Veču vara

Tramps ir vecākais cilvēks, kas ticis ievēlēts par prezidentu.

“ASV prezidenti pēc vecuma”, The Washington Post, 8. novembrī

2025. gada 20. janvārī Vašingtonā ASV prezidenta zvērestu nodos 78 gadus vecais Donalds Tramps, kļūstot par vecāko prezidentu valsts vēsturē. Amata termiņa noslēgumā Trampam būs 82. Viņa sākotnējais sāncensis, prezidents Džozefs Baidens, 82 gadus nosvinēja šogad. Baidena klupieni, pārteikšanās, ilgās pauzes publisko uzrunu laikā raisīja diskusijas un padarīja vecuma faktoru par vienu no visvairāk apspriestajiem šīs kampaņas tematiem. Kaut arī četrus mēnešus pirms vēlēšanām Baidena vietā par Demokrātiskās partijas kandidāti prezidenta amatam kļuva samērā jauneklīgā Kamala Harisa (viņa šogad nosvinēja 60), vecums tomēr no vēlēšanu diskusijām nepazuda. The Washington Post/ABC News/Ipsos aptaujā 2024. gada jūlijā 60% amerikāņu apgalvoja, ka Tramps ir pārāk vecs prezidenta amatam.¹ Baidena izstāšanās no vēlēšanu kampaņas apklusināja aizvien pieaugošo komentētāju un apskatnieku kurnēšanu, ka par pasaulē varenākās valsts vadību cīnās divi veci vīri. Tomēr vēlēšanu iznākums par labu Trampam tikai pastiprina atziņu, ka šobrīd pasaulē spēcīgākajās valstīs vara vai vismaz varas pārstāvība ir veču rokās.

The New Yorker redaktors Deivids Remniks komentārā “Šis vecais vīrs”² salīdzināja ASV vēlēšanu dilemmu ar PSRS pastāvēšanas pēdējo desmitgadi, kad Padomju Savienību ilgstoši pārvaldīja aizvien novecojošāka politiķu grupa. Rīgas Laika vecākās paaudzes lasītājiem nebūs jāatgādina par retušētajiem vecišķo politbiroja locekļu plakātiem pilsētas parkos pagājušā gadsimta 80. gados. Padomju varas elite 1906. gadā dzimušā Leonīda Brežņeva vadībā acīmredzami novecoja. Pēc Brežņeva nāves 1982. gadā komunistu partijas priekšgalā, katrs nedaudz ilgāk par gadu, pabija 1914. gadā dzimušais Andropovs un 1911. gadā dzimušais Čerņenko. Šie vecie, slimie vīri, kuri nomira ģenerālsekretāra tronī, simbolizēja truli represīvo iekārtu, stagnējošo ekonomiku, zaudēto karu Afganistānā un politisko sistēmu, kas vairs neradīja jaunus mērķus nākotnei, bet savos rituālos arvien vairāk ierakās revolūcijas un kara stāstu arheoloģijā. Tas radīja pamatu šaubām un pat atklātām zobgalībām par valsts oficiozu sludināto varenību. PSRS norieta laika jaunajai paaudzei šo varas večuku nespēja sekot līdzi laikmeta pārmaiņām nostiprināja pārliecību par cēloņsakarību starp vadītāju vecumu un varas vājumu. Astoņdesmitajos PSRS izdzīvoja savas pastāvēšanas pēdējo desmitgadi un pat jauneklīgais Gorbačovs, kurš 1985. gadā stājās amatā 54 gadu vecumā, nespēja novērst impērijas sabrukumu sešus gadus vēlāk.

Zīmīgā līdzībā ar mūsdienu Krieviju, PSRS sociālais un ekonomiskais stāvoklis ar katru gadu kļuva kritiskāks, tomēr Padomju Savienība bija radījusi varenības un spēka ilūziju pārējām pasaules valstīm, regulāri draudot ar atomieročiem tās noslaucīt no zemes virsas. Tāpat kā ar mūsdienu Krieviju, blefs un ieroču žvadzināšana PSRS noturēja pie dzīvības ilgāk, nekā tā būtu spējusi pastāvēt, ja rietumvalstis apjēgtu patieso sabiedrības noskaņojumu un stāvokli valstī.

Neskatoties uz nozīmīgām valsts iekārtu atšķirībām, mūsdienu Krievijai (tai skaitā PSRS laikā) un ASV ir viena kopīga pazīme: šo valstu vadībā nekad nav bijusi sieviete. Tikai divas sievietes ir centušās kļūt par ASV prezidentēm, pagaidām ar rezultātu 0 pret 45. Hilarija Klintone, zaudējot Trampam 2016. gada vēlēšanās, gan varēja pārliecinoši iebilst, ka viņas zaudējums ir tehnisks, ASV vēlēšanu sistēmas vēsturiskās īpatnības dēļ, jo par viņu balsoja vēlētāju vairākums (par 2,9 miljoniem vairāk nekā par Trampu jeb 48,2% vēlētāju salīdzinājumā ar 46,1% par Trampu balsojušo). Kamala Harisa šogad zaudēja gan elektoru, gan arī vēlētāju balsojumā. Par Harisu kopumā nobalsoja 75 miljoni vēlētāju, savukārt Tramps saņēma 77,3 miljonus balsu. 2020. gadā pārliecinoši uzvarēja Baidens ar 81,3 miljoniem balsu. Šis trešais Trampa mēģinājums un ievēlēšana ir gana zīmīgs signāls attiecībā uz valsts vadītāja dzimumu. Vai drīkstam vispārināt, ka amerikāņi savas valsts vadību joprojām negrib uzticēt sievietei? Politikas apskatnieki stāsta, ka vēlētāji nepaguva iepazīt Harisu, kura Baidena vietā iestājusies pārāk vēlu. Vēl citi min arī tādus iemeslus kā viņas visai neskaidrā politiskā nostāja vēlētājiem svarīgajos jautājumos un harismas trūkums. Var piekrist, ka bijusī Kalifornijas prokurore varēja vēlētājam šķist garlaicīgi pareiza salīdzinājumā ar sešas reizes bankrotējušo un nule Ņujorkas tiesā par biznesa dokumentu viltošanu notiesāto Trampu. Šogad jau ir acīmredzams, ka vēlētāju izvēli par labu Trampam vairs neietekmē ne juridiski, ne morāli pretargumenti. Atcerēsimies, ka pret viņu pēdējo 50 gadu laikā vismaz 25 sievietes iesniegušas prasību tiesā par seksuālu uzmākšanos, uzbrukumiem un izvarošanu. Tomēr vēlēšanu statistika³ uzrāda, ka par Trampu balsojuši 45% sieviešu vēlētāju. Taču jāatzīst, ka daudz bija arī to, kas izvēlējās nebalsot ne par vienu kandidātu.

Kā pretmetu šim veču pasaules manifesta balsojumam varētu minēt tās sievietes politiķes, kas sekmīgi kandidē un saņem vēlētāju uzticēšanos. Daudz rakstīts par zīmīgo prezidenta Baidena sarunu 20. jūlijā ar ietekmīgo demokrātu politiķi, bijušo Pārstāvju palātas priekšsēdētāju Nansiju Pelosi, par Baidena izredzēm vēlēšanās. Nākamajā dienā pēc sarunas Baidens mainīja savu nostāju un pārtrauca priekšvēlēšanu kampaņu, dodot iespēju mēģināt Harisai. Pati ievērojamā demokrātu politiķe Pelosi nolēmusi turpināt veiksmīgo karjeru un tikko apņēmusies atkārtoti kandidēt uz vietu Pārstāvju palātā. Pelosi ir 84 gadi.

ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus pārskatot, pārdomas raisa ne tikai balsu sadalījums starp kandidātiem, bet vairāk nekā 10 miljonus lielais vēlētāju kopums, kas balsoja 2020. gada vēlēšanās, taču šoreiz nolēma palikt mājās. Politikas vērotāji atzīmē, ka to liela daļa bija Trampa/Baidena/Harisas personībā vīlušies jaunie un izglītotie pilsoņi. Šī vēlētāju daļa, 54% vēlētāju vecuma grupā 18–29 gadi un 55% vēlētāju ar augstāko izglītību, balsoja par jaunāko un liberālāko no abiem lielo partiju kandidātiem – Kamalu Harisu. Tātad jaunajiem un izglītotajiem amerikāņiem nav iebildumu pret sievieti prezidenta amatā. Tomēr vairāk nekā desmitās daļas vēlētāju neierašanos uz vēlēšanām varētu iztulkot kā protesta balsojumu ne tikai pret vecišķo Trampu, bet arī pret četrus gadus viceprezidenta krēslā nosēdējušo un tomēr nepazīstamo Harisu.

