Vecie runči

Donalds Tramps jaunākais piektdien izsmēja ASV prezidentu Džo Baidenu, kurš paklupa, kāpjot pa Air Force One trapu, un apsūdzēja viņu vecuma demencē.

The Times of Israel, 20. martā

Par to, kāds ir cilvēka bioloģiskā vecuma iespaids uz viņa politisko darbību, cilvēki ir aizdomājušies jau sen. Makjavelli apgalvoja, ka ar politiku labāk nodarboties jaunībā. Veiksmes dieviete Fortūna, redz, ir sieviete, un sievietēm labāk patīk jaunekļi. Cita starpā viņš vēl piebilda, ka jaunajam vīrietim – valdniekam – Fortūnu kā sievieti vajadzētu arī sist un grūstīt, bet šī metaforika mūs var novest dziļos vēstures džungļos, kur neviens nebūs dzirdējis par Stambulas konvenciju. Savukārt to, ka ar politiku vajadzētu nodarboties vecākiem cilvēkiem, vēl nesen, 20. gadsimta vidū, rakstīja britu konservatīvisma klasiķis Maikls Oukšots. Pēc viņa domām, politikā nevajag iet pārāk jauniem cilvēkiem. Viņi vēl nav iemācījušies pieķerties ierastajām lietām, kuras ir vērts saglabāt pat tad, ja tās nav ideālas un pašas labākās pasaulē. Ja politikas uzdevums ir sargāt ierasto kārtību un ļaut katram cilvēkam saglabāt savu dzīves veidu, tad tās ir lietas, kuras labāk spēs novērtēt cilvēki gados. Vai arī jaunieši – ar noteikumu, ka viņi “ir jau piedzimuši veci”.

Runājot tīri politoloģiskās kategorijās, redzams, ka dažādi režīmi paredz atšķirīgus politiķu novecošanas veidus. Diktatūrās, kurās vara nav nomaināma vispārēju vēlēšanu ceļā, politiķi parasti noveco tādēļ, ka “iekšējais loks” baidās meklēt alternatīvu. Tas parasti draud ar neparedzamām sekām, savukārt ilgi kādā amatā sabijis cilvēks neizbēgami iegūst zināmu autoritāti. Manas bērnības laika “valsts galvenais marasmatiķis” Leonīds Iļjičs Brežņevs noturējās amatā par spīti slimībām un pilnīgi nebaudāmam publiskajam tēlam. Uz konkurenci vēlēšanās viņam nebija jāiet, aparāta spēlēs viņš bija pietiekami veikls, lai savlaicīgi apspēlētu bīstamus konkurentus, kā Aleksandru Šeļepinu vai Alekseju Kosiginu. Tādēļ neviens īpaši nebrīnījās, ka valsts pirmā persona vairs lāgā neturas kājās. Ir gadījumi, kad diktatori, vēl dzīvi esot, pārvēršas bronzā – un pateicīgajiem pilsoņiem pilnīgi pietiek ar viņu eksistences faktu bez publiskiem uznācieniem, kā tas bija ar Fidelu Kastro. Ir arī kreatīvi risinājumi, kad kāds “tautas tēvs”, tuvojoties tam cienījamajam vecumam, kad vairs sviests mutē nekūst, aiziet – un vienlaikus neaiziet – no varas. Tādu pavisam nesen izspēlēja Kazahstānas līderis: pēc 30 gadiem prezidenta amatā Nazarbajevs pārcēlās uz Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, kas viņam faktiski ļauj bloķēt jebkuru valdības lēmumu, bet vairs neliek neko reāli vadīt.

Demokrātijās politiķi noveco citādi. Visbiežāk viņi noteiktā vecumā pensionējas bez riska nonākt cietumā – diktatūrās šāda iespēja nav garantēta. Protams, reizēm jau gadās kādas ziepes ar tiesām, kas mazliet sarūgtina mierīgās vecumdienas, kā tas bija Helmūtam Kolam un Žakam Širakam. Bet kopumā tikai retais paliek politikā tādēļ, ka baidās tikt notiesāts (arī par Netanjahu nevajag uzreiz domāt to sliktāko). Lielākoties iemesli ir citi – vēlme būt procesā, idejiska pārliecība, nespēja iedomāties savu dzīvi ārpus politikas un tamlīdzīgi. Savukārt tie, kas paliek un sagaida publiskā amatā savu 75 vai 80 gadu jubileju, lielākoties ir ļoti labā formā (varat man ticēt, es pašlaik strādāju vienā kolektīvā ar 84 gadus veco Silvio Berluskoni). Galu galā, viņiem ir jākonkurē ar jaunajiem. Tās lietas, kuras piedod mīļam vectētiņam šūpuļkrēslā, – aizmāršību, vecmodīgus uzskatus, izteikšanās grūtības, vecuma viszinību – nepiedos tam, kurš piedalās priekšvēlēšanu debatēs nacionālajā televīzijā. Tādēļ tiem, kas vēlas novecot labā formā, politika šādu iespēju sniedz. Turklāt runa nav tikai par adekvātu fizisku formu un ātru reakciju. Ir arī jāspēj uzrunāt vidējo vēlētāju, kurš ir stipri vien jaunāks par tevi, ticami izklāstot tādus jautājumus kā klimata pārmaiņas, kas gandrīz visas tavas līdzšinējās dzīves laikā nav bijusi īpaši nozīmīga problēma.

Protams, liela loma šeit ir pieredzei. Vecumā ir grūtāk iemācīties “jaunus trikus” un labāk padodas tas, ko cilvēks ir darījis agrāk. Šajā ziņā interesanta ir nesenā ASV prezidenta vēlēšanu divcīņa un arī nākamā 2024. gadā, kurā ar augstu varbūtību piedalīsies tie paši divi kungi vecumā ap 80. Gan Baidens, gan Tramps pagājušogad principā darīja to pašu, ko savas agrākās dzīves laikā – Baidens kā diezgan tradicionāls karjeras politiķis, savukārt Tramps kā šovbiznesa zvaigzne un mediju skandālists. Šajā ziņā Oukšotam ir taisnība: vecumā ļaudis vairs nevēlas eksperimentēt, tādēļ ir svarīgi pieturēties pie sevi pierādījušām lomām. Iespējams, tieši to vislabāk saprot Donalds Tramps, ko daudzi 2016. gadā cerēja “normalizēt” un izmācīt par caurmēra politiķi. Taču, ja viņš tagad izkristu no klases huligāna lomas, viņam vairs nebūtu nekādu izredžu. Savukārt Baidenam var tikai vēlēt izturību. Viņa oponenti no Trampa līdz Russia Today jau šodien cenšas katru viņa pārteikšanos vai klupienu mērīt vecuma plānprātības kategorijās. Savukārt elementāras piedienības normas, kas savulaik liedza izmantot konkurentu vecumu, dzimumu un izcelsmi politiskai demagoģijai, šodien diemžēl ir izrādījušās atceltas.