Zaļie par/pret patriotismu

Zaļais patriotisms kā pasaules uzskats palielina savu apzinātu atbalstītāju skaitu. ASV uz nacionālā patriotisma pozīcijām ir nostājies D. Tramps, Lielbritānijā šīs uzskatu grupas piekritēji virza Brexitu, līdzīgi – Polija, Ungārija, Itālija, Igaunija un citas ES valstis aizvien straujāk virzās uz patriotisma ceļu.
Edgars Tavars, LZP Valdes priekšsēdētājs, zp.lv, 27. septembrī


1775. gada 7. aprīlī, diskutējot par politiku, britu rakstnieks Samjuels Džonsons teicis: “Patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums.” (Patriotism is the last refuge of a scoundrel.) Nav ziņu par to, vai šā gada 10. decembrī šo frāzi būtu atcerējušies Eiropas Zaļās partijas (European Green Party, EGP) delegāti Tamperē, lemjot par Latvijas Zaļās partijas (LZP) izslēgšanu. Taču viņiem noteikti bija pieejams LZP Valdes priekšsēdētāja Edgara Tavara raksts ar nosaukumu “Latvijā ir jāveicina zaļais patriotisms”. Tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc no 115 balsotājiem 94 izteicās par labu LZP izslēgšanai.
Protams, tas nebija vienīgais iemesls. Eiropas zaļo Valde piedāvāja izšķirties par izslēgšanu, arī ņemot vērā to, ka netika laikus maksāta biedra nauda, netika sūtīti pārstāvji uz EGP sanāksmēm, LZP vadība īsti neatsaucās aicinājumiem tikties arī Latvijā. Tāpat EGP noteikumi paredz, ka partijām jāievēro dzimumu līdzsvars savās pārvaldes struktūrās. Ar to LZP īsti neveicās, tā ir pusmūža vīriešu karaļvalsts: Valdē tikai vīrieši, nozaru padomju vadībā no 11 cilvēkiem tikai viena sieviete.
Iespējams, ka nostrādātu solījumi laboties. Taču izrādījās, ka EGP bija arī diezgan daudz ideoloģiska rakstura iebildumu. Kā rīcību pret zaļo vērtībām atzīmēja balsošanu pret Kopdzīves likuma projektu, mazākumtautību tiesībām uz izglītību dzimtajā valodā un Stambulas konvenciju, homofobiju un vēršanos pret migrantiem un bēgļiem. To vēl varētu pasniegt kā kļūdu vai pārejošu parādību, un to izmisīgi darīja LZP biedri Tamperē, kamēr Valdes priekšsēdētājs lepni sprieda, ka izstāties esot vēlējušies paši. Bet viņa raksts par patriotismu bija nepārprotams: “Globālo lozungu [zaļajā politikā – aut.] ir izvēlējušies tie paši (+ naivākie jaunieši), kuri vēl paralēli un aktīvi iestājas par LGBT+ un komunisma (liberālo atzaru) ideju popularizēšanu, kā arī bēgļu uzņemšanas propagandu Eiropā un pasaulē. Tie paši, kuri noliedz nacionālas valsts lomu, bet popularizē federālismu vai “vairāk Eiropas, vairāk pasaules”.” Tam Tavars pretnostatīja “zaļo patriotismu” augstāk citētajā formulējumā.
No pirmā acu uzmetiena var likties, ka zināma taisnība LZP varētu būt. Patiešām, kāds sakars zaļajiem ar Stambulas konvenciju vai homofobiju? Vienkāršota atbilde būtu, ka EGP noteikumi paredz uzņemt tikai tās partijas, kuru politika ir ne tikai “ekoloģiska”, bet arī “sociāla, demokrātiska un progresīva”. Bet jāņem vērā arī tas, ka ekoloģijas jēdziena izpratne Eiropas politikā ir attīstījusies. Tas ir saistīts ar klimata pārmaiņu problēmas globālo raksturu: zaļie vairs nevar rīkoties tikai lokāli, tiek prasīta globāla atbilde. Savu artavu devusi arī mūsdienīga izpratne par daudzveidību: ja tā tiek aizsargāta, domājot par dzīvnieku vai augu sugām, kāpēc attieksmei pret cilvēkiem, minoritātēm jābūt sliktākai? Tieši šī pieeja, pārņemot progresīvus uzstādījumus arī no sociāldemokrātiem un liberāļiem (arī pārspējot viņus), ļāvusi Eiropas zaļajiem arvien paplašināt savu pārstāvniecību parlamentos un valdībās, atteikties no “nišas” partijas identitātes un uzspiest savas dabas aizsardzības prioritātes citiem.
Nevar noliegt, ka te Centrālās un Austrumeiropas zaļajiem veicas grūtāk. Daļēji tas saistīts ar to, ka Rietumeiropas zaļie lielā mērā izauga no kreisām un liberālām studentu kustībām, bet Eiropas austrumos, arī Baltijā, viņi drīzāk centās glābt dabu no komunistu vai sociālistu industrializācijas un pārstāvēja konservatīvo politiku (piemēram, iestājās pret migrāciju). Attiecīgi domā arī vēlētāji. Paaudžu nomaiņa un sadarbība Eiropas līmenī vieš korekcijas, bet tas nevar notikt, ja sadarbības īsti nav.
Tomēr tā būtu kļūda – patriotismu ļaut privatizēt tikai konservatīvajiem. Sākumā minētais Džonsona citāts attiecas uz gadījumiem, kad zem patriotisma aizsega slēpjas citas intereses; citās sarunās Džonsons dzimtenes mīlestību slavē. Ikvienam ir tiesības pašam spriest par dzimtenes un tautas interesēm, līdz ar to patriotisms var aptvert gan atvērtību migrācijai, gan atbalstu viendzimuma laulībai, gan kompetences jomu nodošanu starptautiskajām organizācijām, Eiropas Savienības federalizāciju ieskaitot. Tādēļ formula “Patriots ir tikai tas, kurš atbalsta nacionāli konservatīvas idejas” nedarbojas.
Ikvienai Eiropas politiskajai partijai dažkārt jālemj par partneru rīcību. Labēji centriskajai Eiropas Tautas partijai jāspriež par ungāru Fidesz partijas statusu; kresi centriskā Eiropas Sociālistu partija pirms dažiem gadiem diskutēja par kolēģiem no Slovākijas un Rumānijas; Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienībai bieži uzdod neērtus jautājumus par Čehijas ANO. Arī Latvijas partijām var nākties atbildēt – kāda īsti ir Saskaņas nostāja LGBTI tiesību jomā vai Attīstībai/Par! viedoklis par bēgļu pārvietošanu Eiropas Savienībā vai mazākumtautību tiesībām? Prieks, ka Eiropas zaļajiem izdevies konsekventi un ātri izšķirties par rīcību. Cits jautājums – vai kāds būs gatavs aizpildīt robu un iestāties par progresīvu zaļo politiku Latvijā?

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju