Krustvārdu mīklas un grafiti

Deviņdesmit vienu gadu vecai sievietei, kura aiz pārpratuma sāka aizpildīt krustvārdu mīklas formā veidotu mākslas darbu, pienākas “jaunā” darba autortiesības, apgalvo viņas advokāts. 20. gadsimta mākslinieka Artura Kepkes 1977. gadā radīto darbu Nirnbergas Jaunajam muzejam aizdeva privāts kolekcionārs, un tiek lēsts, ka tā vērtība ir ap 79 000 eiro.

arstechnica.co.uk, 3. augustā

1974. gadā Pablo Pikaso glezna “Gernika” bija izstādīta Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. 28. februārī mākslinieks Tonijs Šafrāzī uzpūta uz gleznas uzrakstu KILL LIES ALL sarkanā krāsā, protestējot pret ASV armijas leitnanta Viljama Kalija atbrīvošanu pret drošības naudu. Kalijs bija apsūdzēts par dalību civiliedzīvotāju slaktiņā Vjetnamā. Uzrakstu no “Gernikas” virsmas izdevās sekmīgi notīrīt.

Vai Tonijam Šafrāzī bija tiesības uzstāt, lai uzraksts tur paliktu? Šādā gadījumā tiktu pārkāptas Pablo Pikaso tiesības. Darba autoram ir neatsavināmas personiskās tiesības uz sava darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā. Autora dzīves laikā šīs tiesības nevar tikt atdotas citai personai – pat ja darbs ir radīts darba devēja uzdevumā, darbu un tā nosaukumu nedrīkst grozīt bez autora piekrišanas.

Kas notiek, ja darba autors jau ir miris? Eiropas Savienībā autortiesības saglabājas 70 gadus pēc autora nāves – tātad Artura Kepkes darbi joprojām tiek aizsargāti. Interesants fakts – Latvijas likumdošanā šeit ir sava specifika. “Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi.”

Arī pēc 70 gadiem, kaut gan darbu tad jau drīkst izmantot ikviens, jāievēro autora tiesības uz darba un tā nosaukuma neaizskaramību. Piemēram, neviens nedrīkst uzdot Mocarta operas par savējām vai patvaļīgi tās pārveidot. Postmodernisma laikmetā robežu starp pārveidojumu un citēšanu vai parodiju ir visai grūti nospraust. Taču Autortiesību likums ir diezgan strikts. Piemēram, arī gadījumos, kad autors citām personām devis piekrišanu savu darbu izmantošanai, tas nenozīmē, ka viņa vārdu drīkst neminēt vai darbu – pārveidot. Pirms dažiem gadiem fotogrāfs Moisejs Gļeizers un viņa interešu pārstāvji – autortiesību aģentūra AKKA/LAA – tiesā uzvarēja vairākās lietās pret dažādiem preses izdevējiem. Preses izdevēji Gļeizera fotogrāfijas izmantoja bez saskaņošanas ar autoru, dažkārt neminot viņa vārdu, pārveidoja tās kolāžu formā un par to bija spiesti maksāt kompensācijas.

Runājot par autortiesībām, darba mākslinieciskajai vērtībai nav nozīmes. Pilnīgi iespējams, ka pārveidošanas rezultātā darbs tikai iegūst, taču bez autora piekrišanas to tik un tā nedrīkst darīt. Strīdā par Aivara Bites fotogrāfijas “Teiksmainais Staburags” izmantošanu uz kausētā siera iepakojuma siera ražotājs SIA “Daudznozaru kompānija “Daugava”” norādīja, ka pēc šādas loģikas jebkura ģimenes albuma fotogrāfija uz dabas objekta fona tiek padarīta par autora jaunrades procesā iegūtu mākslas darbu. Bet tas tā tiešām ir – arī ģimenes albuma foto ir autora radošās darbības rezultāts, tāpēc kompānija šajā lietā zaudēja. Krustvārdu mīkla pati par sevi nav aizsargājama, bet Artura Kepkes kolāža Reading/Work-Piece gan ir.

Mākslas darbu labotājiem vajadzētu atcerēties arī par to, ka autora tiesības nav saistītas ar īpašumtiesībām uz materiālo objektu, kurā darbs ir izteikts. Pat ja autors principā piekrīt darba pārveidošanai, iebildumi varētu būt konkrētas kopijas vai eksemplāra īpašniekam. Te jāņem vērā visu iesaistīto pušu intereses. 2011. gadā Bristolē ēkas jaunais īpašnieks aizkrāsoja mākslinieka Banksija grafiti ar gorillu rozā krāsas maskā, nezinot par šī darba autorību. Pēc tam īpašnieks piekrita grafiti atjaunot.

Šajā sakarā rodas jautājums – vai autortiesības aizsargā arī tos darbus, kas radīti prettiesiski? Piemēram, vai darbs, kas vērsts uz naida kurināšanu, ir aizsargājams? Pagājušajā gadā, 70 gadus pēc Ādolfa Hitlera nāves, izbeidzās autortiesību aizsardzības termiņš viņa grāmatai “Mana cīņa”. Iepriekš autortiesību īpašnieks bija Bavārijas brīvvalsts valdība, kura vairākus desmitus gadu nedeva piekrišanu šī darba izmantošanai. Pati grāmata Vācijā nav aizliegta, tādēļ pēc autortiesību termiņa izbeigšanās top jauni izdevumi ar kritiskām piezīmēm.

Pretlikumība var izpausties arī kā sabiedriskās kārtības pārkāpums – piemēram, tie paši grafiti bez ēkas īpašnieka piekrišanas. Mēdz būt gadījumi, kad grafiti vai grafiti fragmentus izmanto citi mākslinieki. Piemēram, 2008. gada olimpiskajās spēlēs Pekinā Spānijas sinhronās peldēšanas izlase valkāja peldkostīmus ar attēlotu personāžu, kuru Vācijas grafiti mākslinieks Cantwo bija uzzīmējis 2001. gadā Minsterē. Šajā gadījumā runa gan bija par likumīgi radītu darbu, taču jautājums par pretlikumīgi radītu grafiti arvien paliek atklāts. Pagājušā gada augustā grafiti mākslinieks Rime iesniedza Kalifornijas tiesā prasību pret modes kompāniju Moschino un tās radošo direktoru Džeremiju Skotu par 2012. gadā Detroitā Rime radītā grafiti Vandal Eyes izmantošanu bez autora piekrišanas 2015. gada rudens/ziemas apģērbu kolekcijai. No grafiti attēla nav pazudis pat Rime paraksts. Savā atbildes rakstā Moschino norādīja, ka pretlikumīgi radītais darbs nevar tikt aizsargāts. Diemžēl tiesvedība arī šajā lietā nav ieviesusi skaidrību – kā tas bieži notiek, šogad vasarā tā beidzās ar mierizlīgumu starp pusēm. Tomēr nav šaubu, ka arī turpmāk lietas par jaunu darbu radīšanu ar prettiesiskām metodēm tiks ar interesi apspriestas tiesās, muzejos un modes skatēs.

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.