Laba veselība un filozofija

“Aplūkosim pētījumu, ko nesen veikuši Matiass Forstmans un viņa kolēģi Ķelnes universitātē. Šos zinātniekus ieintriģēja iespēja, ka pastāv saikne starp filozofiju un dzīvesveidu, konkrētāk – starp duālistisko pasaules uzskatu un veselīga dzīvesveida apziņu. Viņi sprieda šādi: ja reiz duālistiem cilvēka ķermenis ir kaut kas atšķirts un neatkarīgs no apziņas, vai viņiem nevajadzētu uzlūkot savus ķermeņus vienkārši kā traukus vai instrumentus – faktiski čaulas, kurām pašām par sevi piemīt maza vērtība? Un, ja tas ir tā, viņi domāja tālāk, varētu sagaidīt, ka duālisti pret savu ķermeni izturas bezrūpīgāk – ka viņi ir nevērīgāki pret savu fizisko stāvokli un veselību.”

http://ej.uz/dualistuveseliba

Tiem, kuri mīl lasīt, nav vienaldzīgi pret filozofiju un aizrautīgi interesējas par jauniem atklājumiem dabaszinātnēs, populārā zinātnes žurnālista Reja Herberta nesenais ieraksts viņa blogā var izraisīt profesionālu traumu. Rakstā, kuram Herberta kungs devis virsrakstu “Es domāju, tātad ēdu neveselīgu pārtiku: filozofija un veselība”, viņš paziņo, ka cena, kas jāmaksā par zināmiem filozofiskiem uzskatiem, ir slikta veselība, bet par pretējiem uzskatiem – laba veselība, un šo ekstravaganto apgalvojumu viņš pamato ar zinātnisku pētījumu.

Bet kāda normālam cilvēkam vispār gar to daļa, jūs varētu jautāt. Anormālie (tas ir, mūsdienu analītiskie filozofi un kognitīvo zinātņu speciālisti) joprojām strīdas, vai prāts ir ķermeņa kuģa kapteinis, kā domāja Renē Dekarts, vai, gluži pretēji, spoks mašīnā (kur mašīna atkal ir ķermenis), tas ir, bezjēdzīgs teorētisks izdomājums, kas neko nedara faktiskajā cēloņu un seku pasaulē (saskaņā ar šo uzskatu roka ir tā, kas ceļ kafijas tasi pie mutes, nevis griba vai pārliecība, ka kafija darīs mundrāku). Normāliem cilvēkiem ir prāts un ķermenis, un viņi lieto tos abus, neprasot atļauju filozofiem un zinātniekiem. Bet ko tad, ja kādas prāta struktūras – struktūras, kuras jūs nespējat kontrolēt, jo tās ir tik dziļi ievietotas smadzenēs, – nosaka, vai jūs varat būt veselīgs vai ne? Vai tādā gadījumā nebūtu prātīgi ieklausīties, kas zinātnei ir sakāms par smadzeņu darbību, – jo īpaši tad, ja zinātne var parādīt, kā ietekmēt savus uzskatus (un atcerieties, saskaņā ar šo viedokli uzskati nav nekas cits kā tikai stāvokļi smadzenēs), lai jūs kļūtu veselīgāks? Herberts aizstāv tieši šādu viedokli par prāta un smadzeņu attiecībām. Šim viedoklim ir filozofa cienīgs nosaukums: prāta–smadzeņu identitātes tēze. Ja jūs sliecaties domāt, ka prāta dzīve ir tikai rēgains smadzeņu darbības blakusprodukts, jūs ar Herbertu esat vienā nometnē. Ja jums liekas, ka tas ir visai dīvains veids, kā domāt par domāšanu, lasiet tālāk, jo man ir zināms šis tas, kas varētu jūsu šaubas apstiprināt.

Bet atgriezīsimies pie Herberta piesauktā zinātniskā pētījuma. Pirms izskaidrot tā ievirzi, es vispirms gribētu norādīt avotu, uz ko Herberta kungs atsaucas, ieviešot opozīciju starp diviem filozofiskiem uzskatiem, no kuriem tikai viens, kā viņš saka, baudot “vairuma zinātnieku” atbalstu (lasiet: ir patiess) un esot labs jūsu veselībai. Saskaņā ar viņa teikto, filozofiskā opozīcija pastāv starp metafizisko uzskatu, ka pasaulē ir divas pamatlietas (substances), prāts un matērija, kuram viņš piedēvē terminu “duālisms”, un uzskatu, ka pasaulē ir tikai fiziskas lietas, kuram viņš piedēvē mūsdienu filozofijas terminu “fizikālisms”. Patiesība ir tāda, ka pastāv arī citi filozofijā visnotaļ cienīti duālismi, kas skar dabas metafiziku, tas ir, to filozofijas daļu, kurā šīs atšķirības ir nozīmīgas. Herberta pieminētais īstenībā ir substances duālisms, un ir ļoti maz filozofu, kas jebkurā laikmetā būtu pievienojušies šim uzskatam, kura slavenākais paudējs bija 17. gadsimta franču filozofs Renē Dekarts. Tas ir uzskats, ka prāts un ķermenis ir divas radikāli atšķirīgas substances, kas pastāv līdzās, un Dekartam bija zināms tikai viens gadījums, kurā tās mijiedarbojas, – cilvēks. Kā jau nereti filozofijā notiek, šis uzskats tūlīt dzemdināja jaunu problēmu, tā saucamo prāta–ķermeņa problēmu: ja prāts un ķermenis ir divas radikāli atšķirīgas lietas, kas var pastāvēt neatkarīgi viena no otras, un ja cēloņiem un to sekām ir jābūt zināmai līdzībai vienam ar otru (Dekarta laikā plaši izplatīts pieņēmums), tad kā tās vispār var mijiedarboties un ietekmēt viena otru?

Alternatīvais metafiziskais uzskats, ko piemin Herberts, ir, kā viņš pareizi apgalvo, vienīgais (no abiem pieminētajiem), ko mūsdienu dabaszinātnieki uztver nopietni: pasaule sastāv tikai no vienas substances, un tā visa ir, plašā nozīmē ņemot, fiziska. Ja teiktais liek jums aizdomāties par to, ko nozīmē “fizisks”, jūs, iespējams, esat filozofs. Herberta kungs neapgrūtina sevi ar šī jēdziena skaidrošanu; viņš domā, ka tas nav nepieciešams vai nu tādēļ, ka šis jēdziens ir pats par sevi saprotams, vai arī tādēļ, ka jūs pats varat tikt ar to skaidrībā, vienkārši pārdomājot, ka fiziskais ir viss, kas ir pretējs tai ēteriskajai, nefiziskajai substancei, kas tiek apzīmēta ar terminu “prāts”. Raksta turpinājumā viņš paskaidro, ka mūsdienu pētījumi psiholoģijā apstiprina uzskatu, ka pastāv saistība starp fizisko veselību un metafiziskiem uzskatiem cilvēkos, kuri tic fizikālisma patiesumam, un saistība starp fizisku neveselību un metafiziskiem uzskatiem cilvēkos, kuri tic substances duālisma patiesumam. Neiedziļinoties saistībās, kādas naturālistiskā psiholoģijas zinātne varētu mums atklāt, es šeit mēģināšu īsumā paskaidrot, kāpēc šāds apgalvojums ir dubultdīvains.

