Laiks vienmēr beidzas

“Uzspersim gaisā neliešus!”, vēl 1998. gadā teica ASV prezidents filmā “Neatkarības diena”. Tolaik citplanētiešu kosmosa kuģi jau pāris dienas bija terorizējuši pasaules lielpilsētas, un režisors Rolands Emerihs cilvēcei atstāja vēl pieklājīgu glābšanās plānu - vajadzēja vien pāris drošsirdīgiem amerikāņiem nokļūt līdz svešo mātes kuģim, ielaist viņu datorsistēmā vīrusu un visa aizsardzība sabruka - varēja šos mierīgi “uzspert gaisā”. Vēlāk tapušajā filmā “Diena pēc rītdienas” (2004) iespējas izdzīvot samazinājās, jo cilvēks pats izrādījās vainīgs pie dabas kataklizmu izraisīšanas ar nepārtraukto CO₂ izmešu pārtēriņu. Tagad - jaunākais režisora apokaliptiskais darinājums “2012” vairs nepiedāvā neko, izņemot pāris Noasa šķirsta repliku, kur nedaudzo, pēc vispārējiem grēku plūdiem izdzīvojušo varoņu ceļojumu padara par ērtu kruīzu mājup. Tomēr kopumā cilvēcei nekādu izredžu nav - kaut vai tāpēc, ka filmā, pretēji visām iepriekšējām katastrofu ekrāna vīzijām, varoņu un situācijas ekspozīcija ilgst labi ja pusstundu, bet pārējās divas stundas pasaule piedzīvo iespējamos un neiespējamos bojāejas scenārijus - gan saistībā ar saules plankumu aktivitāti, gan zemes kodolu un tektonisko plākšņu kustību, gan magnētisko polu virpuļošanu.

Filmā “2012” ir pamatīgs sazvērestību teoriju sablīvējums, piemēram, paziņojot, ka amerikāņu kempingotāju iemīļotais Jeloustounas dabas parks ir milzu izmēra vulkāns, kas izvirst katrus 600 tūkstošus gadu, un nupat ir pagājuši jau 640, tāpēc ir pienācis laiks nopostīt visas ASV. Tāpat filma nodarbojas ar mūsdienu amerikāņu kino tik iemīļoto brīvmūrnieku arhitektūras pieminekļu postīšanu. Katoļi Romā sagaida apokalipsi zem grūstošās Sv. Pētera katedrāles kupola, savukārt melnādainais ASV prezidents, jau vulkānisko pelnu balts, piedzīvo, kā viņa rezidenci sagrauj Džona Kenedija vārdā nosaukts bāzes kuģis. Bet vēl pirms Siksta kapelas griesti plaisā starp Dieva un Ādama pirkstiem, ķīnieši Himalajos slepus sabūvējuši minētos glābšanās šķirstus, kas stipri atgādina mītu par Urālu masīva Jamantau kalnā izbūvēto pazemes pilsētu miljonu kvadrātmetru platībā, ko Putina laikā krievi pabeiguši, lai atomkara gadījumā spētu paglābt 300 tūkstošus cilvēku un ļautu tiem autonomi vēl pusgadu izdzīvot. Un, protams, maiju kalendāra mīts, kura dažādās versijas ceļo internetā, vairākkārt jau pamudinot cilvēkus izdarīt pašnāvību. Tagad to pārmet arī filmai, bet vēl jo vairāk filmas interneta lapai - par pašnāvnieku skaita palielināšanu, kuri, uzticoties Emeriha pareģošanas spējām, vēlas šo dzīvi atstāt vēl pirms 21.12.2012. Režisors gan taisnojas, ka mūsdienu skatītājs ir tik notrulinājies, ka nekas mazāks par precīzu visas planētas iznīcināšanu to vairs neaizkustina.

