Neļauties aušībai
Pasaule nomāc ar savu tracinošo nesaprotamību. No rīta pieceļoties, tu vēl neesi paspējis bārdu noskūt, kad nesaprotamā informācijas pasaule jau gāžas tev virsū visos iespējamos veidos. Es reizēm domāju, cik stundu dienā cilvēkam ir jāpavada, lasot avīzes un ziņu portālus, skatoties televīziju un klausoties radio, lai rastos sajūta, ka viņš tiešām saprot kaut ko no tā, kas pasaulē notiek. Mani mēģinājumi iedziļināties tai vai citā ziņā visbiežāk beigušies ar neko – lai cik plaši medijos tiktu aplūkota kāda aktualitāte, vienmēr paliek kaut kādi tumšie plankumi, trūkstošie ķēdes locekļi, nenoskaidrojami vai noklusēti fakti, kas neļauj izveidot sakarīgu bildi. Nav saprotams arī, kas no medijos rakstītā ir ņemams par tīru mantu un kas, izsakoties Kirila Kobrina vārdiem, ir vienkārši fake (neīsts, falšs). Protams, var sevi mierināt, pieņemot, ka ir eksperti, kuri zina pavisam skaidri, kas, teiksim, notiks ar eiro. Prezidents Bērziņš, piemēram, zina, ka turpmākajos gados mūs gaida izmaiņas, kuras mēs pat iedomāties nespējam.
Kas atliek? Atliek vairākas iespējas. Piemēram, iespēja turēties pie domas, ka pasaulē tāpat nekas nevar notikt citādi, nekā notiek. Prātīgākais, ko cilvēks var darīt, ir neļauties aušībai, ka viņš kaut ko spēj mainīt, bet vienkārši vērot notiekošo jeb, kā sarunā ar Rīgas Laiku saka Ingus Baušķenieks, “tu brauc un skaties”. Otra iespēja ir tā, ko piedāvā 17. gadsimta ķīniešu aforismu meistars Džans Čao – “atkāpties no laicīgās pasaules, to nepametot, bet pēc palīdzības lūkojoties grāmatās”, jo “ja pasaulē nebūtu grāmatu – tad ko tur vairs! Bet tā kā tās ir – noteikti jālasa!” (Kaspara Eihmaņa rakstā “Klusā sapņa ēnas”) Savukārt itāliešu neoreālisma klasiķis Vitorio de Sika uzskata, ka no laicīgās pasaules jeb “manas mazās māsas realitātes” ir nevis jāatkāpjas, bet tā jāpaceļ citā – poētiskā līmenī. Ja arī filmas, kas radītas, sekojot šādam uzstādījumam, ir tikai “estētiska ilūzija par atmaskotu realitāti”, šī ilūzija neapšaubāmi ir skaista (Danielas Zacmanes rakstā par Vitorio de Siku). Es nezinu, vai skaistums var glābt pasauli, taču nevar nepiekrist režisores Arianes Mnuškinas domai sarunā ar Margitu Zālīti: “Tā būtu vislielākā katastrofa uz zemes, ja pazustu ilgošanās [pēc skaistā]. Daudz lielāka par atomkatastrofu.” Protams, arī šeit būtu vietā profesora Konrāda Ubāna teiciens: “Tā lieta nav tik vienkārša.” Jo kas īsti ir skaistais? Un kā skaistums saistīts ar to pašu nesaprotamo realitāti, kas spiež vienkārši nost?
Noslēpumainais latviešu mākslinieks Ģederts Eliass, par kuru šajā numurā raksta Aija Brasliņa, piemēram, uzskatīja, ka māksliniekam par šādiem jautājumiem nav jādomā: “Neko daudz nefilozofēju – prom no visām abstrakcijām – ņemu to tiešamību, kas manā priekšā, kurā atrodos, un gleznoju nost.” Un Eliasa gleznas – jo īpaši no viņa agrīnā perioda – ir taču skaistas. Liekas, ka augusta sākumā mirušais amerikāņu rakstnieks Gors Vidals ir vienīgais no šajā žurnālā iekļuvušajiem, kurš uzskata, ka realitāti, par spīti mediju tiražētajiem meliem un neinformētības tumsai, kurā nākas dzīvot, principā var saprast un izmainīt, bet domājoša cilvēka uzdevums ir interesēties par politiku, iesaistīties, kritizēt, brīdināt un protestēt. Taču vienalga to, “kā tur patiesībā ir, uzzināsim, kad nomirsim,” tai pašā sarunā saka Ariane Mnuškina.
