi tad, ja runātājs ar darbiem apliecina savu nodomu nopietnību – kā, piemēram, ASV, “stratēģiski” neatklājot savus plānus attiecībā uz potenciālu Ķīnas iebrukumu Taivānā. Eiropai savukārt šāda nopietnība vēl tikai ir jāapliecina – jo īpaši tām valstīm, kuras pretendē uz kādu līderību kontinentā. Pretējā gadījumā “stratēģiskā nenoteiktība” ir tikai neveikls aizsegs jebkādas saskanīgas politikas trūkumam, un tas ir īpaši traģisks laikā, kad ukraiņi no Rietumiem arvien izmisīgāk gaida atbalstu savas valsts aizstāvībai.

Raksts no Maijs 2024 žurnāla