Laika un vietas erotika

I.L.

RL: Un kā viņš to muti dabūja ciet?

Kodresku: Ā, es nepieminēju - piedalījās vēl viens draugs, Stenlijs, kurš laikam savā ašramā bija samācījies visādus pirmās palīdzības paņēmienus. Viņš saņēma vienā rokā Džima žokli un ar otras īkšķi tik ilgi spaidīja viņam vaigus, kamēr mute aizkrita ciet. Drīz pēc šī monumentālā notikuma arī sākās milzīgas pārmaiņas Amerikas dzejas ainavā. Mums, tādam bariņam, bija ideja Sanfrancisko sarīkot pirmo starptautisko pankdzejas festivālu, kurā viena no centrālajām figūrām būtu Džefrijs - mēs pārējie bijām no bīta-sirreālistu-romantiķu skolas. Taču Džefrijs pēc savas dzimšanas dienas ballītes 1977. gada 4. jūlijā gāja bojā autokatastrofā. Festivālu mēs tomēr sarīkojām, domājot, ka uz to atnāks varbūt kādi desmit piecpadsmit cilvēki. Taču ieradās ap piecsimt panku ar gaisā saslietām sekstēm, spraužamadatām degunos un riņķiem krūšu galos - mums tas bija liels pārsteigums, jo bijām domājuši, ka panki ir pārsvarā Londonas parādība; Sanfrancisko tolaik vispār bija tikai viens panku klubs, Mabuhay Gardens. Es pasteidzos lasīt pirmais, iekams pūlis sadzeras pa īstam un sāk mūs apmētāt ar pudelēm. Dzejnieku bija tikai tāda saujiņa, bet publika - bērni, pusanalfabētiski, nikni bērni - vēl jo niknāki tāpēc, ka viņu niknums bija britu niknuma imitācija. Pēc tam viss mainījās. Mūsu dzejas lasījums notika īsi pirms pēdējās publiskās Sex Pistols uzstāšanās 1978. gada janvārī - viņi sastrīdējās lidmašīnā atceļā uz Londonu. Es biju publikā un domāju, ka man ļoti laimējies ar vietu tieši pie skatuves - man nebija ne jausmas, ka tā ir tāda kā brīvās karadarbības zona, kur starp skatuvi un publiku lido pudeles un spļaudekļi. Tas man bija īsts atklājums: ir droši uzstāties pirmajam, ja tu tikai izliecies par panku, bet labāk turēties citiem aiz muguras, kad uz skatuves kāpj īstie panki.

RL: Es tomēr no jūsu teiktā nesapratu, kas īsti mainījās.

Kodresku: Mainījās tas, ka abas radniecīgās mākslas, dzeja un mūzika, aizgāja katra uz savu pusi. Dzeja vairs nebija priekš jauniem, pret isteblišmentu noskaņotiem cilvēkiem - viņiem kalpoja mūzika. Bet tas, kas dzejā palika pāri no antiautoritārajiem impulsiem, vairs nelikās pārliecinošs.

RL: Vai rumāņu dzejā šobrīd pastāv tas, ko jūs dēvējat par “dusmu tīro asmeni”?

Kodresku: Diemžēl nē. Rumānijā faktiski notika tas pats, kas Amerikā, tikai daudz vēlāk. Deviņdesmitajos gados tur bija daži ļoti labi dzejnieki - hiphoperi un reperi - viņos bija tāds tīrs niknums. Viņi bija nikni par Iliesku valdību, par to, kā veidojas sabiedriskā dzīve, par to, kā tiek izvarota valoda. Viens no pēdējiem dzejniekiem, ko bija vērts nopietni lasīt, bija Mirča Kartaresku - patiesi kompleksa, mistiska dvēsele - taču viņš vairs neraksta dzeju. Bija dzejnieki, ko bija ietekmējuši bīti - visai neparasti rumāņa ausij, jo viņi nelietoja nekādas metaforas, valoda bija ļoti vienkārša, tieša - bet tā paaudze, gluži tāpat kā Kartaresku, ap 94.-95. gadu pievērsās prozai, turklāt viņi galvenokārt apcerēja savu sentimentālo seksuālo dzīvi - tāds pat memuāru vilnis, kāds gāzās pāri Amerikai. Iespējams, viņi ar to nodarbojas joprojām, taču es vairs tam nesekoju. Rumāņu dzeja man patiesībā aizgāja bojā līdz ar Čaušesku - tā kļuva par pārāk smalku mākslu, kas sabruka zem skaistās valodas svara.

