Laiks but profesionāliem

"Gluži kā bērnu pieskatīšanas kooperatīvā, arī Latvijā krīze ir ne tik daudz morālas neuzvešanās problēma. ne tikai korupcijas vai nepareizas slimnīcu politikas sekas (protams. esošie trūkumi šeit nevienam nepalīdz). bet pirmkārt un galvenokārt ļoti neveiklas naudas pārvaldības sekas."

No Jāņa Ošleja raksta "Laiks pieaugt" Rīgas Laika oktobra numurā

Formulu un teoriju lietošana nespecializētā literatūrā rāda, ka cilvēks zina vairāk par caurmēra lasītāju un viņa rakstītais pelna ievērību. Naudas daudzuma vienādojums, uz kuru Rīgas Laika oktobra numurā atsaucas - gan nedaudz kļūdaini - J. Ošlejs, noder saimniecībā ne tikai ekonomistam, bet jebkuram, kurš patstāvīgi vēlas izprast ekonomikas norises.

Šis vienādojums patiešām ir viens no galvenajiem monetārās teorijas balstiem. Kopš 19. gadsimta beigām - 20. gadsimta sākuma tas ir saglabājies nemainīgs: MV=PT, kur M ir naudas daudzums apgrozībā, V ir naudas aprites ātrums, P ir cenas un T ir noteiktā laika periodā veikto darījumu skaits (kas vēlāk laika gaitā tika aizvietots ar iekšzemes kopproduktu jeb IKP). Monetāristi, uzskatot šo par ilgtermiņa sakarību, uzskatīja, ka gan V, gan T (IKP) ir nemainīgs. Tādējādi, jebkura monetārā ekspansija jeb ar IKP pieaugumu nepamatota naudas piedrukāšana ilgtermiņā noved pie inflācijas - pat pēc piecdesmit gadiem tas ļāva vienam no slavenākajiem monetāristiem Miltonam Frīdmenam secināt, ka “inflācija vienmēr un visur ir monetārs fenomens”. Pārtulkojot - naudas drukāšana rada bezvērtīgu naudu. No tā izriet tēze, ka šādai naudai neuzticas, to neuzkrāj, tērē, tā veicina inflāciju un tamlīdzīgi. Lai atceramies kaut vai Remarka aprakstīto Vāciju pēc Pirmā pasaules kara vai šo dienu presē populāro Zimbabvi.

Ne mazāk slavenais Dž. M. Keinss savukārt uzskatīja, ka “ilgtermiņā mēs visi būsim miruši”, t.i. ekonomistiem vienlīdz svarīgi ir analizēt notikumus, kuri ir izmērāmi cilvēka dzīves laikā. Saskaņā ar Keinsa teoriju, naudas aprites ātrums īstermiņā nebūt nav konstants, bet var mainīties dažādu faktoru ietekmē (tajā skaitā - arī iedzīvotāju paradumu maiņu dēļ). To ir nepieciešams kompensēt, mainot naudas daudzumu apgrozībā. Piemēram, ja cilvēki pēkšņi sāktu arvien lielāku savu ienākumu daļu uzkrāt, naudas aprites ātrums samazinātos, un tad ekonomikā būtu nepieciešams vairāk naudas. Līdz ar to, saskaņā ar šo teoriju, monetārā ekspansija ne vienmēr noved pie inflācijas, vismaz ne īstermiņā. Tomēr, arī šajā gadījumā nekādā veidā nav iespējams ar papildus naudas pumpēšanu ekonomikā nodrošināt labklājības celšanos.

