Kur nevarēja nekas sanākt, tur nesanāca

Pirms daudziem gadiem man pēkšņi piezvanīja Valdis Bisenieks un uzaicināja uz paša tulkotā “Fausta” lasījumu Teātra muzejā. Nelielajā zālē sēdēja gandrīz vienīgi sievietes. Atmiņā ne­­izdzēšami iespiedies baltā uzvalkā tērptais tulkotāja tēls, kurš, šķiet, jau pirmajā teikumā paziņoja, ka Rainim “Faustu” tulkot nevajadzēja. Kā pierādījumu šim apgalvojumam viņš nolasīja Raiņa tulkoto un tad – savējo, bet, tā kā fragments bija par Grietiņas bēdīgo galu, līdz bei­­gām Valdis Bisenieks tā arī nenokļuva: pār viņa vaigiem sāka plūst asaras, pacilātā balss aizžņaudzās, un viņš, galvu rokās noslēpis, pazuda aizkulisēs.

No 1965. līdz 1990. gadam Bisenieks – ar nelielu pārtraukumu 70. gadu vidū – pasniedza LU Filoloģijas fakultātē, tomēr priekšstats par gaisīgo profesoru neļauj aptvert, ka mūsu priekšā ir “Fausta”, “Dievišķās komēdijas”, “Bhagavadgītas”, arī Rilkes dzejas un daudzu citu pasau­les kultūras pieminekļu tulkotājs (dz. 1928), leģenda no citas pasaules, par kuru daudzi rī­­dzinieki uzzināja, nevis lasot viņa tulkojumus, bet gan apbrīnojot sirmo vīru, kurš visu cauru gadu sporta bikšelēs, sevī iegrimis un nevienu neievērodams, sīkā riksī skrēja virzienā kaut kur uz Nacionālo teātri. Ritma sajūta, iespējams, ir viņa galvenais ierocis ne vien ķermeņa kustībās, bet arī valodas meklējumos tulkojot, kā arī rakstot savu dzeju un prozu; Bisenieks ir pārņemts ar pareizas intonācijas svarīgumu un tās uzrādīšanai latviešu valodā ieviesis savu personīgo “intonatīvo rakstību”.

Dreiliņos, uz kurieni ar visiem saviem rīta skrējieniem pārcēlies Valdis Bisenieks, viņš mūsu sarunā, kā atzīmē mans intervijas kolēģis, pacilāti uzņem katru jaunu jautājumu un ar ap­mierinātību atskatās uz to, kā izvērtusies viņa dzīve.

U.T.

Valdis Bisenieks: (Demonstrē, kā vienatnē spēlē kāršu spēli četrām perso­nām.) Džokers man ir domu demiurgs, veidotājs un vadītājs, kārtības ruļļu cilātājs, dzīves filozofs! Tā es ierakstīju savā atziņu grāmatiņā. (Smejas.)

Rīgas Laiks: Tu visus četrus viens pats pārstāvi?

Bisenieks: Jā, jā, viens pats. Tur man ir īpaši kārtības likumi izdomāti, lai atbrīvotos no jebkura subjektīvisma. Es esmu, jāsaka, visu liktenim atstājis rokā.

RL: Tad jau tu tā kā Dievs spēlē.

Bisenieks: Tā kā Dievs, tā kā Dievs, nu protams. Tas man no bērnu dienām, kad es spēlējos ar papīra cilvēciņiem. Uzzīmēju, izgriezu no papīra, un tad tur visu ko varēja izdomāt.

RL: Vai šie cilvēciņi bija tikai tavā galvā vai attēloja kādas reālas personības?

Bisenieks: Nē, es jau ņēmu un sa­zīmē­­ju visus radu un paziņu lokus. (Smejas.)

RL: Saki, vai šie tavi iedomātie kāršu partneri, kaut kādas meitenes, iekļūst arī tavos dzejoļos?

Bisenieks: Nu, tur arī, jāsaka, šī ga­­­rām-ejošā, tā kā tas mazais dzejolīts par mēteļpogu man. Pēc Rilkes vakara studentītes tā dikti lūdzās, vai nevarētu vēl Rilki. Un tad es uzaicināju pie sevis... Nu, un tad... Bija tā, jāsaka, tā, kura tā bikli lūdza, bet es neatcerējos... Un tad, stāvot pie loga, bija tas dzejolīts... (Ilgi klusē, cenšoties atcerēties.) Sveces... par to svecīti bija... kā svece... ir mirklis kaut kas... bet kāds? Kā sveces elpa... es nezinu, mirklis gaistošs, tā kā sveces elpa – vai tā bija? Tu brīnīdamies stāvi vēl pie loga/ guļ pirkstu atmiņā vēl mēteļpoga/ un vēl pēc svecēm smaržo visa telpa. (Smejas.) Nu, skaista noskaņa.

RL: Un ko tā meitenīte?

Bisenieks: Nu jā, nu viņa, jāsaka, beigās pēc tam... Jā, viņa man kādreiz vēl arī teica, ka cilvēkam jāatbrīvojas no savām važām.

RL: Ko viņa ar to domāja?

Bisenieks: (Smejas.) Nu, vai es tā varēju saprast?

RL: Varbūt viņa no mēteļa gribēja atbrīvoties?

Bisenieks: (Smejas.) Nē, nē, nē.

RL: Jo, ja tur tā poga...

Bisenieks: Nē, nē, diez vai.

RL: Valdi, kurš no taviem atdzejojumiem tev šķiet visveiksmīgākais?

Bisenieks: (Ilgi domā.) Zini, es tā... Visu nu tāpat – vajadzības spiests – pārlasot, man reizēm ir tā, jāsaka, – tīri vai bailes, vai tiešām es to tā esmu pateicis? Pēdējais, ko pārlasīju, ir manis tulkotais Knuts Skujenieks uz vā­cu valodu... Tur ir no diviem krājumiem, “Sēkla sniegā” un “Lirika un balsis”, plus vēl daži ārpus krājumu dzejoļi. Un zini, tas sen nebija cilāts, un tagad ir pašam brīnumi, kā es to ģeniālo latviešu tekstu esmu tur tulkojis!

RL: Bet tu taču neesi Vācijā ilgstoši dzīvojis?

Bisenieks: Nē, neesmu.

RL: Bet tad kā tas nākas, ka tu tik droši tulko vāciski? Parasti jau šādos gadījumos ņem pašus vāciešus, kas ir, tā teikt, native speaker.

Bisenieks: Nē, bet nu... Diezgan daudz ir lasīts.

RL: Bet tad iznāk, ka tev šķiet, ka tas, kā cilvēki runā uz ielas, kā šī valoda vispār kaut kur skan kā strautiņš ap­­kārt, – tam nav īstas nozīmes, jo pašā valodā jau iekļauts...

Bisenieks: Pašā valodā, pašā valodā ir tas burvības spēks, kāda viņa ir izveidojusies vai arī tikusi izveidota! Vācu valodai jau ir tas īpatnējais statuss, ka tā nav veidojusies dabiski kā citas valodas – uz kāda viena dialekta pamata, kas tad ir ņemts par literāro, un tā tas ir veidojies. Vācu valoda ir radīta mākslīgi.

RL: Tu runā par Luteru vai...?

Bisenieks: Sākot ar Luteru un beidzot, jāsaka, ar Teodora Zība “Skatu­ves izrunas vārdnīcu”, kas bija domāta tikai aktieriem, taču tā ieguva tādu vācu atsaucību, ka kļuva par izrunas paraugu tajā izrunā, kurā nerunā ne­­vienā dialektā. (Smejas.)

RL: Bet tad jau tai valodai vajadzētu būt nabadzīgākai no tādas vienas izrunas.

Bisenieks: Bet nē! Jau Luters ir ņēmis gan no lejasvācu, gan no augšvācu; no visiem dialektiem ņēmis dažādus vārdus, un tā tas ir it kā mākslīgi, bet tomēr kaut kā tik dabiski iegājies, un tur, kur iespējami varianti, tur rodas visas šīs dažādās nozīmes, teiksim, tas ziemeļvācu Lippe, kas ir parastais “lūpa”, bet dienvidvācu Leffe – tās ir zirga lūpas.