RL: Latvijā mani prozā kaitina stāstu, stāstīšanas trūkums - gandrīz visā rakstītajā jūtams kāds blakusmērķis - kā būs postmoderniskāk vai šokējošāk, vai, teiksim, skaistāk. Mani šī proza nekur neved, man tā nerada nekādas jaunas domas. Kā tas ir rumāņu prozā?

Kodresku: Tieši tāpat - par spīti tam, ka rumāņi ir lieli literatūras patērētāji un, kolīdz Rietumos parādās kāda ievērības cienīga grāmata, piecas sekundes vēlāk tā ir pārtulkota rumāniski. Taču stāstus neviens stāstīt negrib - tie tiek atstāti kinematogrāfistiem. Piemēram, 1992. gadā pie manis ciemojās viena rumāņu dzejniece un stāstīja vienkārši asinis stindzinošus stāstus par savām draudzenēm universitātē, kuras bija piedzīvojušas šaušalīgus abortus. Es teicu, lai viņa par to uzraksta grāmatu - Savienotajās Valstīs tieši par abortiem bija debates, par to, vai nevajadzētu atcelt Roe v. Wade - to grāmatu momentā pārtulkos angliski, es viņai teicu, visiem par to ir liela interese. Taču viņai bija vienalga. Nu, un pirmie, kas ķērās pie jautājuma par nelegālajiem abortiem, bija kino cilvēki drūmajā filmā “4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas”, kas dabūja balvu 2007. gada Kannu festivālā. Pie tam režisoram ar to nebija nekādas tiešas pieredzes, viņš tolaik bija labi, ja trīs gadus vecs - viņš stāstīja savas mātes stāstu un, jāpiebilst, patiešām labi. Būtiskais rumāņu kultūrā šobrīd notiek kino, bet literatūra pēta savu nabu un literāti nav spējīgi artikulēt paši savu pieredzi.

RL: Atceros, jūs kaut kur rakstījāt, ka “tos, kurus Dievs nolēmis iznīcināt, viņš vispirms padara pašreferentus”. Bet vai jūsu pieredzē kādā Austrumeiropas kultūrā ir citādi?

Kodresku: Nē. Nu, varbūt austrumvācieši - bet arī viņi nodarbojas ar stilizācijām. Ja pazaudē vēstures izjūtu, tad laikam grūti to atgūt. Otrs, kas notika ar rumāņu intelektuāļiem, ir, ka viņus nomoka viņu patiesā vai iedomātā sadarbība ar slepenpoliciju - viņu prātā tas ir kas daudz lielāks, nekā patiesībā bija. Veidojas psiholoģiska drāma, viņi par to runā, viņi jūtas šausmīgi vainīgi, jo 1973. gadā, lūk, uzrakstījuši sliktu atsauksmi par kāda kolēģa grāmatu Cenzūras komitejai. Tas, protams, var būt interesanti tiem, kuru dzīves tas tieši ietekmēja, bet neviens normāls jaunās paaudzes lasītājs par to neliksies ne zinis.

RL: Tad jums nešķiet svarīgi, piemēram, vai Kundera savulaik Čehoslovākijā bijis ziņu pienesējs vai ne?

Kodresku: Tas ir svarīgi tajā nozīmē, ka kritiķi pētīs viņa darbus un mēģinās saprast, kā veidojusies viņa domāšana. Bet, ja runājam, vienkārši par Kunderas lasīšanu. Man nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties pie “Nepanesamā esības viegluma”, bet “Joks”, manuprāt, ir fantastiska grāmata. Nu, jā, tas ir svarīgi, bet ne viņam - tikai detektīviem. Vai viņš kādam nodarīja kādu ļaunumu? Var jau būt, kas to lai zina, bet varbūt tieši tas ir daļa no tām iekšējām mokām, kas tik spilgti attēlotas viņa darbos. Lai ko arī viņš būtu darījis, tas nedrīkst aizsegt faktu, ka viņš ir izcils rakstnieks.

RL: Tāpat kā Ezra Paunds diez vai nodarīja kādam pāri ar savām kara laika radiopārraidēm?