Bet kāpēc tieši interneta mīti gūst virsroku Holivudā? Pirmkārt, maiju kalendārs nekādu skaidrību eshatoloģijas jautājumā nedod, bet Armagedona pareģojumi kristietībā, kas ņemti no Jāņa atklāsmes grāmatas vai Daniela grāmatas Vecajā Derībā pasaules gala ekranizāciju padarītu smagnēju. Ainas tur ir pārāk simboliskas un tēlainas, kamēr katastrofu filmās apdraudējumam jābūt konkrētam un viegli saprotamam, pat ja tam ir attāls sakars ar kādiem zinātniskiem pierādījumiem. Ezotērisko, ufoloģisko, psihodēlisko portālu spekulācijas par 2012. gada kataklizmu ir kā ceļvedis cauri filmām ar globālo apdraudējumu motīviem, kas uzņemtas jau agrāk - Saules izdzišana vai Saules vētras (“Saules gaisma”), globāla epidēmija (“28 dienas vēlāk”), citplanētiešu iebrukums (“Neatkarības diena”), mākslīgā intelekta sacelšanās (“Terminators”), asteroīda ietriekšanās Zemē (“Trieciena ietekme” un ‘Armagedons”), gigantiska vulkāna izvirdums (“Dantes smaile”), globālā sasilšana un klimata maiņa (“Diena pēc rītdienas”), zemes tektoniskās izmaiņas (“Kodols”). Daļa šo teoriju apritē atgriezās tieši pateicoties šīm filmām, bet reāli vairākums no 2012. gada pareģojumiem tapuši vēl 20. gadsimta 70. un 80. gados, bieži New Age psihonautu fantāzijās, periodos, kad tie atradušies stiprā LSD un meskalīna ietekmē.

Pieļauju, tas arī ir iemesls, kāpēc katastrofu filmās (to konstrukcija vienmēr bijusi ļoti līdzīga - draudu atklāšana gadījuma pēc, oficiālā pretplāna izgāšanās, varonis ar zināšanām, bet no vienkāršās tautas, kurš ar nosvīdušu pieri saka vienu banalitāti pēc otras, teiksim: “I hope it works!”), ja vispār ir iespējams glābt planētu Zeme, tas nenotiek normāli darbojošās apziņas apstākļos. Tas nekad nenotiek arī likuma ietvaros, tāpēc nevar paļauties uz NASA vai Pentagonu, vienīgi to pašu “vienkāršo cilvēku” - pilsoni, kurš ar savu iracionālo rīcību vērsīs lietas uz labo pusi.

Kādā nesenā sabiedriskajā aptaujā atklājās, ka ASV kristiešu vairākums uzticas Holivudas, nevis Bībeles Apokalipses vīzijai. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka producenti cenšas maksimāli sekularizēt apdraudējumu (vīrusi, roboti, citplanētieši), lai neaizskartu savas lielākās auditorijas jūtas. Tagad katastrofu filmās ne jau Dievam ir nodoms iznīcināt pasauli, bet gan - kādiem cilvēcei naidīgiem spēkiem vai pat cilvēkiem pašiem. Un šeit, atšķirībā no bībeliskās interpretācijas, netiek nošķirti taisnie no grēcīgajiem. Tomēr providenciāla iespēja izglābties tiek saglabāta kā atgādinājums atgriezties pie amerikāņu skaidrā ētiskā uzstādījuma, kas sākās jau ar makartisma uzspiešanu Holivudai Aukstā kara sākumā, un parūpēties par cilvēces pēctecību. Galvenais, lai, filmai beidzoties, skatītājam rodas komforta sajūta, ka visi parādi ir nomaksāti, grēki izpirkti.

Emerihs filmā “2012” ievēro visus šos mazos industrijas nosacījumus, pie kam ievēro arī Sūzenas Sontāgas izteikumu: “Zinātniskās fantastikas filmas jau nav par zinātni. Tās vienmēr ir par katastrofu.” Tādēļ viņš realizē dzīvē nerealizējamās vēstures beigu teorijas ar tādu enerģiju, ka, šķiet, režisors cenšas pārspēt “nāvi” spējā radīt beidzamības sajūtu. Jo lielāka ticamība destrukcijai uz ekrāna, jo neitrālāka šķiet apkārtējā pasaule pēc tam, jo vēl mazāk jēgas tai piemīt. Tāpēc, lai arī kino rašanās laikā teoloģijā valdīja uzskats, ka 20. gadsimts būs “eshatoloģijas laiks”, par mūsu gadsimtu šādi spriest šobrīd neatļaujas neviens. Varbūt nemaz nav melots tai vecajā izteicienā, ka sliktas filmas beigu beigās iznīcinās pasauli.