RL: Un vēl beļģu alus – Leffe. Es gan nezinu, ko tas beļģiem nozīmē.

Bisenieks: (Smejas.) Es to nezinu, to neesmu vēl dzēris, jāsaka.

RL: Bet ko tu domā par latviešu valodu salīdzinājumā ar vācu valodu? Vēl­­reiz – tāpēc, ka vācu valoda tev šķiet vistuvākā?

Bisenieks: Nu ko es varu teikt... Kat­rā valodā ir kaut kas tikai tai īpatnējs, kas nav salīdzināms ne ar vienu valodu.

RL: Kāpēc tev šķiet, ka tavs “Fausta” tulkojums ir labāks nekā Rainim?

Bisenieks: Nē, nu, man ir tuvāks oriģinālam, oriģināla garam.

RL: Ko “Fausta” gadījumā nozīmē “oriģināla gars”?

Bisenieks: Viss stils. Tas ir fantastisks darbs, taču tur ir ārkārtīgi reālistiski tverts viss kaut kas. Nu, Rainis tā drusciņ vecīgi skan. Rainim ir tā, kā tajā Zvirbuļa gleznā parādīts – kā Rainis tulko Gētes Faustu: viņš redz to slepenpadomnieku, sirmo kungu. (Smejas.)

RL: Un ko redzi tu, kad tulko Gētes “Faustu”?

Bisenieks: Es tur visu dzīves raibumu redzu. Fausts – tā ir tīrā dzīves bībele... Es Gētē redzu visu šito te bezgalīgo daudzpusību.

RL: Ieskaitot arī viņa vecumdienu aizraušanos ar to astoņpadsmitgadīgo meiteni?

Bisenieks: Bet tā bija skaista aizraušanās! Bet tur jau... Tur jau vairāk bija šī Grietiņas tēma...

RL: Bet kāpēc Gēte ar to Grietiņu tā izrīkojās?

Bisenieks: Liktenis, liktenis, jāsaka. Viņam bija aicinājums, citiem vārdiem sakot. Jo kas viņš būtu tajā mā­cītāja mājā? Tā jau būtu skaista, idilliska dzīvīte, bet tas nav priekš Gētes.

RL: Kas ir priekš Gētes?

Bisenieks: Viņā iekšā patiešām ir tas, kas ir Faustā: visu dzīves daudzveidību tvert!

RL: Bet tas zināmā mērā iznāk uz Grietiņas rēķina.

Bisenieks: Nu tā ir. Tā ir. Kā Zālīte rakstīja. Bet... kaut kā tur vairs viņa nebija glābjama.

RL: Bet šī gara vai, kā tu saki, likteņa piemeklētība, vai tā paredz – nu, kā Edipa gadījumā –, ka pie viena ir tēvs jānosit un jāpārguļ ar māti, un tikai tad tu kļūsi par redzīgu?

Bisenieks: Nu jā, kāds nu katram tas pārbaudījums ir.

RL: Tad kāds ir bijis tavs pārbaudījums?

Bisenieks: (Smejas.) Ai, jā, nu, nu, man jau jāsaka, faktiski visi tādi mī­­lestības pārbaudījumi ir bijuši. Un viss ir faktiski risinājies tā, it kā Dieva eņģels mani būtu vadījis; kur nevarēja nekas sanākt, tur nekas nesanāca.

RL: Vai tu gribi teikt, ka visās tavās mīlestībās tu nemaz pats īsti izvēlēties neesi varējis, bet esi darbojies, tā teikt, inspirēti?

Bisenieks: Laikam gan. (Klusē.) Nu ko tad cilvēks vispār var izdarīt? Tā ir tik smalka lieta...

RL: Cilvēks?

Bisenieks: Nē, mīlestības lietas, jā.

RL: Kad es klausos, kā tu lasi savus atdzejojumus latviski, un domāju par, piemēram, Rilki vāciski, man ir tāda sajūta, ka latviešu atskaņas ir gaužām švakas, ka nekas īpaši labāks par māju–kāju nevar sanākt. Un līdz ar to latviski tas liekas diezgan pliekani. Protams, tikai tad, ja izmanto atskaņu sistēmu.

Bisenieks: Bet, kad es tulkoju Rilki, es visas atskaņas atdarinu, pie tam tīrās! Un viņa sistēmā to ir tik daudz, saliek vienā pantā kaut vai sešas at­­skaņas: “Ko iesāksi, Dievs, ja es mir­s­tu?/ Es...” Kā tur bija... “... tava saite (ja es irstu?)./ Es tavi graudi (ja es birstu?)./ Ar mani, tavos vaibstos cirstu,/ zūd kodols tavs, kas manī mīt.” Tā doma ir pateikta labi.

RL: Tur, protams, uz to “irstu” visu laiku prasās vēl viens vārds.

Bisenieks: Jā, kā tad! (Smejas.) Oto­māram Rikmanim arī ir – sauka un lauka, un auka un tā tālāk. Bet to vienu vārdu, ko visi gaida, viņš nav ielicis. (Smejas.)

RL: Bet patiešām, mani ir pārsteiguši, teiksim, Raum–Baum. Bet mums jau tādas skaistas atskaņas neveidojas. Kaut gan telpa–elpa arī nav nemaz tik slikti.

Bisenieks: Tāpēc es izlīdzos ar to, ka atskaņoju arī, lūk, trīszilbju vārdiem šīs pēdējās zilbes, kas bieži vien ir galotnes. Ja latviešu valodā mēs no tām vairītos, tā būtu totāla dzejas no­­plicināšana. Tas taču atbilst latviešu valodas struktūrai – ka mēs varam likt “Sapņu tālumā,/ Staru spožumā/ Zvaigzne dziestošā,/ Mana laimība”. Vai ne? Vai neskan labi?!

RL: Vai ir kāda latviešu dzejas rinda, kas tev šobrīd ir tuva?

Bisenieks: Šis Skalbes pants: “Man visi gudri vārdi/ Sen garlaicīgi kļuva,/ Tik sirds,/ Tik sirds un saule/ Man tuva.”

RL: Tu jau zini, ir tāda kristīgā askētu tradīcija – sirds lūgšana.

Bisenieks: Jā, jā.

RL: Господи, Иисусе Христе, поми­луй меня, грешного. Un noliksim tai blakus, teiksim, Ķenča lūgšanu: “Ak, mīļais kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu...” Kura no šīm divām tev ir tuvāka?

Bisenieks: Man Rilke... Man Rilke ir vistuvākais! Viņa “Stundu grāmata” ir mana lūgšanu grāmata.

RL: Ko tu vari nocitēt kā lūgšanu no Rilkes “Stundu grāmatas”? Šim rītam, piemēram?

Bisenieks: Jā, jā... (pauze) ziniet, to nevar tā, atsevišķus dzejoļus es varbūt varu skaitīt, bet nu... kaut vai... (pauze) “Kungs: nu ir laiks. Ir liels tavs ievākums./ Sedz saules pulksteņus ar savu ēnu/ un ļauj, lai rēnu elpu uzpūš rudens mums./ Liec augļiem pēdējiem, lai briest tie beidz;/ dod vēl tiem divas saulainākas dienas,/ lai piepildīti tie tev pretī slienas/ un vīnķekaros saldme ienākt steidz./ Kam mājas nav, tas to vairs neuzcels./ Kas vientuļš klīst, tas vientuļš ilgi paliks,/ no ilgu mirtēm virtnēs vārdus saliks/ un klīzdams nemierzariem sevi cels,/ kad tukšās alejās vējš lapas vels.” (To pašu tūlīt nodeklamē vāciski, smejas.) Šim rudens laikam varētu būt piemēroti.

RL: Tu tos no galvas mācies? Es ne­­spēju saprast, kā tu to spēj atcerēties.

Bisenieks: Paši ielien galvā...

RL: Kā tas notiek?