Kodresku: Jā, attiecībā uz Paundu es domāju, ka viņš izdarīja vairāk laba nekā ļauna: viņa dzeja paver amerikāņu dzejniekiem plašu telpu, kur eksperimentēt. Viņš pavēra šo lauku, ielaida tur dažādas valodas, savu kreizī ekonomisko teoriju gabaliņus. Diez vai bija daudz tādu, kas viņa radiopārraides uztvēra nopietni. Katrā ziņā nāvessodu viņš nebūtu pelnījis - tāpat kā to nebūtu pelnījis Selīns. Paunda gadījumā viņa dzeja uzstājīgi runā pretī viņa teorijām. Bet, kas attiecas, piemēram, uz Mirču Eliadi un arī uz Karlu Jungu - viņu fašisms sakņojas pasaules uztverē; tieši viņu arhetipiskā reliģiskā filozofija satur to iznīcinošo un pašnāvniecisko, ko sev līdzi nesa fašisms. Man nudien šķiet, ka Eliade 60. gados maniem vienaudžiem šķita tik pievilcīgs tāpēc, ka viņus kaut kādā mērā pievilka pašiznīcināšanās ideja - kaut kas līdzīgs tai apokaliptiskajai mīlai, ko vācieši izjuta pret saviem protofašistiskajiem ideologiem. Man Paunds šķiet pilnīgi citāds, bet var jau būt, ka tas ir subjektīvi.

RL: No Paunda šķiet dabiski pārlēkt uz Eliotu. Kādā savā esejā jūs kritiski izsakāties par Eliotu, jo viņš, lūk, angļu dzejā ievedis veselu baru miroņu. Vai tad to pašu nevar sacīt arī par Paundu?

Kodresku: Protams. Man vienkārši šķiet, ka Eliotam bija kaitīga ietekme uz tiem, kas nāca pēc viņa, jo viņš bija caurcaurēm konservatīvs - viņa filozofija precīzi atspoguļojas viņa darbos, kamēr Paunda dzejā ir daudz vairāk sakritību un nejaušību. Paunds ir ļoti noderīgs kā avots. Tāpat jau ir arī ar māksliniekiem. Paradoksāli - no Polloka vai Rotko var daudz mācīties, jo viņi visu ieliek savos darbos, taču to pašu nevar teikt par - nu, kaut vai Kandinski; viņu darbi ir definitīvi tādā pašā nozīmē kā Eliota darbi ir definitīvi. Skaisti, bet no tiem nekas neveidojas. Nu, labi, veidojas - veidojas snobiskums un fašistiskas utopijas. (Smejas.)

RL: Man par lielu nepatiku, jūs esat teicis, ka, lai saprastu 50. un 60. gadu amerikāņu dzeju, jāsaprot beisbols. Tas nozīmē, ka pretēji manām iedomām es no tā laika dzejas neko daudz nesaprotu, jo neko daudz nesaprotu no beisbola. Par beisbola saistību ar dzeju esmu dzirdējusi ne reizi vien, taču tā man joprojām ir mīkla.

Kodresku: Es kādreiz būšu bijis krietni stingrāks savos izteikumos nekā tagad, taču patiesībā, jā, beisbols ir īsta amerikāniskās brīvības spēle. Tā ir ļoti gausa, to spēlē vasarā - kā tādu pusnakts mīlas sakaru. Manuprāt, saistība ar dzeju tur ir acīmredzama. Baltimorā es dzīvoju netālu no stadiona un atceros tos garumgaros vasaras vakarus, kad vīrs ar vāli sit pa bumbu, ir krēsla, laiks starp dienu un nakti, mazākie bērni ir jau aizmiguši, lielākie dīdās. Tas ir pats galvenais - laiks, laika sajūta, neviens neceļas, nekur neskrien, pūlis nepolitizējas un nesāk ārdīties - atšķirībā, piemēram, no futbola skatītājiem. Beisbola spēle var vilkties visu vakaru, var pat turpināties nākamajā dienā - vismaz teorētiski. Man tas nozīmē dzeju - laiks, ko patīkami zaudēt. Es gan vairs nezinu, vai tas ir kas tik ļoti būtisks - nu, Austrumkrastā bija, te, Dienvidos, mazāk. Šeit dzīvojot man iepaticies amerikāņu futbols, jo mani dēli jau no mazotnes ir New Orleans Saints fani.

