Svētība un atbildība

Atbildība par neveiksmīgo raķetes palaišanu no Krievijas jaunā kosmodroma Vostočnij, kā rezultātā neizdevās ievirzīt Zemes orbītā satelītus, ir jāuzņemas bīskapam, kurš pirms starta iesvētīja nesējraķeti, uzskata protodiakons Andrejs Kurajevs. “Ja cilvēks ko dara, bet iznākums ir slikts, tad viņam ir jāaizdomājas, vai viņš visu dara pareizi. Ļoti dīvaini, ka baznīca it kā sniedz pakalpojumus, bet nekad neatbild par to kvalitāti,” radiostacijai Govorit Moskva pastāstīja garīdznieks.

Delfi.lv, 29. novembrī

Vecajā Derībā svētības došana ir minēta vairāk nekā 600 reižu. Tā tiek dota dažādās kombinācijās un situācijās – no ikdienišķām līdz visai paradoksālām, kā vienā no psalmiem, kur dievlūdzējs svēta pašu Dievu. Pati pirmā svētība gan atrodama jau radīšanas stāstā, kad Dievs nopūlas sešas dienas, radīdams pasauli, bet septīto atliek malā savām privātajām vajadzībām. “Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo viņš tanī atdusējās no visa sava darba.” (1. Moz. 2:3) Ņemot par pamatu šo Radītāja sniegto piemēru, svētīšana jūdu kultūrā kļuva ne tikai par populāru, bet gluži praktiski orientētu rituālu. Svētība ļāva iezīmēt to, kas Dievam – un pie reizes arī plašākai sabiedrībai – ir derīgs un patīkams. Arī mūsdienās baznīca šādu atzīšanas svētību dod, piemēram, laulājot ģimeni vai atverot pagastnama bibliotēku.

Vēl viena baznīcas svētības funkcija ir nošķirt kaut ko ikdienišķu no Dievam paredzētā. Rumāņu reliģijpētnieka Mirčas Eliades terminoloģijā runājot, te ir darīšana ar sakrālā atdalīšanu no profānā. Protams, te gan jāņem vērā, ka Dievam paredzēto lietu arsenāls var būt diezgan plašs – no rituāla piederumiem un garīdznieka personības līdz mersedesa autobusam, kurā šī personība ar visiem rita piederumiem tiek pārvadāta. Šāda veida svētība judeokristīgajā kontekstā nenozīmē neko vairāk kā pateikt: šis cilvēks, dzīvnieks vai lieta tiks izmantots Dieva darbiem. Vai vismaz tādiem, kas nav pretrunā Radītāja plāniem.

Tādos plānos pilnīgi noteikti var iekļauties mākslīgie Zemes pavadoņi, kurus kosmosā nogādāt bija paredzēts nelaimīgajai Krievijas nesējraķetei. Caur satelītiem var gan raidīt evaņģēlija vēsti digitālos veidos, gan nodrošināt interneta pieslēgumu, piemēram, slimnīcām un tādējādi iekļauties Radītāja plānos visplašākajā nozīmē. Bet, ja raķete nokrita, tad nokrita; tā teikt, svētības vārdus var izteikt tikai vēlamības, nevis solījuma izteiksmē.

Cits jautājums, vai svētība var būt nekvalitatīva un pat kaitēt? Rakstos tāds kāzuss, šķiet, nav atrodams. Tieši otrādi: svētība nav īsti atkarīga ne no devēju, ne saņēmēju godaprāta vai kompetences. To labi ilustrē stāsts par Jēkabu, kurš, mātes samācīts, aplīmējās ar mākslīgām spalvām, lai izkrāptu brālim paredzēto svētību. Lai arī tēvs vēlāk saprata, ka ir piemānīts, svētība bija dota bez atcelšanas iespējām. Tuvāk mūsdienām šo teoloģisko niansi atgādināja Romas Katoļu baznīca, skaidrojot, kādēļ no priestera pedofila rokām saņemta svētība ir tikpat derīga kā no paša pāvesta rokām nākusī. Cilvēks te ir tikai starpnieks kosmiskajā enerģiju apmaiņā. Līdzīgi varētu domāt arī par raķetes svētīšanu. Lai cik pakritis būtu bīskaps, viņa sniegtās svētības kvalitāti tas nebūtu ietekmējis, līdz ar to atbildību no viņa prasīt nevar.