Bisenieks: Tur man, jāsaka, palīdz ikdienas skrējieni.

RL: Tu skrien un uz katra soļa atceries vienu vārdu?

Bisenieks: (Smejas.) Nē, nē, es tāpat... Es jau vecs vīrs esmu, nevaru vairs kā agrāk, kad ceturtdaļmaratonu veicu dienā, vienā paņēmienā. (Smejas.) Tagad es paskrienu gabaliņu un pēc tam eju – deklamēdams. Vai arī dziedādams – kā nu kuro reizi. (Smejas.) Skrienot daudz kas noskaidrojas gal­­vā.

RL: Mongoļiem, piemēram, tad, kad viņi jāj – un viņi kādreiz jāja garus gabalus, līdz tālām ganībām vai kādā pārceļošanā –, atkarībā no tā, vai zirgs iet lēnām, riksī vai kā citādi, ir atbil­stošs dziesmas ritms. Vai tad, kad tu skrien vai ej, arī dzejas ritms ir atbil­stošs?

Bisenieks: Nē, bet tie ritmi gan nav atkarīgi no fiziskajām motoriskajām kustībām.

RL: No kā tad tie ir atkarīgi?

Bisenieks: Nu, smadzenēm jau ne­­var liegt darboties, kad tās ir brīvā dabā izskrējušas... (Smejas.)

RL: Man jau liekas, ka kājas izskrien brīvā dabā, nevis smadzenes.

Bisenieks: Smadzenes arī. Smuki vē­­dinās.

RL: Bet, ja kāds uz tevi skatās no malas un redz, ka tu puspliks skrien un apstājies, pēc tam sāc dziedāt – neuzskata, ka tu esi vienkārši traks?

Bisenieks: Nē, nē, visi mani apbrīno!

RL: Kā tas ir, tu tak dziedi kaut kur ārā te...

Bisenieks: Nu, teiksim, kaut vai šo... (Trīs minūtes dzied itāliski. Smejas.) Nu, tādā veidā.

RL: Un tā ir atbilde uz to, kā tu iemācies no galvas tos dzejoļus?

Bisenieks: Es viņus zaurēju, kaļu, ka­­mēr daudz maz turas, un tad staigājot nostiprinu – atkārtojot.

RL: Vai tev kādreiz jau ir jautājuši – ko tu ar skriešanu un ar to visu ņemies, ar vingrošanu un badošanos, un tamlīdzīgi? Tu saki, ka ķermenis savienots ar garu. Bet, ja spriež pēc bēdīgiem piemēriem, kaut vai pēc Ievas Rozes un citiem, tad šī ievainojamība, šis trauslums lielā mērā ir saistīts ar spēju sajust, rakstīt dzeju? Nevis... Vai arī tu kā Gēte – jo veselīgāks, jo brīnišķīgāka dzeja?

Bisenieks: Nē, nu, tas man nebūt nav tā... Tas katram ir savs, individuāla tā būšana. Tik tiešas jau tās saites nav – ka trauslums ir tas, kas dara cilvēku jūtīgu. Lielā mērā – jā, bet ne jau tā, ka tas būtu obligāts nosacījums, ka tikai slimīgie var būt dzejnieki. (Smejas.)

RL: Kāpēc tevi pēc Rilkes dzejoļu pārtulkošanas, ja nemaldos, 1975. gadā, iespundēja trakomājā?

Bisenieks: Ā, nu tad es tiešām biju drusku traks kļuvis ar Rilki...

RL: Kā to saprast?

Bisenieks: Es trakomājā iepazinos ar Egilu Plaudi, un viņš man saka – tu jau nemaz neesi slims, tu esi vienkārši traks. Nu, savācis veselu baru visādu trako un iet, skaitīdams Rilki!

RL: Brūverim tu teici – lai atdzejotu Danti, ir jābūt bišku trakam.

Bisenieks: Ir, ir. Bet tajā trakonamā mani tā nozāļoja, ka es domāju – nu ir cauri... Un pēc tam, jāsaka, lai pats sevi pārliecinātu, ka vēl varu turpināt, veicu tādu eksperimentu – pieķēros “Faustam”.

RL: Bet kā uz šo tavu “aspektu” raudzījās fakultātē, un kāpēc beidzās tava sadarbība, ja drīkst tā teikt, ar universitāti?

Bisenieks: Nu, es jau tur biju tāds sāpju bērns. Visas šitās te krievu stulbības...

RL: Kuras?

Bisenieks: Visas tās dokumentu rakstīšanas – sērga, kas arī tagad pār­ņemta no tiem laikiem, ka izgudro visādus, tik vēl stulbākus norādījumus... Te jau mēs neesam daudz ko labojušies; kas viņa tur skaitās, izglītības vai kāda tur ministrija, kas tik iesaka visādus priekšrakstus, nekā ne­­jēgdami no skolas darba... Par to jau tik daudz ir rakstīts. Piemēram, toreiz katrs specifiskais priekšmets bija jāapraksta pēc vienādiem, iepriekš dotiem punktiem! Tas taču ir galīgs ab­­surds! Teiksim, valodas un medicīna... Bet katrai taču ir sava specifika, sava pieeja, savi jautājumi! Tur bija tādi absurdi punkti, par kuriem jāatskaitās savos priekšmetos, un man – par vispārīgo valodniecību, kas ir okeāns bez krastiem! Nu nekādi nekas tur nekļāvās iekšā. Un es atteicos, nerakstīju ne kaut ko. Kāds cits esot rakstījis manā vietā.

RL: Kad tu domā par to dzīves posmu un par visu, kas bijis, vai tu varētu attiecināt uz savu dzīvi vārdu “komēdija”?

Bisenieks: (Smejas.) Katrā ziņā. Viss kaut kas tur ir – komēdija un traģēdija, viss kaut kas.

RL: Nē, es drīzāk gribēju...

Bisenieks: Ā, Dantes nozīmē!

RL: Jā. Ko, tavuprāt, Dantes darba nosaukumā nozīmē “komēdija”? Kā to saprast? Kas smieklīgs tajā, ko viņš raksta?

Bisenieks: Smieklīgs ir ļoti daudz kas! (Smejas.) Vai, kā tie pāvesti tajā ellē! Kas tur noliecies ar galvu uz leju, kas tur tirina kājas gaisā, kam tur tiek svilinātas... Es jums to 19. dzejoli ar’ varu no galvas noskaitīt...

RL: Bet tu tā arī nepateici, kādā nozīmē Dante to komēdiju domājis.

Bisenieks: Nu, tur ir domāts šis te antīkais uzskats – kur beigas ir labas, tā ir komēdija. Traģēdija ir tad, kad beigās daudz līķu, galvenie varoņi aiziet bojā, un tas tā ir.

RL: Tātad tikai beigas ir tās, kas atšķir traģēdiju no komēdijas?

Bisenieks: Nu jā, beigas, jā, jā. Tīri formāls līdzeklis.

RL: Runājot par mūsu dzīvi, tad iznāk, ka tikai pašās beigās var pateikt, vai tā ir bijusi komēdija vai traģēdija.

Bisenieks: Nu, ja tā... Nedod Dievs, pašās beigās noturēt to par traģēdiju. Nē, tas ar mani nesaderas.

RL: Bet vai tu par savu dzīvi, tāpat kā Dante par tiem pāvestiem, vari teikt, ka tur ir bijis ļoti daudz kas smieklīgs?

Bisenieks: Jā, protams.

RL: Kas?

Bisenieks: Kas! Vai dieniņ, nu labi... Faktiski jau, jāsaka, viņš tur attēlo elles mokas – tās jau, protams, nav nekas patīkams, ka tevi svilina, bet kopumā tas izklausās smieklīgi.

RL: Saprotu, bet es par tevi pašu jautāju, nevis par Danti. Tu teici, ka tu drīzāk savai dzīvei piemērotu komēdijas jēdzienu. Tāpat kā Dantem “Die­­višķajā komēdijā” bija daudz kas smieklīgs, tāpat arī tavā dzīvē, iespējams, ir bijis daudz kas smieklīgs. Un es gribēju, lai tu pastāsti kādu smieklīgu gadījumu no savas dzīves.