RL: Nu, beisbolu es vēl varu pieņemt, bet futbols. Viena vienīga vardarbība, turklāt pat vīriešu ķermeņi tik briesmīgi ķēmīgi.

Kodresku: Nuja, beisbolā jūs varat uz vīriešiem noskatīties pēc sirds patikas, jo jums ir laiks un viņi pa lielākai daļai neko nedara (smejas). Pirmajās trijās beisbola spēlēs, ko noskatījos, es nezināju, vai vispār kas ir noticis. Man nebija ne jausmas, vai kāds dabūjis punktus. Tāds sapņu laiks. Kurpretim futbols ir lielas prasmes un spēka spēle. Skaidrs, ka tur ir vardarbība, bet tā ir smalki izskaitļota vardarbība - kā šahs ar muskuļiem.

RL: Tātad, kad viņi visi sakrīt lielā čupā, man tur būtu jāsaskata kāda ķermeņu ģeometrija un horeogrāfija?

Kodresku: Gan jau ir arī haoss, bet katram tur ir darbs - kad viņi visi skrien pakaļ vienam un tad sakrīt viņam virsū - notiek vienkārši tā, kā jānotiek (smejas).

RL: Jūs pats arī esat rakstījis prozu, kaut gan kādreiz esat zvērējis to nedarīt.

Kodresku: Tas bijis naudas dēļ. Ja teikumus pabeidz, tev par to maksā. Baltimorā es biju tāds kā brīvais žurnālists, rakstīju mazus stāstiņus, imitējot to, kādiem manos priekšstatos jābūt rakstiem. Tā kā man par to maksāja, es domāju, nu, kāpēc nepamēģināt ko garāku. Vispār jau man patīk rakstīt stāstus, kam ir kāds sakars ar realitāti... vai maģisko realitāti... vai nerealitāti... Man tas šķiet amizanti.

RL: ...tāpat, kā esat zvērējis nekad neko nepublicēt žurnālā The New Yorker. Kāpēc tā?

Kodresku: Tāpēc, ka tas ir tik garlaicīgs! Man šķiet, ja tu uzraksti kaut ko interesantu un tad ieliec to garlaicīgā žurnālā, tas kļūst tikpat garlaicīgs kā tas žurnāls. Jā, es neesmu publicējies The New Yorker un nepublicējos arī The American Poetry Review, kas laika gaitā mani vairākkārt bildinājis. Bet es vairs nesaku, ka nekad nepublicēšos The New Yorker, jo viņi ļoti labi maksā un es esmu gatavs kļūt par algotni. Nevis naudas dēļ, bet visādu lietu dēļ, kas nepieciešamas manai fermai. Tagad es vairs nedomāju dolāru izteiksmē, bet gan - “vajag jaunus vārtus” vai tamlīdzīgi. Nākamreiz, kad satiekat Deividu Remniku, sakiet viņam, ka esmu gatavs. Jo - vai tik viņi nemaksā piecus dolārus par vārdu? Poetry maksājot 15 dolārus par rindu - derētu sacerēt poēmu ar tūkstoš rindām, vai ne?

RL: Bet jūsu Exquisite Corpse taču droši vien autoriem nemaksā?

Kodresku: Nekad nav maksājis un nemaksās. Mēs publicējam draugu darbus un draugu draugu darbus. Un mēs pašfinansējamies. Ir bijuši vairāki bagāti rakstnieki un labvēļi, kas ir piedāvājuši uzturēt Corpse mūžīgi. Viens no viņiem bija tik bagāts, ka viņam neko nebūtu nozīmējis uzturēt arī krāsainu, spīdīgu nedēļas žurnālu. Diemžēl man nepatika viņa literārie darbi, un es baidījos, ka jutīšos spiests viņu publicēt - droši vien liela kļūda, jo, redz, miljardu mantiniece Rūta Lilija novēlējusi žurnālam Poetry divsimt miljonus dolāru, kaut gan tas viņas manuskriptus pastāvīgi noraidījis. Taču mana negatīvā nostāja nav tikai bailes no atkarības. Es vienkārši neieredzu bagātus cilvēkus. Droši vien šito kaiti būšu saķēris, vēl būdams pionieris Karpatos.

RL: Kādi ir Corpse kritēriji, pēc kādiem jūs pieņemat vai noraidāt kādu darbu? 