Protams, visi šie apsvērumi darbojas tikai gadījumā, ja svētība bijusi invokatīva – proti, tāda, kas var sniegt garīgus labumus objektiem, nemainot to substanci. Cita veida svētība, kas pazīstama tradicionālajā kristietībā, ir konstitutīva. Tāds piemērs ir Svētais Vakarēdiens, kad garīdznieka svētība maizei un vīnam izmaina šo lietu struktūru un tās no parastām pārtikas precēm pārtop īstākajā miesā un asinīs. Tīri hipotētiski iespējams, ka bīskaps raķeti svētījis nevis invokatīvi, bet konstitutīvi. Tādā gadījumā varēja mainīties kāda detaļa vai mikroshēma. Tomēr šāda iespēja ir tikai spekulatīva, jo konstitutīvo svētību baznīcas kanoni paredz vien Vakarēdienam. Ja nu tomēr bīskaps apguvis spējas šādu pārvērtību iedvest arī citos priekšmetos, piemēram, kosmiskajās raķetēs, tad tā jau ir maģija, nevis svētība. Un par tādām lietām baznīca, saprotams, nekādu atbildību nevar uzņemties.

Vēl arī pastāv piektā veida svētību funkcija. Tīri bibliski un teoloģiski tā ir vismazāk pamatotā, bet, kā jau ar šādām lietām nereti gadās, tautā tā ir pati populārākā. Tā ir ļauno spēku un visādu nelaimju atbaidīšanas funkcija. Pats Jēzus gan pret ļaunajiem gariem nekādu īpašu bijību nejuta, dzenādams tos ārā pa labi un pa kreisi. Spēju viegli tikt galā ar visādiem dvēseles mocītājiem viņš pat nosauca par vienu no pazīmēm, pēc kā pazīt savus sekotājus. Tomēr paši sekotāji tik drošsirdīgi neizrādījās, un jau agrīnajās kopienās drīz vien atgriezās pagāniskās bailes no dažādu formātu ļaunajiem gariem. Tā 4. gadsimta Kipras bīskaps Epifanijs savā ķecerībām veltītajā darbā apraksta kādu svēto vīru Jāzepu, kurš iesvētījis veselu spaini ar ūdeni tik spēcīgi, ka ar to varējuši nomazgāt visas ķeceru uzliktās riebeklības.

Šis ir vienīgais svētības interpretējums, kas ļautu runāt par bīskapa vai baznīcas atbildību. Taču tādā gadījumā apsūdzētājam būtu arī jātic, ka pie raķetes nogāšanās vainojami ļaunie gari, kurus nav aizbiedējis bīskapa svētītais ūdens. Taču protodiakonam Andrejam Kurajevam, kurš Krievijas pareizticības laukā iezīmējies kā pretrunīga, taču intelektuāli visnotaļ iesvētīta persona, tik primitīva ticības forma noteikti nepiemīt. Tādēļ visdrīzāk šis disputs noplaks interneta portālu dzēlībās, tā arī nepaceļoties līdz teoloģisku debašu līmenim.

Taču tas neliedz šo gadījumu izmantot par iemeslu teoloģiskām pārdomām Latvijas sakarā. Ņemot vērā, ka mūsu valstiskā reliģija paredz rituāli izpildītu svētības lūgšanu valstij, būtu vērtīgi atbildēt uz jautājumu: kāda veida svētība īsti tiek lūgta Latvijai? Atzīstošā, nošķirošā, invokatīvā, konstitutīvā vai pasargājošā? Sabiedrībai to būtu labi zināt, jo no tā lielā mērā ir atkarīgs – kam prasīt atbildību, kad svētība pār zemi tomēr kārtējo reizi atkal nebūs nonākusi.