Bisenieks: (Smejas.) Ai, dieniņ, nu tādu ir bezgala daudz! Nu labi... Bija nupat man brauciens uz Ravennu, kad vajadzēja uzstāties ar Danti latviešu valodā... Tas bija 2012. gads. Es tagad aizlidoju, saņemu savu... Ak, jā, man tur pat nekādas bagāžas nebija... (smejas) tik portfelīts pie rokas tāds neliels. Un turpat blakus griežas visa tā lielā bagāža, un es gaidu, kad nāks mans paziņa, kas vedīs mani pie se­­vis. Un gaidu un gaidu, un gaidu, un domāju – ka tik kaut kas nav atkal ar tām lidmašīnām, vai aizkavēšanās, vai kāds papildreiss, bet nu ko tur daudz – nav ar šo, būs ar nākamo! Un tā es nogaidu no septiņiem līdz desmitiem, un tad es jau sāku uztraukties. Gāju kādam prasīt, ieeju otrā istabā – tur ir vesels bars visādu ļaužu, nu, ko man darīt? Pieeju pie policijas, nostāstu, kas man par lietu... Galvenais, man nav nekāda ne telefona līdzi, man to­­reiz vēl nebija pat šitais te, mobilais... un nekā viņu sazvanīt, neko, bet es domāju – ja ir norunāts, ka viņš būs, tad viņš būs. Nu tad zvanīs uz Rīgu Ausmiņai, sievai... pēkšņi nezinu, kāds tas Latvijas kods ir! Viena sieviete man tur iedod savu mobilo, bet kāds ir Latvijas kods? Un tad es ieraugu – tur, starp tiem daudzajiem, savu paziņu, savu mīļo latviešu valodas ekspertu... Viņš, galvenais, arī stāvējis trīs stundas – neredz mani, jo izrādās, ka tur, kur es gaidu, nevienu nelaiž! Pie tās bagāžas saņemšanas.

Šitādi te gadījumi, tādi donkihotiski, man tik daudz ir bijuši...

RL: Valdi, tu mēdz veltīt savus dzejoļus sievietēm. Nu, teiksim, meitenei, kuras vārdu tu esi aizmirsis. Es pieļauju, ka šajā nozīmē – kad tu velti kādai sievietei dzejoli – tu savā ziņā viņu mīli.

Bisenieks: Jā, jā.

RL: Ko nozīmē šī mīlestība? Nav jau tā, ka tu katru reizi, kad velti kādu dzejoli sievietei, būtu laulības pārkāpējs.

Bisenieks: Nē, bet lūk, šī te dvēseliskā izjūta! Kaut kāds tāds mīļums, tas ir iekšējais mīļums, maigums pret to sievieti, nu, viņa tik jauka... Nu, priecājies kā par brīnišķīgu gleznu, mākslas darbu vai kaut ko!

RL: Noprecizēsim. Kas sievietēs ir tas, ko tu mīli?

Bisenieks: (Klusē.) Laikam tomēr tas, ko plašā nozīmē sauc par sievišķību. Tāds sievišķīgs maigums... Bravūrīgās sievietes mani itin nemaz nepievelk, tur nav... Lūk, sievišķais, kas uzvarēs... Es tā domāju, varbūt nākamais mesija varētu būt sieviete. Jo tie vīrieši ir tik daudz sacūkojuši pasauli...

RL: Jā. Bet ko tev nozīmē šis sievišķais? Kā tu to saproti? Tā ir vienkārši sieviete vai vēl kaut kas?

Bisenieks: Tas ir vēl kaut kas, protams. Man vienreiz tā... nu, tāpat vien skandējot no Gētes Fausta tās Liel­dienu dziesmas, tajā pašā ritmā, līdzīgās atskaņās uzrakstījās pašam sava tāda rī-cī-ba, savs tāds dzejolīts:

Atmetot nicību,

Pārvarot nīcību,

Sirdī sev ticību

Iedēsti, draugs!

Spēks lai ir maigumā,

Cerību zaigumā,

Rītausmas svaigumā

Laime tad plauks!

(Smejas.)

RL: Tas kaut kā sasaucas ar to, ka sievišķais uzvarēs?

Bisenieks: Tas ir tas maigums, kas uzvarēs, reizē arī tāds dvēseles plašums, un... sieviete jau ir... bez sīkumiem nav jēgas, vienreiz noteica Māra Rikmane. (Smejas.) Vai dieniņ, cik gudrs teiciens!

RL: Vai tas nozīmē, ka visi sīkumi un nieki, ar ko nodarbojas sievietes, – tas ir ļoti vērtīgi?

Bisenieks: Tiem sīkumiem ir liela nozīme tajā vērtību atklāsmē.

RL: Mini kādu piemēru, kad tu sīkumā esi atklājis kaut to, kas ir vērtīgs.

Bisenieks: Nu, no manām bērnības atmiņām, teiksim – es gribu kādu meitenīti, mazu meitenīti – nu, pats bērns būdams arī – kaut kā iepriecināt, ar kaut ko ļoti skaistu...

RL: Un tieši meitenīti, nevis puisīti?

Bisenieks: Un tieši meitenīti, jā. Ar puisīti – tur ir cita valoda...

RL: Un cik tev gadu? Četri vai pieci?

Bisenieks: Nu tā varēja būt, jā, tā varēja būt.

RL: Un tu gribi iepriecināt meitenīti?

Bisenieks: Jā. Un es atrodu mazu, mazu puķīti, bet ar tādiem sīkiem, sīkiem ziediņiem, un viņu ir tik daudz, tāda krāsu gamma... nu, arī nekas uz­­krītošs, nekas acīs lecošs, bet tāds maigums, tāds! Un tā meitenīte galīgi izbrīnījusies, ka šitā te... (Smejas.) Viņa nesaprot.

RL: Būtu kādu konfekti iedevis!

Bisenieks: Būtu konfekti iedevis, jā.

RL: Es nesen runāju ar Kaplinski, kurš teica tieši to pašu, ko varbūt varētu teikt arī par latviešu valodu: ka igauņu valodā un igauņiem vispār ir diezgan nicinoša attieksme pret dzejniekiem. Igauniski esot gluži tā­­­­pat kā latviski – viņš muld, viņš dzejo. “Dzejot” un “muldēt” ir līdzīgas nozīmes. Tas nav, teiksim, писать стихи, kas tā cēli skan, vai kā tur vāciski – dichten vai kaut kas tamlīdzīgs, kas nozīmē arī diktātu – kāds tev to no augšas diktē. Bet latviski, tāpat kā igauniski, dzejniekus uzskata par tādiem pajoliņiem. Vai tu tam piekristu?

Bisenieks: Bet vai tā ir? Es nezinu, tas ir ļoti dažādi – kam kas kā liekas... Kam nu dzeja galīgi neinteresē, tas jau varbūt arī tā domā.

RL: Bet, kad tu nolēmi kļūt par valodnieku, vai tev tēvs neteica – labāk par ārstu?

Bisenieks: Nē, nē. Viņš uzreiz nosprieda, ka man jāiet klasiskajā ģimnāzijā. (Smejas.) Radu saime gan sau­­ca – vai, kur tad bērnu ar šitām te senām valodām mocīt! Kam viņam tas vajadzīgs?! (Smejas.)

RL: Bet tu tikai gadu nomācījies.

Bisenieks: Nu jā, es sāku mācīties 1943. gadā. Pēc tam jau otrreiz ienāca krievi, un skolu likvidēja.

RL: Ā, sapratu. Bet vēlreiz – ieklausāmies tajā vārdā, “valodnieks”. Ne­­uzsvērsim nieks – drīzāk kāds, kas darbojas ar valodu. Es gribētu, lai tu paskaidro, ko tas nozīmē – ja mēs nerunājam par Zinātņu Akadēmiju un kartīšu krāmēšanu skapīšos – kā aicinājums, kā profesija?