Kodresku: Mēs sākām ar ambīcijām iznākt reizi mēnesī. Vispār es 1983. gadā Baltimorā sāku žurnālu tāpēc, ka mani garlaikoja tas, ko varēja dabūt lasīt citos žurnālos. Visi lieliskie neoficiālie, ar mimeogrāfu pavairotie 60. gadu žurnāli bija izmiruši, akadēmiskie ceturkšņa izdevumi bija nelasāmi. Nu, un man likās, ka vajag drusku paskandalēt. Otrajā numurā mēs ielikām virsrakstu pa visu lapu “Helēnas Vendleres miesniekbode” - un zem šī virsraksta Deivida Hiltona kritisku rakstu - viņai nupat bija iznākusi grāmata par dzeju. Un vēl mēs publicējām šādus tādus subversīvus rakstus - bet gudri dumpīgus, gudri. Tātad es sāku žurnālu, jo mani garlaikoja intelektuālo sarunu zemais līmenis literārajā presē. Ar laiku žurnāls attīstījās un atrada pats savu toņkārtu, kā arī autorus, kas šai toņkārtai pieslēdzās. Šodien tas joprojām ir kā taustes orgāns - jo vismaz puse no autoriem ir tādi, kas mūs atrod paši - tie tad būtu tie draugu draugi, par draugiem viņi kļūst vēlāk; starptautiska antoloģija un, protams, tribīne redaktoram.

RL: Tātad viens no kritērijiem ir dumpīgums, vēršanās pret isteblišmentu?

Kodresku: Nevis tik daudz pret isteblišmentu, bet pret cilvēkiem ar iedibinātām, nemainīgām idejām. Katrā ziņā Helēnas Vendleres autoritāte man šķiet pārspīlēta un iedomāta. Atšķirībā no citiem izdevumiem mēs tieši gaidām publikācijas, kas mūs ar visiem mūsu priekšstatiem pasūtīs ellē ratā. Bet otrs iemesls, kāpēc man bija vajadzīgs “savs” žurnāls, bija tas, ka gribējās redzēt, ko dara draugi, ar kuriem kopā es kādreiz regulāri publicējos 60. gados. Tagad viņu darbi neparādījās nekur. Nu, un es viņus uzmeklēju, pie tam atšķirībā no citiem žurnāliem, kas publicēja vienu divus dzejoļus, es gribēju cik vien iespējams daudz. Nepagāja ilgs laiks, kad sāka plūst manuskripti. Tas viss ir skaisti, bet es daru vēl arī šo to citu. Mēs sākām iznākt reizi ceturksnī, tad ievācāmies internetā. Faktiski iznāk, ka es esmu pamazām mēģinājis no Corpse atbrīvoties. Bet vai tad ir iespējams nogalināt līķi? Pat ja man tas izdotos, internetā tas turpinātos, jo internets ir kā milzīga, nebeidzama kapsēta, tas ir bezgalīgs - tur visam pietiek vietas, arī nokautam līķītim (smejas).

RL: Bet kāpēc jūs īsti pārgājāt uz interneta formātu?

Kodresku: Ilūzijas par lētumu, ilūzijas par vieglumu. Drukāšanas cenas auga augumā un man likās, ka jebkas būs vieglāk, nekā līmēt, locīt, sūtīt, laizīt aploksnes. Bet izrādās, ka internets prasa vēl lielāku uzmanību, daudz vairāk jāseko līdzi piegādātajiem materiāliem. Pasaule ir pilna ar grafomāniem. Es vēl gribētu piebilst, ka ar savu Corpse, tāpat kā ar NPR komentāriem, palīdzu propagandēt Ņūorleānu, pilsētu, ko es mīlu.

Protams, es ne tuvu neesmu izdarījis tik daudz kā Anna Raisa. Ja Anna Raisa ir Jēzus, tad es esmu tikai tāds Jānis Kristītājs (smejas).

RL : Vai pēc 2005. gada plūdiem Ņūorleāna ir būtiski mainījusies?

Kodresku: O, jā, stipri. Tie paši labklājības līmeņi, kādi vienu laiku bija raksturīgi citviet Amerikā, sāka iesakņoties arī šeit. Orkāns atdeva pilsētu atpakaļ romantiķiem un bohēmistiem, un lēnajai bojāejai. Nu mēs atkal varam mierīgi pūt, rūsēt, dzīvot atpalicībā un korupcijā, un būt bezlaicīgi. Protams, ka tā bija liela traģēdija, bet, skaidrs arī, ka vieta, kas ir tik labvēlīga mākslām, nevar pastāvēt bez katastrofām.

