Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Lācis, @Lidotajs: “Šķiet, ka @arhibiskaps nav sapratis konvencijas tekstā rakstītā domu. Viņam būtu jāraksta kontroldarbs, ar kuru varētu pārbaudīt, vai viņš ir sapratis. Ā, un Satversmes 99.pants – baznīca ir atdalīta no valsts. Beidziet uzbāzties ar savu viedokli, to paužot ārpus baznīcas!”
Zbigņevs Stankevičs, @arhibiskaps: “Totalitārisma dvesma Latvijā: vēlme iedzīt geto pusotru miljonu kristīgajām konfesijām piederīgo Latvijas pilsoņu un aizliegt viņiem publiski paust savu viedokli.”
Twitter.com, 28. janvārī
Pirms dažiem mēnešiem man pētnieciskos nolūkos iznāca izlasīt Gērija Stārka grāmatu par literatūras cenzūru Vācijas Otrajā impērijā1. Uzmanību piesaistīja tas, ka, rakstot par cenzūras īstenotājiem, Stārks kā īpašu cenzoru kategoriju nodala pilsoniskos cenzorus jeb “privātos morāles uzņēmējus”. Tie ir ļaudis, kas kā neoficiāli cenzori uzstājas publiskajā telpā, aicinot kaut ko aizliegt, kaut ko slēgt, kaut ko apklusināt, kaut kam nedot tribīni. Tolaik ar to visbiežāk nodarbojās klerikāli, konservatīvi politiķi, dažādas organizācijas “netikumības apkarošanai” un tamlīdzīgi. Stārka grāmatas lasīšana lika aizdomāties par pašu cenzūras jēdzienu – tai skaitā šodienas Latvijā. Lai arī cenzūra šī vārda striktā nozīmē pie mums ir aizliegta Satversmē, “privātie morāles uzņēmēji” ar aicinājumiem kādu apklusināt vai kādu aizvākt kļūst arvien pieprasītāki. Denunciācija ir iecienīts publicistikas žanrs visos politiskā spektra flangos: to mīl gan liberāļi, gan patrioti, gan “tumšie”, gan “gaišie” spēki. Nespēja pamatot savu viedokli ļoti daudzos rada neapzinātu tieksmi saukt pēc policijas vai boikota – saskaņā ar jau Žvaņecka formulēto principu, ka jebkurā strīdā iespējams uzvarēt, jau laikus pieprasot uzrādīt pasi.
Šī viedokļu sadursme patiesībā ir diezgan pašsaprotama. Pirmais rakstītājs cenšas demonstrēt, ka var norādīt katoļu arhibīskapam vietu, no kuras pēdējais drīkstētu runāt. Arhibīskaps savukārt atbild diezgan asi, atsaucoties uz savām demokrātiskajām tiesībām un īsteni katoliskā garā pretendējot pārstāvēt visus Latvijas kristiešus.
Ne vienam, ne otram tvītotājam nav nekā kopīga ar demokrātiju. Pirmais rakstītājs gūst acīmredzamu prieku, izrādot necieņu pret arhibīskapa amatu. Ja viņš tiešām vēlētos sarunu, būtu nepieciešams cienīt sarunas partnera paštēlu, to, kas konkrētajam cilvēkam ir svarīgs viņa paša personā un tajā, ko viņš pārstāv. Šajā gadījumā tā ir katoliskās baznīcas izpratne par savu apustulisko misiju, kas nav ar vieglu roku atmetama. Arhibīskaps turpretī piesauc totalitārismu. Acīmredzot viņš domā, ka liberālais politkorektums nav spējīgs pieciest publiskajā telpā kādu citu viedokli – un tas lielā mērā ir taisnība. “Liberāls” un “politkorektums” ir ļoti iecienītas retoriskas figūras, kuru izmantojums Latvijā gan būtu jāuztver mazliet piesardzīgi. Diez vai pie mums cilvēka brīvību tik ļoti apdraud oficiālie “liberāļi”, kuri ir sašķelti, nemākulīgi un nepopulāri. Nez vai īstie draudi tomēr nav jāmeklē tajās aprindās, kuras ir priecīgas par katru piedāvājumu kādam kaut ko aizliegt vai neļaut, parādīt pigu sliktajiem Rietumiem, palikt pie vietējām, dziļi autentiskām “tradīcijām” ar šovinismu, korupciju un kliķes saimniecību priekšgalā. Ne man par to spriest. Taču kā labvēlīgam lajam man nešķiet, ka šādu aprindu atbalstīšana ir pats labākais pielietojums katoliskās baznīcas autoritātei, kura, protams, nav pretrunā valsts un baznīcas nošķirtībai, bet gan, gluži pretēji, izriet no tās.
