Cīņa ar saturu

13. janvārī kādā ASV televīzijas kanālā varēja vērot Tautas izvēles balvu laureātu nosaukšanas pārraidi. Aktieris Vokins Fīnikss kā uzvarētājs nominācijā “Iemīļotākais galvenais varonis” savas pateicības runas klipā parādījās, sēžot krēslā ar kaudzīti kartona gabalu klēpī, vienu pēc otra tos pagriezdams pret kameru, lai būtu iespējams nolasīt uz tiem uzrakstīto tekstu: “Sveiki. Es esmu Vokins (taisnības labad jāsaka, ka savu vārdu viņš bija uzrakstījis kļūdaini). Bez scenāristiem es esmu mēms. Nopietni. Bet savā klusējošajā veidā es vēlos pateikties miljoniem fanu, kas balsoja par mani kā par “Iemīļotāko galveno varoni”.” Nolicis pēdējo kartonu, viņš pateica: “Kas jums, ļautiņi, kait? Paldies.” Tad piecēlās un izgāja no kadra.

Šī epizode ir tikai viens no daudzajiem piemēriem, kā Holivudas lielās un ne tik lielās zvaigznes izsaka savu atbalstu Amerikas kino un TV scenāristu ģildes streikam, kas sākās 2007. gada 5. novembrī un nu jau turpinās 11 nedēļas ar neizsīkstošiem piketiem pie lielo studiju cietokšņiem Losandželosā un Ņujorkā, pamazām kļūstot par absurdām važām gan pašiem scenāristiem, gan daudziem citiem.

Laikam jau nepārzinot ASV kino un TV industrijas likumus un tikumus, nav iespējams līdz galam saprast streikotāju prasības. Skaidrs tikai, ka motivācija ir tikpat primitīva kā vairumam streiku - vairāk naudas par savu darbu, bet rīcības veids - 10 000 cilvēku “sadodas rokās” bezdarbībā.

Streika pamatā ir scenāristu arodbiedrības un Amerikas producentu alianses nespēja vienoties ar par vairākiem savstarpējā līguma punktiem, kuri vistiešākajā veidā attiecas uz scenāristu atalgojumu. Ņemot vērā, ka līgums tiek slēgts uz trim gadiem un iepriekšējā līguma nosacījumi neatbilst straujajām izmaiņām digitalizētās pasaules laikmetā, scenāristi vēlas jaunajā līgumā ieviest laikmetīgas izmaiņas. Viena no tām ir saņemt 8 centus no katra pārdotā DVD līdzšinējo 4 vietā, jo DV disku patēriņš pēdējos gados ir strauji kāpis, nesot studijām vairāk nekā divkāršu peļņu, salīdzinot ar filmas kases ieņēmumiem. Producenti iebilst, ka tikpat lielā mērā, kā ir augusi peļņa, augušas arī ražošanas un mārketinga izmaksas.

Otra prasība, kurai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība un kas tiek uzskatīta arī par streika galveno iemeslu, ir 2, 5 procenti no peļņas par “autordarba” pārdošanu un distribūciju tā saucamajos “jaunajos medijos” - internetā un visos citos tiešajos onlaina pārraides kanālos. Scenāristu pārstāvis Hauards Gūlds ir pārliecināts, ka “pavisam drīz datori būs savienoti ar jūsu TV, un tā arī mēs visi to skatīsimies. Ja mēs tagad neuzstāsim, no peļņas, kas radikāli augs, mēs saņemsim nulli”. Vēlme iekļaut līgumā šo jauno punktu, kas attiektos uz neaptveramo un savā ziņā nekontrolējamo interneta vidi, no autoru puses tiek uzskatīta par lielu tālredzību, bet no producentu - par tīru absurdu, jo viņu skatījumā “jauno mediju” tirgus šobrīd vēl ir pārāk neprognozējams, lai varētu jau runāt par konkrētu peļņas procentu.

Bet nauda tikmēr aiziet, tēlaini izsakoties, tā straujiem viļņiem aizplūst garām gan producentu, gan scenāristu, gan visu pārējo industrijas darbinieku kabatām. Par streika izraisīto seku upuriem kļūst pat tie, kam prātā nebija nācis, ka viņiem ar to varētu būt kāds sakars. Apstādināto TV un kino projektu personāls - tie tūkstoši, kas gaismo, grimē, asistē vai taisa ēst, streika dēļ nonāca piespiedu bezalgas dīkstāvē vai arī drīz vien zaudēja darbu pavisam, un tagad, domāju, nolād visus tos “godīguma ideālu” pārņemtos scenāristus, jo savu palikšanu uz ielas diez vai uzskata par īpašu godīguma izpausmi. Šobrīd industrijas zaudējumi aprēķināti jau tuvu vienam miljardam dolāru. 343 miljonus algās ir zaudējuši paši scenāristi. Taču ne jau tikai kino un TV industrijai ir jāsavelk jostas. Kā minējis Kalifornijas štata gubernators Arnolds Švarcenegers, kura kulta frāzi I’ll be back, pieļauju, arī ir sacerējis kāds no streikotājiem, streiks jau izraisījis negatīvu ietekmi ne vien uz Losandželosas, bet visa štata ekonomiku.