RL: Kādā intervijā jūs atzīstat, ka, uzaudzis komunistiskā diktatūrā, esat guvis negrozāmu pārliecību, ka “perfekts labums nav ne sasniedzams, ne arī vēlams un ka tiekšanos pēc tāda nosaka vienkārši vēlēšanās uzstādīt sev un citiem morāles un uzvedības standartus, kas ir aizdomīgi absolūti un gandrīz neizbēgami apspiedoši”. Tomēr vai jums šķiet, ka ir iespējama patiešām laba valdība? Tāda valdība, kas ir pieņemama, teiksim, dadaistam, tādam, kas jau no dabas ir dumpīgs? 

Kodresku: Man šķiet, ka prezidents, kas spēj salikt kopā teikumu un to pabeigt, vien jau ir milzīgs ieguvums. Bet citādi man labāk par to nespriest, jo mākslinieki no dabas ir nekārtīgi, kamēr valdības darbs ir sakārtot un racionāli darboties, lai nodrošinātu labumu vairākumam. Rakstnieku gadījumā tas ir sarežģītāk. Katra rakstnieka dzīvē ir divi posmi: pirmajā tu raksti tāpēc, ka esi jauns ģēnijs un tev patīk rakstīt, bet otrais posms iestājas, kad tevi visi jau lasa un ir tev apstiprinājuši, ka patiešām esi ģēnijs. Lūk, šajā otrajā posmā var notikt kas ļoti bīstams un nelāgs: tu vari iedomāties, ka tev tagad jābūt sociāli atbildīgam, jāpieņem dažādi amati un citi priekšlikumi, jāraksta pirmkārt tāpēc, ka ar to tu “pasaulei nes labumu” - ja tev tā liekas, tad tas, ko tu raksti, visticamāk vairs nekam neder. Pie tam retrospektīvi tas atsaucas arī uz tiem darbiem, kas bijuši labi.

Dažiem rakstniekiem labāk nomirt jauniem. Vai rīkoties vīrišķīgi, kā to izdarīja Gogolis. Kad viņa “Mirušās dvēseles” baznīca nosodīja, viņš uzrakstīja kristīgu turpinājumu par “labajām dvēselēm”, taču laimīgā kārtā viņam pietika saprāta manuskriptu īsi pirms nāves sadedzināt. Nabokovs to nosauca par vienu no “visdiženākajiem pakalpojumiem” krievu literatūrai.

Bet, ziniet, pastāv tādas īslaicīgas dāsnuma saliņas - nu, tādas pilsētas, kas ir “brīvā zona” māksliniekiem - kā Ņūorleāna. Jā, man patīk laba valdība, jo nepatīk, ka mani piekauj un aplaupa. Jūs taču zināt, kāda bija Ņujorka 70. gados? Pa viesnīcas logu es, piemēram, redzēju, kā apzog sešas automašīnas pēc kārtas. Tagad tu aizbrauc uz Ņujorku un domā: nez, kad te majonēzi sāks smērēt uz trotuāra? Tikai šī sakārtotība un pārticība nes lielu nelaimi, jo cilvēki staigā pa galerijām un mākslinieki rada nevis sev un draugiem, nevis vienkārši tāpat vien, bet galerijai.

RL: Tātad šis periods, kad potenciālajam pircējam nav daudz liekas naudas, varētu nākt mākslai par labu?