Pirmā dīvainība slēpjas aplamajā Herberta ieviestajā opozīcijā starp zinātniskumu un metafizisko duālismu. Šīs opozīcijas dīvainība un aplamība kļūst redzama, ja mēs atceramies, ka ir kāds ļoti nozīmīgs metafiziskā duālisma veids, kas ir pilnībā savietojams ar dabaszinātnēm un ko plaši apstrīd kognitīvo zinātņu pārstāvji un prāta jeb izziņas filozofi. Šo duālismu sauc par īpašību duālismu, un tas ir uzskats, ka daudziem no pasaulē pastāvošajiem objektiem (it īpaši ar apziņu apveltītiem dzīvniekiem) vienlaikus piemīt gan fiziskas, gan mentālas īpašības. Tas ir svarīgi, kad jūs apjēdzat, ka Herberta blograksta vājais punkts ir uzsvara likšana uz pētījumu rezultātiem, kas apstiprina, lūk, šādu uzskatu: ja jūs sliecaties domāt, ka mentālos stāvokļus nosaka stāvokļi ķermenī, un jūs nav jāpārliecina par labi zināmo saikni starp veselīgu pārtiku, vingrojumiem, utt. un labu fizisko (un garīgo) veselību, tad jūs arī centīsieties dzīvot veselīgi, bet, ja jūs sliecaties domāt, ka mentālie stāvokļi ir kauzāli neatkarīgi no stāvokļiem ķermenī, tad jūs arī dzīvosiet neveselīgi. Bet lieta ir tāda: ja eksistē duālismi, kas nenošķir mentālo un fizisko kā divas radikāli atšķirīgas eksistenciāli neatkarīgu substanču kategorijas, tad nav iemesla uzskatīt, ka ticēšana tām jūs novedīs pie sava ķermeņa vajadzību ignorēšanas, un viss Herberta raksta cietais kodols izkūp gaisā (un zinātniskās liecības, kas apstiprina viņa oriģinālo uzskatu, tad ir piemērojamas vienīgi cilvēkiem, kuri sliecas ticēt substances duālismam). Neviens no pētījumiem, uz kuriem balstās Herberts, nav izvirzījis jautājumu: vai ticība īpašību duālismam ir saistīta ar tādu tieksmi, kas veicina neveselīgu dzīvesveidu? Tomēr īpašību duālisms ietver tos veselā saprāta diktētos uzskatus par pasauli, kurus Herberts min kā pierādījumu tam, ka mēs visi esam “duālisti no dzimšanas”. Var jau būt, taču tas vēl nenozīmē, ka mēs esam “pasīvi vērotāji no dzimšanas” – kā, es ceru, man izdevās parādīt.

Otrā dīvainība attiecas uz termina “fizikālisms” netiešo redukciju, Herbertam skaidrojot divas metafiziskās pozīcijas, kā arī no viņa teiktā izrietošo, ka laba veselība pavada tos, kuri tic šai redukcijai, un slikta veselība pavada tos, kuri tai netic. Tā kā visi līdzšinējie mēģinājumi reducēt mentālos fenomenus uz fiziskajiem fenomeniem ir bezcerīgi izgāzušies, ir maldinoši mūs pārliecināt, ka mums šī redukcija būtu jāpieņem tāpēc, ka tā ir patiesa, UN tāpēc, ka tā nāk par labu mūsu veselībai. Ir taču zināms, ka pie labiem rezultātiem (ieskaitot labu veselību) var nonākt arī ar maldīgiem uzskatiem (piemēram, veiksmīgi cilvēki parasti ir cilvēki ar nedaudz pārspīlētu savu spēju un talanta apziņu), bet ir skaidrs, ka Herberts iedomājas, ka viņš mudina mūs ticēt fizikālistu redukcijai, jo viņš pats domā, ka tā ir patiesa.

Ir pagājuši vairāki tūkstoši gadu, kopš cilvēki pirmoreiz atklāja, ka tas, kam mēs ticam, lielā mērā ietekmē to, kā mēs dzīvojam. Tā ir mūsu laiku īpatnība, ka zinātnes popularizētājs visā nopietnībā ņemas pierādīt šīs kauzālās saiknes pastāvēšanu ar zinātnes palīdzību, nekļūstot par izsmiekla objektu.

Noslēgumā gribu vēl piebilst, ka par spīti manam visai negatīvajam vērtējumam par veidu, kā Herberta kungs interpretē dažu pētījumu rezultātus kognitīvajās un psiholoģijas zinātnēs, man ļoti simpatizē daudzie mēģinājumi izmantot zinātnes ieročus, lai noskaidrotu, kā tas, kas notiek mūsu smadzenēs, korelē ar un palīdz izskaidrot mūsu mentālās dzīves eksistenci un iedabu. Man nav iemesla domāt, ka šie pūliņi paliks bez rezultāta, un mani fascinē iespēja, ka šis grūtais pasākums galu galā mums var palīdzēt saprast mentālās dzīves izcelsmi. Es tikai vēlos atgādināt, ka vislabākās atslēgas uz cilvēka dabu ir tās, kas atrodas mūsu acu priekšā, un reflektējošas uzmanības pievēršana tās saturam ir vairāk nekā pietiekama, lai mēs nonāktu pie sapratnes, kā padarīt savu dzīvi labāku un pat labu.