Traģēdija un tās arhitekti

“Šī nav tehniska rakstura traģēdija, tās ir materiālisma kulta un pielūgsmes sekas. Ja ne šī lieta, tad kas vēl to spēs izmainīt? Vai 54 bojāgājušie spēs būt pietiekami labs iemesls taisnīgam un līdzatbildīgam situācijas atrisinājumam? Šis ir ne tikai tiesu sistēmas, bet arī vispārējas cilvēcības un sirdsapziņas jautājums,” stāsta filmas režisors Rihards Gēcis.

Diena.lv, 14. novembrī

Vārds “arhitekts” publicistikā bieži parādās kā simboliska figūra, kam jāapzīmē kādas situācijas, procesa vai sistēmas īstenais autors. Arī viņš parasti slēpjas aizkulisēs (un tātad – sazvērestības teoriju manierē – var tikt atmaskots), tomēr viņš ir kas vairāk par pelēko kardinālu vai leļļu meistaru. Arhitekts var būt tas, kurš apzināti vai neapzināti ir radījis gan aizkulises, gan neformālās ietekmes iespēju, gan visu kopējo striķīšu raustīšanas sistēmu. Ar vārdu “arhitekts” dažādos tekstos, bet jo īpaši kreacionisma iedvesmotajos un konspiraloģiskajos, jāsaprot demiurgs.

Reglamentētās profesijas “arhitekts” pārstāvjiem šāda attieksme joprojām glaimo. Autorības kults ir ļoti dzīvs tajos izglītības modeļos, kas balstīti uz talantu atklāšanu un viņu izcilības spodrināšanu, nevis uz vispārīgu (un tāpēc anonīmu) amata prasmju trenēšanu. Un šajā tradīcijā kultūras vēsture tiek lasīta kā secīgs tādu ietekmīgu personību saraksts, kuri nav vis tās vai citas vēsturiskās situācijas jauši vai nejauši aktieri, bet gan tās autori un režisori. Ar visu slavu, kas pienākas veiksmes gadījumā, un ar visu atbildību, kas uz viņiem gulstas neveiksmes gadījumā. Savā ziņā to paredz arī arhitekta nosaukums (ἀρχι- – “virs-” un τέκτων – “celtnieks”) un profesijas standarts ar tajā ietverto projekta virsvadītāja un būves virsuzrauga autoritāti. Un, lai gan praksē – jo īpaši lielos būvprojektos – gan autorības, gan ar to saistītās atbildības robežas mēdz būt stipri izplūdušas, talantu inkubatoros topošām radošajām personībām mēdz piemist gan pārspīlēta godkāre, gan sakāpināti neirotiska reakcija uz sarežģījumiem. Slavenā anekdote par Vīnes Valsts operas arhitektu, kurš aiz kauna esot pakāries, jo aizmirsis iezīmēt projektā tualetes, no vienas puses, ir skumjš un absurds vienkārštautas mītrades piemērs, tomēr arhitekti Eduards van der Nills un Augusts Zikards fon Zikardsburgs bijuši dziļi satriekti pēc smalkās publikas un imperatora kritikas par ēkas nepietiekamo majestātiskumu. Gadu pirms būves pabeigšanas, iespējams, depresijas māktais van der Nills tiešām izdarīja pašnāvību, bet fon Zikardsburgs nomira divus mēnešus vēlāk no tuberkulozes saasinājuma. Kurpretim visu pompozo Ringštrāses apbūvi, kas tapa pēc aizsargvaļņu nojaukšanas, pirmām kārtām joprojām uzskata par paša imperatora Franča Jozefa projektu.

