Varētu teikt, ir jau pierasts – lai gan pie tā nav iespējams pierast –, ka dzīvi pamet Rīgas Laika interviju varoņi; šogad šī skumjā statistika ir īpaši strauja: Augusts Sukuts, Aivars Freimanis, nupat – Valentīna Freimane. Mirušo balsis atskan arī šajā numurā, kurā publicētas nesenas sarunas ar brīnišķīgo kinozinātāju Valentīnu Freimani, kā arī pēdējo krievu humanitāro enciklopēdistu Vjačeslavu Ivanovu, ar kuru vēlējāmies runāt vēl, bet – nepaguvām. Nudien, sarunas ar draugiem un skolotājiem kļūst arvien vienpusējākas – tai nozīmē, ka nav iespējams saņemt apstiprinājumu, iebildes vai jautājumus no sava sarunbiedra. Tādēļ šis Rīgas Laika numurs izskatās nedaudz pēc tādām kā sarunām mirušo valstībā, kurā, atliek vien cerēt, sekojot Sokrata domu gaitai “Faidonā”, filozofi pavada laiku, sarunādamies visjaukākajā kompānijā, kāda iespējama. Nav nejaušība, ka pēdējā teikumā iespruka vārdi “pavada laiku”: viņu nāves nav tikai notikums viņiem pašiem, tās ir pieturas vietas laikā, kuru, viņiem aizejot, nu iespējams mērīt: pirms un pēc viņiem. Mūsu – vienā ziņā es runāju par tiem “mēs”, kam šie cilvēki kaut ko nozīmē, bet ne tikai, jo viņi bija arī iespēja citiem –, mūsu nākotnei tagad ir vismaz viena neatceļama iezīme: bez viņiem. Šādi saprasta nākotne nav kaut kas īpaši priecīgs, un tas vēl ir jautājums, kā bez saviem mirušajiem noturēt sevi pie dzīvības: ja no nākotnes ir izcelti ārā man svarīgie cilvēki, bet es, kā raksta Alans Bērdiks šajā RL publicētajā rakstā “Laika slepenā dzīve”, sastāvu no savām gaidām (es būšu es rīt) un no savām atmiņām (es biju es vakar), tad jāpieņem arī, ka manis, nākotnes nozīmē, ir kļuvis ievērojami mazāk.

Pat ja arī tā nav pārāk patīkama apjauta, man (mums) var palīdzēt (es jokoju) lietuviešu eksistenciālais psihoterapeits Rimants Kočūns, kura intervija arī atrodama šajā numurā. Viņam šķiet, ka nākotne ir kaut kas neesošs, uz ko paļaujoties mēs virzāmies uz priekšu, savu virzīšanos mērīdami ar kādu “dzīves pilnības sajūtu”. Vienlaikus psihoterapeits liek noprast, ka mēs paši nepastāvam kā atsevišķas, no citiem nodalītas būtnes, bet ar šādiem pieņēmumiem iznāk, ka tagad mana neesošā nākotne iekļauj citu nāves esamību un dzīves pilnība ietver sevī nenovēršamu neesamību. Tādēļ, kad Arnis R. Kočūnam norāda uz Budas aicinājumu “kļūsti par salu”, citādi tevi aiznesīs laika straume, man gribas domāt nevis par salu ar sevi kā vienīgo iemītnieku, bet klusu vietu, kurā dzīvo arī tikpat klusi citi. Tā varētu būt Beklīna “Mirušo sala” vai Sanmikēle Venēcijā, vai – varbūt pat labāk – Sv. Jura sala ar pamestu benediktiešu klosteri Melnkalnē, kura visdrīzāk kalpoja par Beklīna gleznas prototipu. Tāda pamesta sala būs vispateicīgākā vieta nebeidzamām sarunām ar paša izraudzītiem mirušajiem.