Bisenieks: (Klusē.) Es domāju, ka tā ir visai reta Dieva dāvana – valodnieciskā domāšana. Tvert valodu ko­­pumā, kā sistēmu. Savā laikā Sosīrs jau vispār to tēzi izvirzīja, ka vienotai sistēmai jābūt. Bet to jau neviens nekur... Endzelīnam tas bija kaut kas svešs.

RL: Kas tieši?

Bisenieks: Valoda kā sistēma.

RL: Bet ko šeit nozīmē valoda kā sistēma? Jo Vorfam un Sosīram jau valoda tiek vienādota ar domāšanu.

Bisenieks: Nu, tā ir viena ideja, bet tās nevar vienādot, lai gan ir ļoti dziļas saiknes, protams, starp valodu un domāšanu, bet valodai nav šo dzel­žaino likumu, kas tagad ir tik ļoti mo­­dē, un mūsu šie te, jāsaka, valodniekotāji, tie jau katru izņēmumu padara par likumu!

RL: Piemēram?

Bisenieks: Piemēram, tā pašas lēkā­jošās garumzīmes – literatūra un literātūra.

RL: Bet kā tad vajadzētu būt pareizi?

Bisenieks: Literātūra.

RL: Literātura?

Bisenieks: Li-te-rā-tū-ra.

RL: Literātūra.

Bisenieks: Jā, jā, nu neuzsver tik ļoti “ā”! Literātūra. Par ko es Endzelīna priekšā ar vislielāko cieņu noņemu cepuri – ka viņš iedrošinājās, piemē­ram, likt trīs garumzīmes blakus! Tri­jās zilbēs pēc kārtas, teiksim, tādos vārdos kā “mācītājs”.

RL: Mā-cī-tājs, jā.

Bisenieks: Jā, viņas jau vienādi neizrunā. Tas, ka zīmītes vienādas, nenozīmē, ka tie garumi būtu vienādi. Bet, ka tā ir, jāsaka, latviešu valodas īpatnība – tas, ka latviešu valodā ir iespējams garums uz neuzsvērtas zilbes – “bagātam būt”... Teiksim, vācietis vai krievs nekādā ziņā to nevarēs, nepratīs izrunāt. Bagātam būt. Viņam iznāks vai nu “bĀgāts, vai “bagĀts”; (smejas) viņam tas garums tik ļoti saistās ar uzsvaru... Un ir maz tādu valodu, kurās tas tā nav. Tāpēc mūs čehi un slovāki tik ļoti mīl, viņi redz to mūsu kopējo valodas īpatnību – ka neuzsvērtā zilbe var būt gara. (Smejas.) Jā.

RL: Šī bija atkāpe saistībā ar tavu izteikumu, ka valodu iznieko valod-nieki. Bet jautājums bija par to, ko īsti nozīmē būt valodniekam.

Bisenieks: Ai, jā. Nu, es saku, ka tās parādības viena otru nosaka, tās ir saistītas. Tagad pat, lūk, šis zilbes intonācijas zudums latviešu valodā ir ļoti ciešā sakarā ar to...

RL: Kas tas ir?

Bisenieks: Tas, ka visur laužas iekšā stieptā intonācija.

RL: Vārda beigās?

Bisenieks: Nē, nē, pirmā zilbē! Tieši vieeenpadsmitos diiivpadsmitos, pieeecpadsmitos un tā tālāk... Un noooraksti un noooskaņas, un ieeeskati, nesen vienās ziņās izskanēja nooodarbinātība. (Smejas.)

RL: Tev taču ir pieci mazbērni, vai ne? Vai tu klausies viņu jauno slengu – kā viņi runā? Es pieļauju, ka tās stieptās intonācijas tieši pie viņiem novēroji.

Bisenieks: Nē, pie viņiem ne. To tā vispār – radio, visur kur apkārt. Un tad man tā indeve radās mēģināt kaut kā to lietu labot. Domāju – vai nevar kaut kā šīs zilbes intonācijas tomēr iekļaut ikdienas rakstībā. Un tad radās tāda ideja izmantot viņas reizēm kā garumzīmes. Stieptā intonācija, teiksim, uz patskaņiem paliek kā garumzīme, tā liektā līnija tad nav vajadzīga; bet tas gravis tad ir pilnīgi krītošā – uz garās zilbes, ne uz īsās. Īsā zilbe pa­­liek – “bargs” un “ darbs”. Izrunas vār­­dnīcā arī liek uz “bargs” to gravi virsū, ka tur ir krītošā intonācija... Es tur nelieku nekādu zīmi. Nelaime tāda, ka pazūd starpība starp lauzto un krītošo intonāciju līdzskaņos. Teiksim – “tā pils bija celta no zelta”.

RL: Un?

Bisenieks: Starpība neliela, jā, bet “celta” ir ar lauzto, un “zelta” ir ar krītošo. Nu, to es upurēju, jo tas tur va­­rētu arī iet zudumā; tur arī praktiski neviens nešķiro.

RL: Bet Valdi, tam visam ir nozīme tikai kaut kādiem nākotnes valodas pētniekiem. Tikmēr šeit itin visi praktiskā veidā, lietojot valodu, tiecas vienā vai otrā virzienā. Nevis tāpēc, ka kāds kaut ko ir izdomājis Zinātņu Aka­dēmijā, vai arī ka Valdis Bisenieks ir sācis rakstīt savus dzejoļus vai at­­dzejojumus, lietojot lielos burtus vai garumzīmes citādi, nekā tās ir tikušas lietotas līdz šim. Manuprāt, tam nav īpašas nozīmes, tu tikai savu sirdsapziņu esi nomierinājis.

Bisenieks: Nu jā. (Smejas.) Nu labi, lai tā būtu. Es nezinu, nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts, vai ne. (Smejas.) Bet dari, ko vari...

RL: Kāpēc tev ir tik svarīga šī into­nācijas lieta?

Bisenieks: Tā ir valodas dvēsele bū­­­tībā. Mēs to esam aizmirsuši. Vārdi vieni paši visu kaut ko... ar vārdiem visu kaut ko var izmelot.

RL: Bet vai tad, piemēram, kāds krievs, kurš iemācās latviski, bet nezina intonācijas – tad tā ir pilnīgi bezjēdzīga valodas zināšana?

Bisenieks: Nē, nav jau pilnīgi bezjēdzīgi, ar vārdiem arī daudz ko var pateikt. Bet zilbes intonācijas ir, pro­tams, pavisam smalka lieta, bet tas, kā mūsu pašu latvieši tās lieto, taču ir bēdu lieta!

RL: Kāpēc tu to sauc par dvēseli? Jo, ja ir dvēsele, mēs varam iedomāties, ka ir arī valodas miesa, valodas kājas vai kaut kas tamlīdzīgs... Bet kāpēc tā intonācija ir tieši dvēsele?

Bisenieks: Intonācija vistiešāk izsaka emocionālo stāvokli. Vienu un to pašu teikumu, tos pašus vārdus – “Ak tu muļķis!” – var visādi pateikt, arī kā mīlestības apliecinājumu.

RL: Vai tu seko politikai? Šodien, piemēram, Ukrainā kaut kas izšķiras.

Bisenieks: Jā, sanāk visi kopā, kas ta’ tur būs? Nu, Dievs ar viņu. Es tā uzmetu aci... Nu, tur jau nekas īpašs nenotiek. Šaubos, vai tur kāds iznākums sevišķs būs.

RL: Bet tu pārdzīvoji otro karu... Tu jau biji puika, 11 gadu vecs, kad sākās.

Bisenieks: Jā.

RL: Un kur tu biji kara laikā?

Bisenieks: Es biju tēva mājā – tur, kur šodien TEC-2. Kur lielais skurstenis, tur stāvēja mana tēva māja. Kā nāca atkal krievi iekšā 1944. gadā, tad tur veselu nedēļu gāja cīņas pāri... Mēs bijām ierakušies tādā zemnīcā, un kaut kā palaimējās... Abos galos viņi ar tām savām kaķušām šāva, tur jau gāja strīpām, bet virsū neuzkrita neviena, tik vienā galā un otrā.