Pirmo triecienu saņēma televīzijas kanāli. Ikdienas TV sarunu šovi un citi “rakstītie” šovi, kuru scenārijs tiek gatavots vēl dažas minūtes pirms filmēšanas, jo to tematika balstās uz pavisam svaigām aktualitātēm, pazuda no televizoru ekrāniem uzreiz un tika aizstāti ar atkārtojumiem. Populārāko sarunu šovi vadītāji Deivids Letermans, Džejs Līno, Džons Stjuarts, paši būdami scenāristu ģildes biedri, sākumā aktīvi un publiski atbalstīja streikotājus un augstsirdīgi pat maksāja algas no savas kabatas 100 cilvēku lielajām šova uzņemšanas grupām. Taču katrai augstsirdībai ir robežas. Pēc diviem mēnešiem, izdomājot dažādus paņēmienus un ieganstus, ar jauno gadu daļa populāro šovu atgriezās ēterā. Džeja Līno, tāpat arī Konana O’Braiena, Džona Stjuarta un citu attaisnojums bija žēlums pret saviem atlaišanai nolemtajiem darbiniekiem un izlīdzēšanās ar pašsacerētiem tekstiem. Viņi no scenāristu puses nosaukti par streiklaužiem - kā ģildes locekļi viņi streika laikā nav tiesīgi rakstīt neko. Deivids Letermans, kurš vada superpopulāro Late Show with David Letterman, atrada pēc scenāristu saprašanas “likumīgāku” veidu, jo, lai arī šovu raida vienā no lielajiem TV tīkliem, to producē viņam pašam piederošā kompānija The Worldwide Pants, kas pasteidzās noslēgt atsevišķu līgumu ar streikotājiem, tādējādi vismaz dažiem no viņiem ļaujot atgriezties darbā.

Par nākamo upuri kļuva seriāli - izsīka uzrakstītās sērijas, to filmēšana un pārraide (normāli katras sērijas scenārijs tiek pabeigts labi, ja dažas dienas pirms filmēšanas). Šobrīd ir pārtraukta pie mums zināmo seriālu “Bīstamās mājsaimnieces”, “Grejas anatomija”, “Bez vēsts pazudušie”, “Ātrā palīdzība”, “Izredzētie. Pasauli glābjot”, “CSI” jauno sēriju izrādīšana. Ik pa nedēļai tiem pievienosies jauni. Paradoksāli, ka visdrošākās izredzes pabeigt sezonu ar visām sērijām ir tikai komiskajam animācijas seriālam “Simpsoni”. Tomēr, par spīti plokošajiem reitingiem, TV producenti stoiciski izliekas, ka tas viņus neuztrauc, apgalvojot, ka oriģinālā scenārija “kvalitātei” tirgū nav nekādas vērtības un ir jau gatavs “alternatīvās programmas” plāns - daudz vairāk ētera laika atdodot realitātes šoviem, dabasskatu filmām, veco seriālu pārfilmējumiem ar jaunām sejām. Reitingu celšana ar šādu “programmu” izklausās pēc ļoti naiva vai arī ļoti ciniska plāna - tā saucamo “dīvāna kartupeļu” pārvēršana jau ģenētiski modificētos dārzeņos. Hronoloģiski nākamie upuri izrādījās visu iespējamo industriju balvu pasniegšanas ceremonijas, kuras, kā parasti, intensīvā režīmā tiek fabricētas tieši no decembra līdz februārim. Gandrīz neviena no organizācijām, kas rīko šīs ceremonijas, lai arī centās, nepārliecināja arodbiedrību izsniegt pagaidu atļauju dažu savu biedru nodarbināšanai šovu scenārija un joku sacerēšanā. Protams, vislielākais ciešanu iemesls gan NBC televīzijai, gan pasaules skatītājiem, gan augstās modes namu pārstāvjiem, kas cerēja uz sarkanā paklāja bezmaksas mārketingu, gan arī smalkākajām viesnīcām, limuzīnu īres kompānijām, stilistiem, frizieriem un dārglietu izgatavotājiem Losandželosā līdz šim ir izrādījusies Zelta Globusu pasniegšanas ceremonijas atcelšana un tās aizvietošana ar preses konferenci uzvarētāju paziņošanai. Zelta Globusam nominētā zvaigzne Keira Naitlija bija viena no pirmajām, kas paziņoja, ka neieradīsies uz ceremoniju, ja tai netiks dota streikotāju atļauja, par savas scenāristu sapratnes iemeslu minot savu māti - dramaturģi un romānisti Šērmanu Makdonaldi. Tas, ka Makdonaldes kundze ir no Lielbritānijas un rakstījusi tikai lugas un romānus, viņu, protams, ārkārtīgi satuvina ar streikojošajiem Amerikas scenāristiem. Lai kā arī būtu, Naitlijas labajam piemēram sekoja arī daudzas citas nominētās zvaigznes, un šova organizētājiem, Holivudā strādājošajiem ārzemju žurnālistiem, no kuriem liela daļa gan esot tikai dzeltenās preses algotņi, pietika prāta saprast, ka ceremonija, notiekoša par spīti streikam, pārvērstos par lētu kultūras nama saietu bez spožuma, bet ar postu.

