Vai būs slīkti ūdenī vai tautāmi līdzi braukt

Ir tapusi izcila izrāde “Pūt, vējiņi!”. Es pat teiktu, unikāla izrāde, jo pirmo reizi, cik zinu no savas profesionālās pieredzes, ir sasniegts tāds inscenējuma līmenis, kas nudien ir pielīdzināms Raiņa poēzijas mērogam. Citiem vārdiem,.. tieši tas, ko uzrakstījis Rainis, – garīguma dziesma..

Maija Svarinska, la.lv, 2018. gada 19. septembrī

Pilnīgi iespējams, ka virsraksta rinda īstenībā ir 1973. gada filmas scenārista Imanta Ziedoņa asprātība. Tā neparādās nedz lugas oriģinālā, nedz tajās dainu versijās ar līdzīgu sižetu, ko Rainis varētu būt patapinājis maltuves skatam, bet tā ir dzirdama Imanta Kalniņa komponētajā Zanes dziesmā filmas sākumā (un tagad arī izrādē) kā trāpīgs visa gaidāmā stāsta kopsavilkums un jau folklorizējies slogans, ko varētu likt uz iestudējuma afišām. Un ne tikai lugas slogans. Rinda ir arī ērts atspēriena punkts, ja domā par alternatīvas attieksmes iespēju masu sajūsmas apstākļos, kas valda ne vien ap šo Nacionālā teātra simtgades sezonas galveno izrādi, bet arī visos citos gadījumos, kad notiek kaut kāda masu mobilizēšana, spiežot uz kolektīvajām erogēnajām zonām. Un nav pat svarīgi, kas ir tas šķietami pašsaprotamais kolektīvs – vakara izrādes 700 skatītāji, latviešu teātra mīlētāji, “kultūras cilvēki”, visi vienas valodas pratēji vai tikai savs personiskais Danbāra skaitlis. Interesantāk ir padomāt, kas no šī darba paliek pāri, ja izvēlas nenonākt unisonā ar tā mērķauditorijas reakcijām.

Tātad tautas “garīguma dziesma”. “Latviešu Vāgners,” raksta Līga Ulberte. “Pārlaicīgu estētisko vērtību un aktuālo emociju koncentrācija,” teic Dita Jonīte. Un gandrīz visos kritiķu komentāros – atklāti, caur mājieniem vai arī it kā atgaiņājoties no šīs uzmācīgās domas – iestudējums tiek salīdzināts ar antīkajām traģēdijām. Taču, ja atmet lugas patosa pilno prologu, smagnējo ornamentālismu, kāds piemīt Raiņa pseidotautiskajam tekstam, un līdzjūtību raisošo traģiku, kas izriet no pirmskontracepcijas laikmeta sociālajām normām, tad darba pārlaicīgums redzams vienīgi tajā, cik dzīva un populāra visos laikos un visās tautās ir melodrāma. Pat žēl, ka vietējās telekompānijas joprojām nav ņēmušas pūtvējiņus par pamatu īsteni nacionālai ziepju operai, bet turpina muļļāties ar dramaturģiski vājām “mīlas viesuļu” un postpadomju bandītiskā mačisma tradīcijas adaptācijām. Raiņa materiālu varētu izstiept uz vairākām sezonām, turklāt neizskatās, ka pēc turpat vai 50 iestudējumiem simt gadu laikā tauta sāktu no tā pagurt.