Kāpēc politiķu novecošana izraisa diskusijas ne tikai mediķu, bet arī politikas zinātnieku aprindās? Pieaugošais vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars politiskajā elitē izpaužas arī kā aizvien izteiktāka objektīvu vecuma raisītu parādību ietekme uz politikas procesiem un lēmumiem. Cicerona atziņa, ka, vecākam kļūstot, arvien labāk saprotam nāvi, var nozīmēt ne tikai atbildību nākamo paaudžu priekšā, bet arī vēlmi izmisīgi pretoties savam laicīgumam. Krievijas varas pētnieks Aleksandrs Etkinds norāda uz vienu specifisku gerontokrātijas īpašību – vēlmi pēc iespējas ilgāk saglabāt laikmetu, kurā šie varoņi jutās vislabāk, savas jaunības laikmetu, un nespēju pieņemt laika diktētās pārmaiņas. 2023. gadā izdotajā grāmatā “Krievija pret mūsdienām”⁴ Etkinds Kremļa elites uzsākto karu Ukrainā trāpīgi apzīmē par “speciālo operāciju pret mūsdienām”. Proti, Krievijas uzbrukuma mērķis būtu jāvērtē plašāk, nevis tikai kā Ukrainas zemes ieņemšana vai ukraiņu tautas pakļaušana. Novecojošā Krievijas elite izmisīgi cenšas saglabāt tradicionālo pasaules kārtību un cīnās pret pārmaiņām – pret atteikšanos no ogļūdeņraža ieguves un pārstrādes enerģētikā, pret videi draudzīgu un līdzsvarotu saimniekošanu, pret digitālajām pārmaiņām un iekļaujošu un atvērtu sabiedrību. Autors ir pārliecināts, ka Maskavas Kremļa elites mēģinājumi apturēt sabiedrības modernizāciju un pārmaiņas pasaulē ir kā cīņa ar laiku. Tā nav gatava nodot varu jaunākai paaudzei un tāpēc nespers nekādus soļus paaudžu nomaiņai. Nāve tos sasniegs nesagatavotus. Tā novedīs pi e pašas Krievijas sabrukuma un fragmentācijas. Gluži tāpat kā novecojusī PSRS varas elite nespēja atjaunoties un novērst padomju sistēmas galu.

Tomēr abi salīdzinātie piemēri attiecas uz vadoņu pārvaldītām vienas partijas autoritāra tipa iekārtām, kurās institūcijām ir nelielai varas cilvēku grupai pakārtota loma. Nespēja nomainīt vadītājus ir šo iekārtu Ahilleja papēdis. Vai vecuma ietekmē neizbēgami sarūkošās kognitīvās spējas un fiziskais vārgums pārceļas no politiķiem uz viņu pārvaldītajām sistēmām? Vai šī pētījuma secinājumus drīkstam attiecināt plašāk, vai gerontokrātiskās sistēmas, kurās valda veci cilvēki, varētu būt bīstamas arī demokrātijās ar spēcīgām institūcijām un kontroles mehānismiem? Demokrātijās ar likuma varu var paredzēt dažādus ierobežojumus, tai skaitā arī amatpersonu vecumam. Latvijas likums “Par tiesu varu”, piemēram, nosaka, ka tiesneša amata pildīšanas maksimālais vecums ir 70 gadi. Iespējams, ka aizvien garākās veselīgās dzīvildzes un modernās medicīnas attīstības ietekmē šī robeža būs jāpārskata, jo tās galvenais kritērijs ir vispārināts secinājums par cilvēku kognitīvo spēju kritumu noteiktā vecumā. Novecošanas process mūs visus neietekmē vienādi. Latvijas Satversmes tiesa pirms 20 gadiem atcēla Augstskolu likumā noteikto 65 gadu vecuma ierobežojumu augstskolu profesūrai, pamatojoties ar vecuma diskriminācijas aizliegumu. Satversmes tiesa ieteica augstskolām, ievēlējot mācībspēkus, tos vērtēt pēc katra individuālajām spējām un potencēm. Arī politiķiem šāda vecuma sliekšņa noteikšana varētu būt problemātiska vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, cik gadus vecu cilvēku mēs atzīsim par nespējīgu piedalīties sabiedriskās dzīves jautājumu kārtošanā? Tas būs valstī noteiktais pensijas vecums, attiecīgās tautas vidējais veselīgā mūža ilgums? Latvijas gadījumā tas būtu attiecīgi 65 un 54 gadu vecumā.⁵ Jāpiekrīt Satversmes tiesai, ka nav viena kopīga vecuma sliekšņa, kad visiem apsīktu spējas un vēlmes aktīvi darboties. Tomēr svarīgākais pretarguments vecuma ierobežojumam politiskai darbībai ir demokrātijas pamatprincips: politiķa ievēlēšana ir vēlētāju ziņā, un jebkādu noteikumu vai nosacījumu izvirzīšana jāvērtē kā ierobežojums vēlētāju izvēlei, tātad demokrātiskajiem procesiem. Ne mazāk svarīgs apsvērums mazās zemēs ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu ir nepieciešamība izmantot visus cilvēkus, kuru zināšanas un pieredze var noderēt sabiedrībai.