Tāda lielākoties ir visa arhitektūras vēsture. Valdnieki, patroni un uzņēmīgi attīstītāji pasūta būvprojektus, bet arhitekti ir viņu stila konsultanti, mārketinga speciālisti un būvdarbu vadītāji. Tā tas privātos projektos turpinās vēl joprojām. Patrons grib būvēties sev par godu vai savas labklājības interesēs, un arhitekts nodrošina viņam šādu pakalpojumu, par kvalitātes garantu bieži vien izmantodams savu eksperta autoritāti un reputāciju. Viņa vai viņš ir tas inteliģentais un bieži arī elegantais patrona padomdevējs, kam reizēm par sevi patīk domāt arī kā par klienta psihoterapeitu; viņš ir patrona gādīgais gids sarežģītajā un netīrajā būvlaukumā, bet prot arī celtniekus nolikt pie vietas viņu vienkāršajā valodā. Jukas ar lomu un atbildības sadalījumu sākas demokrātijas apstākļos, kad arī varai jābūt sadalītai un tā nedrīkst būt acīmredzama, bet lielu un sabiedriski nozīmīgu projektu gadījumā ir jārada iespaids, ka tie top sabiedrības interesēs vai pēc publikas pieprasījuma. Lielie uzņēmumi, valsts un citas tamlīdzīgas korporatīvās institūcijas, tāpat kā lielās būvfirmas, ir anonīmas, bet to projektiem deleģētie pārstāvji mainās. Tā tas ir arī ar milzīgo projektēšanas un būvniecības apakšuzņēmēju komandu, kas tehnoloģiju attīstības apstākļos tiktāl sazarojas šaurā specializācijā, ka tradicionālajam virsuzraugam arhitektam kļūst nepārskatāma. Turklāt masu ražošanas apstākļos anonīmai korporācijai ne vienmēr vajadzīgs vēl arī autoritatīva arhitekta zīmols. Kopš neatkarības atgūšanas kopā ar ārzemju investoru atgriešanos Latvijas būvniecības tirgū ir parādījušies arī standartizētie Design-and-Build un Turnkey līgumi, ko savā starpā noslēdz būvēt gribošā korporācija un tās izvēlētā būvkompānija. Arhitekts ar savām “stila konsultācijām” šajos komerclīgumos pats ir vai nu viens no būvnieka apakšuzņēmējiem, vai – vēl žēlīgāk – starpnieks starp līgumslēdzējiem un būvniecības procesu uzraugošajām valsts un pašvaldības iestādēm. Nemaz nerunājot par pašas valsts un pašvaldību iepirkuma konkursiem, kuros “nodokļu maksātāju interesēs” parasti tiek izvēlēts “saimnieciski izdevīgākais” jeb lētākais, nevis kvalitatīvākais piedāvājums, vai par birokrātiju, kuras dabā ir savu neapstrīdamību aizsargāt ar vēl lielāku birokratizēšanos. Lielākā daļa arhitektu laika gaitā ir pieņēmuši šos jaunos apstākļus, kļūdami par tādiem pašiem būvkomersantiem ar mainīgiem kadriem, kādi ir viņu pasūtītāji un būvnieki, vai arī izpildīdami nominālus arhitekta amata pienākumus institūcijās, kurās tādu štata vietu paredz normatīvie akti. Daudz mazāk ir tādu, kuri turpina būt arhitekti ar vārdu abās teritorijās – gan kā nepieciešamās skrūvītes ienesīgos korporatīvos komercprojektos un lielos valsts infrastruktūras projektos, gan kā spoži un autoritatīvi zīmoli privātos projektos, kuros arhitektūra ir būtisks klienta sabiedrisko attiecību instruments. Ar visiem no tā izrietošajiem individuālajiem kompromisiem.

Tieši šādi apstākļi varētu būt par cēloni tam, kāpēc viena no noturīgākajām slepenajām sajūtām, kas, šķiet, sagrābusi un nelaiž vaļā vietējo arhitektu kopienu, ir kauns un vainas apziņa. Jo arhitekta profesijas prestižs ir augsts ne tik daudz pašu amatbrāļu prātos, cik vienmēr inertajos un tradīcijās balstītajos sabiedrības priekšstatos. Tajos ir patīkami spoguļoties, kad viss rit gludi, tomēr tajos lielākoties neietilpst zināšanas par to, kas notiek būvlaukumā un kādi kompromisi tajā tiek pieļauti. Uz jautājumu, kā vārdā tie notiek, spēj atbildēt tikai katrs profesionālis pats sev. Tiesā nekas no šeit minētā nederēs.