Man patīk operiska vēriena ambīcijas, un tādas ir gan Raiņa lugā, gan Pieša filmā, gan šajā jaunajā abu darbu sakausējumā. Bija pat mazliet sāpīgi redzēt, cik tā Nacionālā teātra skatuve tomēr par mazu šādai iecerei. Un parasti cenšos laist gar ausīm aktuālo sociālpolitisko kontekstu, uz ko laikmetīgajos iestudējumos nereti tiek pārcelts klasiskais teātra materiāls. Bet pat centieni turēties tikai pie lugā ierakstītā, nelikt neko klāt “no sevis”, nepārcelt darbību uz citu laiku vai vidi tik un tā ir interpretācija. Tāpat kā vienas grāmatas pārlasīšana katrreiz atklāj kaut ko citu, tā jaunu iestudējumu autoru attieksmi pret oriģinālu var pamanīt tajā, kas tiek izcelts vai nolikts otrajā plānā; kas tiek “komentēts” ar lielākām pauzēm vai kāpināts ar scenogrāfiskiem vai skaniskiem efektiem, bet kam tiek pārskriets pāri kā pašsaprotamam un vispārpieņemtam. Tāpēc man vieglu neērtības sajūtu radīja pašsaprotamība, ar kādu Uldis “tāpat kā vecajos laikos” joprojām ķērās pie pupiem un grāba kājstarpē, publikā izraisot tikai solidāru ķiķināšanu. Un tūlīt pat acīmredzams kļuva otrs “tradicionālās kultūras” pieņēmums, ko jau pirms padsmit gadiem Normunds Naumanis bija pamanījis gan Gaļinas Poliščukas, gan Oļģerta Krodera, gan Gunāra Pieša versijās: “Tā ir bailēs no vecmeitības iestrēgušu skuķu izmisīga cīņa ar jebkuriem līdzekļiem par veča dabūšanu.”¹ Iespējams, ka kādu izrādes mehānismā iebūvētu vai publikas reakcijā nojaušamu seksisma kritiku – ja tāda tur būtu bijusi – es pat nebūtu pamanījis, bet to, ka tādas nav, šķiet, pamanīju gan.

Turklāt tagad, kad aizvien vairāk pamatotu jautājumu tiek uzdots par evolūcijas noteikto cilvēka ģenētisko ievirzi, tieksmēm un uzvedību, ir vērts padomāt par to, vai tik visi tie mūžīgie mīlas trijstūri, dabūšanas un nedabūšanas un ar tām saistītās drāmas arī nav vienkārši novecojis kultūrvēsturisks pārpratums, ko pie dzīvības tur tautiskās daiļliteratūras popularitāte.

Tikmēr pats gaidīju ikvienu ekstravaganto žestu un estētisko eksperimentu, kādi operiskām iecerēm mēdz piemist. Šajā izrādē viens tāds baudas brīdis bija efektīgais “Toskas lēciens” finālā. Bet tur tikpat kā nebija tiešām drosmīga avangarda. Izrāde iestrēgusi kaut kur starp 19.gadsimtā konstruēto nacionālo romantismu, kas pēdējos pirmsmodernisma gados, ap lugas sarakstīšanas laiku, jau bija kļuvis pilnīgi dekoratīvs, un to parādisko pseidotautiskumu, kas ap 1973.gadu milzu apjomos nāca ārā no padomju daiļrades cehiem, lai sapucētu pašdarbnieku un profesionāļu kolektīvus dziesmusvētku simtgadei – ar Augustu Vosu kā namatēvu un Jekaterinu Furcevu kā goda viešņu. (Manā rīcībā ir šiem svētkiem par godu izdots fotoalbums, un tieši tādu pašu viltotu “dižciltīgo mežoņu” parādi es redzu arī Pieša filmā un izrādes galveno varoņu “autentiskajos” kostīmos.) Esmu par jaunu, lai justu nostalģiju par tiem laikiem, bet manos pirmajos skolas un pēdējos padomju gados tipiska ilustrācija klašu telpās bija 15 etnogrāfiski klišejiski saģērbti brālīgo tautu pārīši zem visus vienojošā sirpja un āmura, un burtiski tādi paši attēli atradās angļu valodas mācību grāmatās, kas bija saņemtas kā humanitārā palīdzība, ar bijušās Britu Impērijas etnisko daudzveidību zem viena kroņa – “tipiskajiem” indiešiem, malajiešiem, zulu, karībiešiem, inuitiem, skotiem un tā tālāk.

Postkoloniālisma nepārejoša problēma ir jauno neatkarīgo nāciju histēriska turēšanās pie šīm impēriski radītajām etniskajām klišejām un bīstamās segregācijas, ko šī nacionālā ekskluzivitāte implicīti paredz.

Tāda, lūk, garīguma dziesma:

“KAIMIŅU SIEVA. Tādu smieklu ļaudīs! Tavu valodu! Tādai Barbai jau vajadzētu vai zemē iekaunēties.

OTRĀ KAIMIŅU SIEVA. Vajadzētu stāvu lēkt Daugavā!”²

Nevajadzētu vis. Jo ir vēl viena lieta, kas kļuva skaidra izrādē: taisi, kādu vien tautas vienotību gribi, bet labs stāsts sanāk tikai no tā, ko katrs domā un dara atsevišķi.