Kritiskākie lasītāji iebildīs, ka viss nemaz nav tik slikti, jo Latvijā veču varas nav un tā arī nav raksturīga mūsu politiskajai sistēmai. Valststiesību zinātnieks docents Jānis Pleps ir trāpīgi norādījis, ka neatkarīgās Latvijas nodibināšana 1918. gadā bija jaunu cilvēku projekts.⁶ Pirmās Latvijas Pagaidu valdības 12 ministru vidējais vecums bija 40 gadu. Mūsu pirmajam Valsts prezidentam, tautā godātam par Čakstes tēvu, 1922. gadā bija 63 gadi. Čakste nomira 1927. gadā, sava otrā pilnvaru termiņa laikā. Lielākā daļa pirmās, pagaidu valdības ministru turpināja darbu publiskajā jomā un politikā, daļa līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā un pēc Otrā pasaules kara trimdā. Atjaunojot Latvijas neatkarību, politikā iesaistījās atkal jauna paaudze. Mūsu prezidentam ir tikai 51 gads. Mūsu premjerei šogad palika 49. Šī atšķirība no ASV prezidenta vēlēšanu piemēra daļēji būtu skaidrojama ar relatīvi nesenu demokrātisko procesu tradīciju kopš neatkarības atjaunošanas un sabiedrības kopumā negatīvo nostāju pret profesionālu politiķu kārtu. Jāatzīst, ka mūsdienu Latvijā ir tikai daži politiķi, kuri aktīvajā politikā darbojas vairāk nekā vienu vai divus pilnvaru termiņus. Savu pilnvaru laiku nokalpojušos deputātus un ministrus sabiedrība labprāt nomaina ar jauniem.

Šodienas sabiedrībā, lai cik straujas arī būtu pārmaiņas, politiskā dzīve un valsts pārvaldības sistēma kļūst aizvien stabilāka. Demogrāfiskās prognozes liecina, ka Latvijas sabiedrība vairs nekad nebūs tik jauna kā līdz šim. Līdz gadsimta beigām vidējais Latvijas iedzīvotāju vecums būs pieaudzis par 10 gadiem, līdz 53 gadiem.⁷ Tas neizbēgami novedīs ne tikai pie profesionālu politiķu kārtas nostiprināšanās, bet arī pie aktīvo politiķu vecuma pieauguma. Ne velti Cicerons 62 gadu vecumā slavināja vecumdienas, rakstot, ka lielas lietas dara ne jau ar ķermeņa spēku, ātrumu vai veiklību, bet ar gudrību, raksturu un skaidru saprātu. Šo īpašību vecumdienās netrūkst, bet ar laiku tās pat bagātinās. Veci cilvēki saglabā skaidru prātu tik ilgi, kamēr vēlas mācīties un sevi nodarbināt.⁸ Tāpēc latviešu tautas pasakas gudrība par atjautīgo tēvadēlu, kurš, pretēji tradīcijai, tomēr neizmantoja ragaviņas vecīgā tēva aizvešanai uz mežu, ir visnotaļ mūsdienīga. Vecums mūs padara vājākus un brīžiem uzdzen neprātīgu vēlmi apturēt laiku. Tomēr demokrātiskā sabiedrībā ir pietiekami spēcīgi instrumenti, lai arī novecojošas sabiedrības valsts liktenis nekļūtu atkarīgs no veču varas.