Kodresku: Jā. Jā! Jo tagad mākslinieks ir spiests padomāt - vai es tiešām gribu ar to nopietni nodarboties vai labāk tomēr strādāt bankā? Galu galā ir taču citi veidi, kā iepriecināt savu ģimeni, nav akurāt jātaisa māksla. Saprotiet, ir taču mākslinieki, kam pats svarīgākais ir tikt uz Venēcijas biennāli: viņi veido savas instalācijas tādas, lai tās būtu piemērotas biennālei - tikai tur tās patiesībā arī var salikt kopā. Tas ir ļoti mērķtiecīgs process, jābūt ļoti precīzam un asam, jo patiesībā viss, ko tu pārdod, ir ideja - nu, reizēm varbūt kaut kas materiāls, bet var iztikt arī bez tā. Vispirms tev svarīgs karjeras mērķis, māksla nāk pēc tam. Nesen lasīju interesantu eseju par dažādiem posmiem amerikāņu mākslā. Sešdesmitajos gados ar mākslu varbūt arī varēja kādu nieku šad tad nopelnīt, bet tas, kas tevi padarīja par mākslinieku, bija tas, ka tu tāds biji savu kolēģu acīs; ap kādu 1979. gadu viss bija mainījies, jo idejas bija kļuvušas svarīgākas par mākslu - vajag, lai tevi redz, lai zina tavu vārdu, tas jāpanāk ar jebkuriem līdzekļiem; tagad tam jau jānotiek, iekams esi sasniedzis trīsdesmit gadu vecumu - ja tas neizdodas, tevi neviens nepirks. Kā supermārketā, kur katrs meklē, kas jaunāks un svaigāks, savukārt supermārketam svarīgi, lai plaukts pēc iespējas ātrāk iztukšotos un tur varētu izlikt jaunu preci. Ar mākslu tam vairs nav nekāda sakara, patiesībā arī ar idejām ne. Sakars ir tikai ar imidžu, ar tavu paštēlu. Drīz jau robeža būs 17 gadi - ja līdz tam laikam nekas neesi, cauri, vecīt. Nu, un tālāk - tālāk bērni nāks pasaulē ar cenas birku ap kājas īkšķi.

Kodresku: Jā, tam es parakstos apakšā joprojām. Lai stāsts būtu patiess, tur jābūt pārsteiguma un paradoksa, un mistikas elementam. Māksla nav nekas skaists, tā nav nekāda dekorācija. Tieši otrādi - tā rāda visbriesmīgāko un atbaidošāko, ko tādu, ko mēs dzīvē nemaz nevarētu izturēt. Jo tā ir patiesa.

RL: Un par savu darbu jūs uzskatāt “likt cilvēkiem atkal bīties no mākslas”?

Kodresku: Tieši tā.

RL: Ziniet, kad es gatavojos intervijai, es ar ļoti lielu skepsi ķēros pie jūsu grāmatas par Kubu. Jo Kuba kaut kādā ziņā ir modē - sevišķi jau pēc komunisma sabrukuma -, tā tiek eksotizēta, to apjūsmo, par to šausminās. Man likās, ka apmēram nojaušu, ko jūs par to varētu rakstīt, taču grāmata mani pārsteidza. Galvenokārt ar atklātību.

Kodresku: Jā, es atklāti runāju par seksu.

RL: Ne tikai - jūs godīgi un bez koķetērijas rādījāt pats sevi Kubā, brīžiem pat gandrīz vai kā tādu “atbaidošo amerikāni”. Man pašai uz Kubu nav nekādas vēlēšanās braukt tieši tāpēc, ka es varētu sevi ieraudzīt kā atbaidošu tūristi uz vispārējās nabadzības un režīma izraisīto kroplību fona, un neko citu tā arī neredzēt.

Kodresku: Es saprotu. Divi komentāri. Pirmkārt, Kubai un Savienotajām Valstīm ir bijušas ilgstošas un sarežģītas attiecības - jau no tiem laikiem, kad Kuba kalpoja par tādu kā mauku māju Austrumkrasta “efeju līgas” studentiem. Taču kaut kas Kubā bija arī tāds - nu, nepiejaucējams, vēl arvien ir, kaut gan ilgie režīma gadi to krietni apslāpējuši. Nuja, un tad nabadzība - viņi gatavi darīt jebko, lai tiktu pie naudas. Bet tūrisms vispār ir šausmīgi bēdīgs pasākums. Tu tur ierodies, un tāpēc, ka viņiem kaut ko no tevis vajag, viņi tev ļaujas, tu vari vieglāk iekļūt viņu dzīvē, nekā tas būtu pārticīgā zemē. Es nekaunos par to, kas notika starp mani un to kubiešu dakteri. Man viņa izraisīja lielu iekāri, mums kopā bija brīnišķīgi, beigās viņa pieņēma manu naudu. Šoks bija tad, kad uz manu piezīmi, ka Kubas sievietes ir ļoti skaistas, viņa atcirta: “Jā, protams, mēs esam skaistas. Jo mēs esam badā.” Es nekad par to tā nebūtu domājis, nebūtu uztvēris. Jo lai cik slikti bija Rumānijā, badā neviens tur nebija.