RL: Kā tu attiecies pret karu?

Bisenieks: Es esmu ārkārtīgi nemilitārs.

RL: Kuram karam tu dotu priekšroku – karam, kas notiek patlaban kaut kur pasaulē, vai karam, kas notika senajā Indijā, Kuru laukā?

Bisenieks: Nē, tur jau, jāsaka... Tā visa lieta ir stipri aizdomīga senajiem indiešiem. Bet, lūk, tur nu tāds kaut kāds... likteņa lēmums, ka tur nekur, nekur i sprukt. Jākaro viņam ir – pret saviem visādiem radiniekiem. (Sme­­jas.)

RL: Atceries, kā Krišna mierināja Ar­­­džunu? Iedomājies, ka tev, līdzīgi kā Krišnam, būtu šeit jāmierina tie, kas taisītos braukt uz Ukrainu karot vai ku­­­riem šeit pat būtu jākaro, – kādiem vārdiem tu mierinātu mūsu karavīrus?

Bisenieks: Vai, nu, šitādu jautājumu... latvietis jau, jāsaka, apzinās, ka tas karš ir viena bēdīga lieta, riebīgs pienākums, bet tas tomēr godam jānes. Citādi jau mums nebūtu tās neatkarīgās Latvijas, ja nebūtu visa šī vēršanās pret Bermontu un pirms tam jau visas Ziemassvētku kaujas... Nu, kad cits nekas nelīdz, tad ir godam jācīnās. Bet mums jau nav to kareivīgo kara dziesmu, jo latvietim tas karš ir bijis slogs vienmēr. Mūsu kara dziesmas ir tik skumjas... (Dzied.) Kad pārnāksi, bāleliņ,/ no kara lauka?/ Ā-ai-jā, ā-ai-jā,/ no kara lauka. (Smejas.) Vai ne? Diezgan skumīga dziesma.

RL: Ir skumīga, jā. Bet tad ko šāds skumīgs, žēlabains latviešu vilcējs var mācīties no Bhagavadgītas, kuru tu pārtulkoji latviešu valodā? Ko tāda grāmata kā Bhagavadgīta, kuru, piemēram, šeit uz ielām izplata arī krišnaīti, ko tā var dot latviešu saprašanai?

Bisenieks: Bet tur ir tik daudz kā cita! Visa tā kara būšana – tā ir tāda šmuce, kam jātiek pāri, bet tur tak ir tik daudz vērtību! Pavisam citu vērtību – cilvēkam jāiet pie Dieva. Tas ir.

RL: Tad latvietim jāiemācās, ka vi­ņam būtu jādodas pie Dieva?

Bisenieks: Nu visiem, protams, ne jau tikai latvietim. Tā senā latviešu reliģija – tā ir faktiski viscilvēciskākā.

RL: Kā to saprast?

Bisenieks: Nu... Dieviņš staigā pa laukiem pelēkā mētelītī, vai ne, noglāsta katru rudzu vārpiņu vai kviešu vārpiņu... Nu tā ir. “Lēni, lēni Dieviņš brauc/ No kalniņa lejiņā.” (Smejas.)

RL: Bet ar ko šāds Dieviņš atšķiras no jebkura no mums, kurš arī varētu staigāt pa rudzu lauku un noglāstīt...

Bisenieks: Neatšķiras! Nu, tādi jau mēs esam. Paldies Dievam, ka tādi mēs esam, latvieši.

RL: Bet vai tu ievēro, ka “aiziet pie Dieva” latviešiem nozīmē vienu pavisam noteiktu lietu?

Bisenieks: (Smejas.) Jā, nu tas jau ir visās reliģijās laikam, cilvēks...

RL: Bet latviešiem “aiziet pie Dieva”...

Bisenieks: Nu jā, nomirt, bet tas tā ir arī citās valodās.

RL: Bet tu teici, ka iemācīties no Bhagavadgītas latvietis varētu to, ka vi­­ņam ir jāiet pie Dieva.

Bisenieks: Nu jāiet, bet ne jāaiziet. (Smejas.)

RL: (Smejas.) Es mazliet pārveidošu jautājumu: ko var iemācīties no Dieva?

Bisenieks: (Klusē.) Nu, mīlestība – tas ir tas būtiskais. Un latviešiem tā mīlestība ir plašāka nekā, teiksim, se­­najiem jūdiem.

RL: Ko nozīmē – plašāka?

Bisenieks: Tā ietver visu dabu, ne tikai cilvēkus.

RL: Tad latviešiem tāda plaša tā sirds.

Bisenieks: Plaša sirds, plaša sirds, tur ir tā lieta...

RL: No šī mīlestības viedokļa tu esi tāds... ļoti latvisks?

Bisenieks: Jā. (Smejas.)

RL: Palasot tavus romānus, es varētu teikt, ka tie visi kā viens veltīti vienai vienīgai iemīlēšanai un mīlestībai. (Bisenieka romānus un citus darbus var lasīt viņa blogā valdisbisenieks.blogspot.com)

Bisenieks: Jā. Jā, jā.

RL: Par kādu mīlestību tu runā?

Bisenieks: Mīlestībai robežu nav. Un nav nošķirojamas tās dažādās mī­les­tības – vai tā būtu dabas mīlestība vai mīlestība pret sievieti, vai mī­­lestība pret dzimteni – tas viss savā būtībā ir kaut kas viens un nedalāms.

RL: Tad tu vari apkampt koku gluži tāpat kā sievieti, un starpības nav nekādas?

Bisenieks: (Smejas.) Mani katru reizi aizkustina, kā Vija Vētra ierodas Rīgā un apkampj to milzīgo ozolu Bastejkalnā. Tas ir, lūk, šis mīlestības pārmērs, kas viņai ir.

RL: Valdi, tu esi tulkojis Rilki, Gēti, tu mīli vāciešus, kuri ir lielā mērā saistīti ar romantismu...

Bisenieks: Jā.

RL: No tā viedokļa tev varbūt vajadzētu likties, ka Todesliebe ir mīlestības visaugstākā izpausme. Kā Vāg­nera “Tristanā un Izoldē” pašās beigās – savienošanās nāvē.

Bisenieks: Nu, nāve ir tas skaistais robežpunkts, kurā tu nemanot no šīs dzīves ieej tajā, un tā pāreja ir nesāpīga. Un, ja jāsaka – kāds ir dzīves mērķis? Es teiktu – godam nomirt.

RL: Nu, tur tu neesi pārāk oriģināls.

Bisenieks: Nē, neesmu, neesmu. (Sme­­­jas.) Nekādā ziņā.

RL: Vai tas ir vienīgais veids, kā tu domā pats par savu nāvi? Godam no­­mirt?

Bisenieks: Jā. Ko tad es citu varu domāt?

RL: Nu, pārvērsties par, es nezinu, dūmeni tur pie savām tēva mājām, vai kaut kā citādi...

Bisenieks: Gars jau ir nemirstīgs. Tur tā lieta.

RL: Kā tu saproti to garu?

Bisenieks: Nu, tas... (klusē). Tas jau ir tas spēks, kam fiziķi nav tikuši klāt. Bet kas ir. Pats lielākais spēks, lielākā enerģija. Nu tagad, beigu beigās, to sāk kaut kā apjaust.

RL: Vai tu jūti sevī šādu garu?

Bisenieks: Bet es jūtu gan.

RL: Tad, kad esi iemīlējies?

Bisenieks: Nē, ne tikai. Šobrīd es ne­­esmu nekādā ziņā iemīlējies, bet es jūtu to garu. Bet visas dzīves mīlestības ir tik dzīvas... Saproti, tā ir tāda vecumdienu priekšrocība, ka tu vari iz­­­­baudīt reizē tagadni un visu savu dzīvi... Katrā sīkā momentiņā. Pa­ska­ties vien uz kaut kādu bildīti, un tu jūti – nu tur ir, tur ir viss!