Visam šim lokālajam kolorītam tomēr nevajadzētu aizšķērsot ceļu principiālai diskusijai par reliģisku argumentu lomu publiskā diskusijā. Filozofijā šo jautājumu savulaik aktualizēja Ričards Rortijs, apgalvodams, ka demokrātiskā diskusijā nav pieļaujams atsaukties uz Dievu un atklāsmes patiesībām kā pēdējo pamatojumu. Galu galā, mirklī, kad sekulārā auditorijā kāds sāk piesaukt šādus argumentus, saruna faktiski ir beigusies. Tas nenozīmē, ka reliģija nebūtu svarīga. Gluži pretēji: tā ir ļoti svarīga reliģioziem cilvēkiem. Taču mūsdienu sabiedrībā arī baznīcām būtu jāatzīst, ka ne visi ir reliģiozi. Citiem vārdiem, reliģiskai, tāpat kā ateistiskai pārliecībai būtu jāpaliek privātajā sfērā. Rortija sacītā konteksts, protams, ir ASV – šī visu demokrātiju demokrātija, kurā reliģija publiskajā dzīvē joprojām spēlē tik lielu lomu, ka prezidents ateists ir pilnīgi neiedomājams.
Šķietami saprātīgajam Rortija argumentam tomēr pilnībā piekrist nevar. Doma, ka publisko diskusiju vajadzētu monopolizēt tikai t.s. “zinātniskajam pasaules uzskatam”, šķiet ne mazāk atbaidoša par kādas vienas reliģiskās pārliecības uzspiešanu. Vienlaikus tam, lai reliģiska argumentācija kļūtu par leģitīmu demokrātijas sastāvdaļu, ir vajadzīgi zināmi priekšnoteikumi. Pieņemt, ka reliģiski argumenti pēc definīcijas ir iracionāli, ir aplami. Taču ir vajadzīgs to “tulkojums” arī sekulārai uztverei. Cerība, ka auditorija pieņems reliģisku argumentāciju tās tiešajā, reliģiskajā nozīmē, ir maldīga un nepamatota – bieži redzēts, kā diskusija tiek pārvērsta par evaņģelizāciju. Turklāt šis tulkojums prasa abu pušu, reliģiskās un sekulārās, iesaistīšanos.
Nespējā to nodrošināt ir meklējamas saknes šai viedokļu sadursmei. No vienas puses, mēs saskaramies ar īstu boļševiku ateismu, kurš pašu reliģisko pārliecību uzskata par nejaušu tumsonību. Tādējādi tiek izslēgta komunikācijas iespēja ar reliģioziem cilvēkiem – varbūt ne tā gudrākā rīcība pasaulē, kurā reliģija joprojām spēlē milzīgu lomu. Taču, no otras puses, nav pārliecības, ka Baznīca tiešām būtu gatava simetriskam dialogam ar sekulāro sabiedrību. Iesākumam pietiktu ar vienu godīgu atziņu. Proti: totalitāras tendences, ja ar tām saprotam vēlmi izmantot valsts piespiedu varu viena pareizā pasaules uzskata izplatīšanai, nebūt nav svešas arī pašai Baznīcai.