RL: Savās grāmatās jūs pieminat, ka joki un ironijas izjūta ir tas, kas savulaik nošķīra komunistiskos Austrumus no Rietumiem - jūs pat apspēlējat “Dzelzs priekškaru”, saucot to par Ironijas priekškaru - bet tagad tas pamazām izzūd. Vai, jūsuprāt, līdz ar tā saucamā homo sovieticus izmiršanu pazūd arī kaut kas būtisks no cilvēciskā repertuāra?

Kodresku: Nē, tā es par to nedomāju. Joki patiešām veidoja kopīgu kultūru, reizē kalpojot kā tapetes, kuras aizsedza pretrunas un atšķirības, kas kļuva redzamas vēlāk. Es nedomāju, ka homo sovieticus bija kaut kāds jauna tipa cilvēks, tomēr piekrītu, ka cilvēkiem Latvijā un Rumānijā, un Austrumvācijā garo komunisma gadu dēļ ir daudz kas vairāk kopīgs nekā cilvēkiem Rietumos. Komunisms attīra telpu, atbrīvo to no lielas daļas materiālā, līdz ar to ir daudz tukšuma un klusuma, kas cilvēkam palīdz koncentrēties. Tā bija ļoti nepiedrazota pasaule, vienkārši nekā daudz nebija - tikai laiks, vairāk laika, lai domātu par svarīgām lietām - tādām, kam nebija nekāda sakara ar valsti, valdību, darbu. Tāda veida telpa ir izzudusi, mūsu privātā dzīve tagad ir saplūdusi ar publisko telpu, un tu vairs nezini, kas tad ir tas svarīgākais, jo postmodernajā diskursā tam arī nav nozīmes. Vienīgais, kas to visu padara mazāk nenovēršamu, ir katastrofa, un es ticu - nē, zinu, ka katastrofas tik tiešām notiek. Bet notiek arī brīnumi. Ne jau reliģiskā nozīmē, bet notiek, un tad viss mainās. Varu jūs iepriecināt, tālākā skatījumā esmu pārliecināts, ka notiks kas šausmīgs un mēs atgūsim telpu - es tikai nezinu, uz cik ilgu laiku un vai maksa par to nebūs pārāk liela. Viss notiek tik šausmīgi strauji. Man patiesībā ir tāda sajūta, it kā es dzīvotu nākotnē. Es paskatos atpakaļ - mans draugs Džefrijs Millers gāja bojā 1977. gadā - viņš nekādu nākotni nepiedzīvoja, atšķirībā no manis viņš nepārdzīvoja sevi pašu, viņš bija pilnīgi pieskaņots savam laikam, kamēr es dzīvoju kaut kādā nesaprotamā nākotnē un brīnos: “Kas notiek?” Kādus pēdējos 25 gadus es dzīvoju it kā post mortem... (Smejas.) Nē, es, protams, pārspīlēju. Man vienkārši uznāk tādi post mortem brīži, kas, kā redzat, reizēm velkas pāris stundas. Daži nogurst un iet pagulēt - amerikāņi, piemēram, savas tiesības uz diendusu izcīnīja Pilsoņu karā. Bet mēs, eiropieši, savas vēstures dēļ esam tam par nervozu.

RL: Jūs kaut kur esat teicis, ka sākat kļūt sev interesants tikai tad, kad jūs intervē, jo tikai tad jums ir iespēja padarīt sevi par to interesanto personu, par kādu jums līdz tam nav bijis ne jausmas. Kāda persona jūs bijāt šajā intervijā?

Kodresku: Nezinu. Man nebija ne jausmas, ko īsti sagaidīt. Domāju, ka varbūt jūs esat divdesmitpiecgadīga persona no kāda Latvijas televīzijas kanāla, kura apceļo Ameriku un intervē dažādus īpatņus. Bet jūs man sagādājāt iespēju it kā pārlasīt manus vecos tekstus - tas bija interesanti. Tikai tagad jūs zināt, ka dabā no manis nebūt nebirst spoži un asprātīgi citāti. Es apmulstu un jūtos sakautrējies. Bezkaunīgs es esmu tikai tekstos.