Būtībā fundamentālu pretrunu starp monetāristiem un keinsiānistiem nav, atšķirība ir tikai apskatītais laika posms. Kādā valstī vai bērnu pieskatīšanas kooperatīvā, kurā ir sava nauda - kuponi - varētu iestāties situācija, ka cilvēki naudu netērē, bet uzkrāj, un darījumi nenotiek. No monetāristu (jeb ilgtermiņa) viedokļa tā nav problēma - cilvēki kaut kad savus kuponus sāks tērēt jebkurā gadījumā, jo citādi pašam uzkrāšanas procesam zūd jēga, un pēc ekonomikas teorijas cilvēki tomēr neizvēlas darīt bezjēdzīgas lietas. Savukārt no keinsiānistu (īstermiņa) viedokļa, svarīgāk ir, lai cilvēki sāktu tērēt nevis kaut kad nākotnē, bet gan tieši šeit un tagad. Izlaižot papildu naudu, mērķis tiek sasniegts, taču jautājums ir - par kādu cenu?

Atbilde ir samērā vienkārša - ar kuponu/naudas vērtības mazināšanos tiek piekrāpti tie cilvēki, kuri uzticas tam, ka šī vērtība paliks nemainīga, un saskaņā ar šo ticību plāno savu nākotni. Nemainoties realitātei - t.i., nepieaugot tautsaimniecībai nemonetāru iemeslu dēļ, kas bērnu pieskatīšanas kooperatīva gadījumā varētu būt kopējais pieskatīšanas laiks, papildu naudas izlaišana samazina naudas vienības vērtību. Līdz ar to ģimenes, kas šos kuponus uzkrāj cerībā tos apmainīt pret bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem kaut kad nākotnē, pēkšņi konstatē, ka pret noteiktu kuponu skaitu iespējams pretī saņemt daudz mazāku pakalpojumu skaitu. Protams, ka šāds “atklājums” nekādi neveicina vēlmi turpināt uzkrāt, bet tieši otrādi - pieaug motivācija tos iztērēt pēc iespējas ātrāk. Ja visi kooperatīva biedri vienlaicīgi sāk aktīvi tērēt savu naudu, tad no situācijas, kad apgrozībā tās ir pārāk maz, ātri veidojas situācija, kad tās ir pārāk daudz.

Rezultātā vēl straujāk krīt naudas vērtība, tas ir - aug cenas.

Atgriežamies pie naudas vienādojuma. Redzot, ka naudas aprites ātrums V samazinās, Keinsa teorijas risinājums ir - palielināt naudas daudzumu M. Šis “triks” darbojas, ja pēc naudas daudzuma palielinājuma V paliek iepriekšējā, zemā līmenī. Taču problēma ir tā, ka cilvēki, redzot naudas pieaugumu, maina savu uzvedības modeli, tas ir, sāk pastiprināti tērēt savus uzkrājumus, un rezultātā V atkal strauji pieaug. Tas izsauc inflācijas kāpumu, nevis ekonomiskās aktivitātes pieaugumu. Tieši šis atklājums - ka cilvēkus īstenībā nav iespējams ilglaicīgi krāpt, mazinot to rīcībā esošās naudas vērtību, izskaidro, kāpēc pārlieku liela paļaušanās uz ekonomikas stimulēšanu ar monetārām metodēm vienmēr beidzas ar inflācijas kāpumu. Ka naudas emisija, piedrukāšana rada inflāciju nevis bagātību, apliecina arī uz empīriskiem novērojumiem balstīti pētījumi. Noenkurojot šo tēzi Latvijas realitātē, kas lasītāju droši vien interesē vairāk nekā Zimbabve vai kāds ASV bērnu pieskatīšanas kooperatīvs, jāsaka, ka Latvijas Banka nedz ar naudas daudzumu M, nedz sabiedrību eksperimentus neveic. M kāpumam būs vien jāuzgaida, kamēr pēc burbuļa plīšanas no objektīvi zemās pozīcijas atrausies iekšzemes kopprodukts.

Gudru produktu un pakalpojumu radīšanai, efektīvai valsts un uzņēmumu vadīšanai lieti noderēs tā enerģija un prāts, ko brīžiem izšķiežam, bruģējot iluzoras labklājības meklēšanas ceļus.