RL: Ja tu atceries Hermaņa Heses “Stepes vilku”, tad atceries, ka tur bija tas maģiskais teātris, kur viņam bija iespējams izspēlēt dažādas savas dzīves lo­­mas. Un viena no tām bija, ka viņam it kā tiek dota iespēja īstenot tās mīlestības, ko viņš nebija izvērtis; nu, tur pagājis garām meitenei, neuzrunājis viņu... Vai tev, atceroties savu dzīvi, arī ir kaut kas tāds, ko tu būtu gribējis īstenot?

Bisenieks: Bet saproti, nevar gribēt pārāk daudz. (Smejas.) Viena no vecumdienu priekšrocībām ir atziņa: nevajag gribēt pārāk daudz. Visu, kas ir skaists un labs, nevar sagrābt tik un tā. Visu to, kas ir skaists un labs.

RL: Tu teici, ka ir iespējams piedzīvot gara klātbūtni vai sajust to. Ar ko gara klātbūtne atšķiras no apsēstības ar gariem?

Bisenieks: (Klusē.) Nu, katrs pārmērs katrai labai lietai var nākt par ļaunu. Tur ir tā starpība.

RL: Tātad gara nedrīkstētu būt par daudz?

Bisenieks: Nu jā, lai cilvēku nenomāktu. Lai to cilvēka harmoniju neizjauktu.

RL: Ko nozīmē šī “harmonija”? Es ievēroju, ka tas ir pēdējais no taviem baušļiem...

Bisenieks: Jā, “centīšos pēc harmo­­nijas”.

RL: Kā tu to paskaidrotu latviešu valodā, pēc kā tu censtos?

Bisenieks: Nu, saskaņas, varētu teikt.

RL: Kur dzīvē šī saskaņa novērojama?

Bisenieks: Ai, nu daudz kur, vai! Māk­­slā, piemēram...

RL: Vai tā harmonija ietver arī nepatīkamo, piemēram, karus?

Bisenieks: Nu jā, tas ceļš jau ir ļoti sarežģīts, jo tas notiek pastāvīgajās pretrunās. Ne jau velti mums tāds Hēgelis radās. Viņam ir dziļa taisnība.

RL: Man patīk, kā tu saki – mums Hēgelis radās.

Bisenieks: (Smejas.) Nu jā, mums, cilvēcei.

RL: Vai tu ātri nenoskaitītu savus personīgos baušļus?

Bisenieks: Āha, jā! “Sit mani, Dievs, par manu augstprātību. Sit mani, Dievs, par manu muļķību. Sit mani, Dievs, par manu nevērību. Dod man, Dievs, mīlēt un pateikties. Ļauj man, Dievs, izlabot manas kļūdas. Darīšu, ko varēšu, un centīšos nedarīt neko lieku. Centīšos vienmēr darīt to, kas visnepieciešamākais. Centīšos darīt tikai labu. Gan jau būs labi. Es gribu, lai mani izmanto, jo gribu būt node­rīgs. Centīšos pēc harmonijas.”

RL: Tur tāds sadomazohisms iznāk – tev pirmie divi baušļi ir “sit mani, Dievs”, un pēc tam tu gribi, lai tevi izmanto.

Bisenieks: (Smejas.)

RL: Kā tu saproti šo “sit mani, Dievs”? Tu gaidi, ka, ja tu, ja...

Bisenieks: Nu, viņš jau mani arī vienmēr noper, kad es kaut kādu aplamību esmu izdarījis.

RL: Ir bijuši tādi gadījumi?

Bisenieks: Jā, jā. Vienmēr. Kā likums. Kur vien es kaut ko sadomājos savās fantāzijās... Kā tajā Florences lidostā – nopēra mani Dievs par manu stulbumu, ka paļāvos uz pieredzi.

RL: Vai tiešām Dievam varētu nepatikt, ka mēs paļaujamies uz savu pieredzi?

Bisenieks: Nū, tas ir jautājums! Pie­­redze, pieredze, ja tā kļūst par rutīnu, tad tā ir, kā ir... Katrai nūjai ir divi gali, jāsaka tā. Kad tikai kaut ko vienu pieņem un nepadomā tālāk, tad dabū pērienu.

RL: Kā tev ienāca prātā tulkot Bhaga­vadgītu?

Bisenieks: Ā, tur mani uzvedināja Māra Rikmane. Viņa man piespēlēja to un teica, ka to vajadzētu katrā ziņā latviski atdzejot. Izlasīju Smirnova tulkojumu, pēc tam šādus tādus vāciešus, angļus, un nodomāju – nē, man ir jāapgūst oriģināls.

RL: Kāpēc? Smirnova tulkojums ir ļoti labs.

Bisenieks: Man likās, ka tur ir vajadzīga šī te... kaut kāda īpaša vārda maģija, kas to tekstu darītu dzīvu... Smirnovam tā ir tomēr tāda sava vei­­da proza drīzāk. Un tur tāda stingra likumība, bet sanskritam – tāds plū­­dums...

RL: Kāda vārdam var būt maģija?

Bisenieks: Nu, tas it visā izpaužas! Šajā pašā skaņā – ommmmmmm, vai ne? Tas ir, tā teikt, tas telpiskais. Šūpoties, līgoties valodas viļņos. Nu, kaut vai šāda maza, maza rudens ai­­naviņa... “Rudens ūdeņi melni/ mē­­mi aicināt māj/ Vakaram plēnējot pelni/ manu krastmalu klāj/ Tālu ir manas mājas/ Silta uguns kur deg/ Tumsu brien gurdās kājas/ Zvaigznes no manis bēg.” (Smejas.) Lūk, kā visas šīs skaņas tur sasaucas, katrai skaņai ir nozīme. Bet citi to nekādā vērtē ne­­tur...

RL: Šī brīnišķīgā skaņu saskaņa, kur arī varētu domāt par tādiem jē­dzie­niem kā harmonija... Vai tu esi do­­mājis, ko tā mums saka? Nu, protams, mēs varam teikt – neko nesaka, vienkārši klausies – ao, au, kā tas viss tur ies. Bet vai starp vārdiem, precīzāk, starp atskaņām, piemēram, “tāls” un “bāls”, ir vēl kāda cita saistība, atskaitot to, ka tie ir līdzīgi vārdi?

Bisenieks: Nu, pašiem par sevi nav, bet tie ir attiecīgi jāievērpj dzejā, un tad saskan kopā.

RL: Es domāju par to, ka Brodskim bija tādas pilnīgi ontoloģiskas idejas par dzejas primāro izcelsmi attiecībā pret visu esošo. Vienkāršojot viņa doma bija tāda, ka šajos pantmēros, ritmos, intonācijās un tamlīdzīgi – ie­­skaitot arī atskaņas – parādās... nu, īstenā pasaule. Tāda, kāda tā patiešām ir. Kad mēs saliekam divus vārdus kopā – ļoti vienkāršoti sakot, pēc atskaņām, mēs uzminam kaut kādu šo parādību saistību, kaut kādu primāru pasaules stāvokli, ko mēs esam aizmirsuši. Ko mēs atceramies tad, kad mēs dzirdam vai lasām, vai saceram dzejoļus. Vai tu piekristu, ka dzeja parāda par pasauli kaut ko tādu, ko nevarētu ieraudzīt, ja dzejas nebūtu?

Bisenieks: Nu var jau būt. (Smejas.) Tas skan ļoti ticami.

RL: Bet vai tu kaut ko esi uzzinājis par pasauli, pateicoties dzejai, ko tu neesi zinājis pirms tam?

Bisenieks: (Ilgi klusē.) Nē, nu, interesanti, varbūt kādreiz dzeja kaut ko pareģo? Man ir tā gadījies... Dzidrai Kalniņai vienreiz dikti patika viens mans dzejolis... Viņa teica – uzraksti man ar’ vienu dzejoli! (Smejas.) Es jau nekad neko neapsolu, to nevar zināt, bet vienā vakarā, atceroties to mūsu sarunu, vispār kaut kā sāka tās domas veidoties... Mēs kaut kādā tādā krēslā sēdējām... ne krēslā, protams, bet krēslā – lūk, intonācijas! (Smejas.) Krēslā, tādā dūmakainā, tumstot va­­saras vakaram. Tā seja viņai tā ļoti interesanti iezīmējās, ļoti izteiksmīga seja... un tāpat arī, viņai runājot, un... un kaut kā tad, jāsaka, it kā vērojot tos vaibstus un to krēslas spēli, kaut kas tāds tapa...

pār tumsas paisīto grāvi

tūkstošiem dzīvju lec.

cik sāpju tas vecs?

tu krēslainā krastā stāvi...

vai dziļās ēnas tin nāvi,

kas dzīslās rec?

bet siltās lūpas met tiltu,

lai viņpusē gaismu šķiltu,

kur vizmojot blāvi

aust tava acs.

un tava seja

top mana dzeja,

un es topu pats.

Nu, tāds jociņš.

RL: Tas ir jociņš, jo siltās lūpas parasti ir kaut kas tāds, ko skūpsta, nevis tās, kuras kādā citā krastā kaut ko aizdedz.

Bisenieks: (Smejas.) Nē nu jā, bet visa tā seja, jāsaka, un tās acis, tās gaišzilās acis, viņai tajā krēslā patiešām bija tādas zilgas, un tās kustīgās lūpas, un tad, jāsaka, tas krasts... (Smejas.) Kaut kur tas tālais krasts...

RL: Valdi, bet kāda ir... kas kopīgs...

Bisenieks: Jā, un es jau nepateicu, kur tas pareģojums!

RL: Kur tas pareģojums?

Bisenieks: (Klusināti.) Drīz viņa no­­mira. “Vai dziļās ēnas tin nāvi,/ kas dzīslās rec?” Tiešām tā kaut kā pilnīgi viens savā dzīvoklī es to sacerēju... Un tie tēli un atskaņas izrādījās pareģojums.

RL: Un pats jau tu par to nedomāji?

Bisenieks: Vai, toreiz es par to nedomāju, vai dieniņ! Bet pēc tam man tad ienāca prātā – nedod Dievs, šitādā te veidā... Un tie tēli un atskaņas izrādījās pareģojums. Tā “nāve” tur nāca atskaņas dēļ. Pār tumsas paisīto grāvi...

RL: Visticamāk, nāve būtu pienākusi arī bez tava dzejoļa.

Bisenieks: Nē, nu protams, bet to­­mēr – kā kaut kur dzejā pēkšņi it kā tāds pareģojums rodas. Cik tas nopietni, cik tas nenopietni – kas to lai zina.

RL: Valdi, ja tev būtu jāpaskaidro kādam, kas tu esi, vai tu varētu vienā vārdā pateikt?

Bisenieks: Nu kādā vienā vārdā... Don­­­kihots.

RL: Un kas ir tavas dzirnavas?

Bisenieks: Ar kurām es cīnos? Šitie te, tie valodas bubuļi. Ko mūsu va­­lodnieki ir sabrūvējuši.

RL: Un kā tu to dari?

Bisenieks: Es tā, pa savai modei.

RL: Vai kāds to ņem vērā?

Bisenieks: To es nezinu.

RL: Un arī vienalga – kāds ņem vai neņem?

Bisenieks: Nu, es jau priecājos, ja kāds ņem vērā, bet nav jau neviena, kas... es nezinu. Bet tulkotāji, jāsaka, tie ir faktiski visinteliģentākie cil­­vē­ki. Ar tiem tad mēs katru mēnesi sanākam kopā.

RL: Kāpēc tu domā, ka tulkotāji ir visinteliģentākie?

Bisenieks: Tāpēc, ka viņiem taču ir tomēr pašos pamatos jāieiet tik daudz dažādos rakstniekos, stilos un... Viņi ir spiesti bezgala iedziļināties.

RL: Arī aktieri ir spiesti ieiet daudzos tēlos, bet neviens neteiktu, ka viņi ir paši inteliģentākie. Bet tulkotājs atdarina to, ko jau kāds ir izdarījis, pats viņš neko vairāk nedara.

Bisenieks: Bet to atdarināt ir liela māksla. Varbūt pat vislielākā māksla. Jo tā ir cita valoda! Tas nav tā, kā uz klavierēm.

RL: Skaidrs, bet, lai tulkotu, kaut kam ir jābūt, ko tulkot.

Bisenieks: Nuja.

RL: Tā ka primārs ir tas, kas ir uzrak­stīts, tas, ko tulko.

Bisenieks: Jā, bet kā tu to pasniedz citā valodā, citā mentalitātē? Un tur ir tik daudz smalku lietu...

RL: Bet ir cilvēki, kuri paši raksta, nevis tulko.

Bisenieks: Nu jā, pats var uzrakstīt, arī savā nabā skatoties. (Smejas.)

RL: (Smejas.) Jā. Es nesaprotu vienu: kāpēc tu izvēlējies Donkihotu, kurš ir traģisks tēls? Jo patiešām... tas, ko viņš dara, nevienam īsti nav vajadzīgs. Viņš cīnās ar vējdzirnavām, viņš ir lielā mērā nesaprasts varonis.

Bisenieks: Nu jā, nu... Varbūt es par sevi tā zināmā mērā varētu teikt, ma­­nas tās valodnieciskās idejas un tā... bet nu – ko es zinu? Es tikai jūtu, kas ir galīgi aplami! Galīgi greizi! Un to man gribas labot.

RL: Kā tev liekas, vai latviešu valodā vēl kaut ko var skaistu uzrakstīt? Vai arī viss skaistākais ir aiz muguras?

Bisenieks: Pagaidi, nu kāpēc tad ne­­­var...

RL: Nu kā, viss ir sabojāts, neviens vairs neprot īstās intonācijas, neviens nelasa tavus sacerējumus par intonācijām, lasa internetu, tviteri un visādas muļķības, raksta dzeju bez at­­­skaņām.

Bisenieks: Nu, var arī būt bez atskaņām, bet ir jābūt dzejai.

RL: Kas dzeju padara par dzeju?

Bisenieks: Nu tur jau ir viss tas ko­pā – ritms, saturs, vārdu sasaukša­­nās... Tur ir tik daudz tādu sīku mo­­­mentiņu, kas jāņem vērā.

RL: Tu esi pazīstams arī kā cilvēks, kas reizēm arī parkā uz soliņa sacer...

Bisenieks: Jā, nu visur... Visādos ap­­­stākļos ir gadījies.

RL: Vai tu to sauktu par iedvesmu, kas tevi piemeklē? Kāpēc tu nevari pagaidīt, atnākt mājās?

Bisenieks: Protams, tas tā var būt. Ja tā pēkšņi, ne no šā, ne no tā, tramvajā vai trolejbusā, vai autobusā – arī var būt. Viens otrs dzejolis tā ir radies.

RL: Tas nozīmē, ka tu neesi tāds, kas sevi var organizēt, teiksim – no deviņiem līdz divpadsmitiem es tagad strā­­­dāju...

Bisenieks: Oho, nu nē, to darbu es varu organizēt, protams, bet no tā jau man pašam nekas neveidojas. Es jau pats esmu ļoti slinks un neko nerakstu bez īpašas vajadzības. Kad nu briesmīgi kaut kas prasās, tad es ņemu un pierakstu.

RL: Vai tev pēdējā laikā arī kaut ko briesmīgi prasās pierakstīt?

Bisenieks: Nu gadās. Tagad, jāsaka, es esmu meties uz minimālismu.

RL: Ko tas nozīmē?

Bisenieks: Jo lakoniskāk kaut ko var pateikt, ar mazāk vārdiem... Mazāk izteiksmes līdzekļiem, ierobežojot...

RL: Tas ir aiz slinkuma?

Bisenieks: Reizē aiz slinkuma un rei­zē aiz gara sprieguma kaut kur, jā. Pateikt, pateikt to tā, ka tas pielec. (Smejas.) Lai pielec, lai nav nekā lieka.

RL: Nu, piemēram?

Bisenieks: “Paust, paust, paust, sevi paust, jaust, kā aust.” (Gardi smejas.) Nu redzi.