Manuprāt, šīs aktieru solidaritātes motivācija nemaz nav tik kristāldzidra, kā scenāristiem gribētos ticēt, jo, kamēr redzamajā pusē dominē dažu kino un TV zvaigžņu labi apdomātais publiskais “humānisms”, domāju, ka neredzamajā pusē krājas simtiem darbu zaudējušo otrā plāna aktieru neapmierinātība. Taču tieši pateicoties Naitlijas un viņas amatbrāļu solidaritātei un izdomas bagātajam atbalstam, streikotāji kā izņēmuma dāvanu ir pasnieguši aktieriem atļauju noturēt savas profesijas laureātu sumināšanas ceremoniju 27. janvārī. Kas notiks 24. februārī, kad paredzēta Amerikas Kinoakadēmijas Oskaru pasniegšana, šobrīd vēl ir mīkla. Kaut gan organizētāji apgalvo, ka “šovam jāiet savu gaitu” par spīti visam, to apdraud kino zvaigžņu nesalaužamā tuvība ar saviem autoriem. Ja streiks vēl nebūs beidzies, ticamāk, ka šajā vakarā pozitīva PR vārdā Oskaru nominanti piketētājiem dalīs sviestmaizes un kafiju, nevis bezbēdīgi čalos uz sarkanā paklāja vai no skatuves teiks pateicības runas. Un atbilstoši streika patosa līmenim scenāristu ģilde ir paziņojusi, ka arī sava amata labāko paziņošanai ceremoniju šogad nerīkos, tādējādi liedzot saviem biedriem publiski gūt ne vien pelnītās prestižās balvas, bet pat savējās.

Kino industrijas miesā, protams, streika ietekme pagaidām iegriežas vislēnāk. Jau rudenī, tikai rodoties aizdomām par iespējamo streiku, lielās studijas masveidā iepirka visus, pat visšvakākos piedāvājumā esošos scenārijus. Uzkrātās rezerves esot pietiekamas, lai sliktākajā gadījumā sekas būtu jūtamas tikai pēc gada. Tomēr par spīti producentu naivumam, ka “aktieri jau var improvizēt uz vietas”, viņi to nemāk un nav pieraduši darīt bez saviem scenāristiem, kas gan dialogus, gan darbību bieži attīsta uz vietas filmēšanas laukumā. Visbiežāk lielo filmu scenāriji nav pabeigti, sākoties ražošanai, filmēšanas gaitā tiek pārrakstīti, vai pat piefilmējamas ainas tiek pierakstītas klāt, kad jau montāžas laikā rodas labāki risinājumi. Pat to, kā īsti beigsies “Kasablanka”, sākoties filmas uzņemšanai, neviens neesot nojautis. Jau tagad vairāki lieli projekti, kuru uzņemšanu bija paredzēts sākt šī gada sākumā, ir atlikti uz nenoteiktu laiku tieši neskaidro scenārija jautājumu dēļ, zināmākais šāds piemērs ir Dena Brauna “Eņģeļu un dēmonu” ekranizācija, kas gan varbūt nav tas lielākais zaudējums. Tie aptuveni 75 % no 50 ražošanai gatavo projektu, kas nolikti malā, acīmredzot respektē autoru un ir gatavi gaidīt. Tie, kas tomēr ir uzsākti, cer kaut kā nebūt tikt cauri ar providences palīdzību. To pašu “Eņģeļu un dēmonu” scenārija autors Akiva Goldsmits saka: “Es pateicos Dievam, ka neesmu iesaistīts nevienā projektā, kas palaists ražošanā, tā man būtu agonija - stāvēt un noskatīties, redzot, ko varētu izlabot, bet nedrīkstot to darīt. Bet tas ir tieši tas, kam šobrīd iet cauri daudzi mani amata brāļi un māsas. Tas ir briesmīgi, jo tu pavadi gadus, kamēr nonāc līdz filmēšanai, un tad ir tā, melodramatiski izsakoties, kā noskatīties, kā tavs mīļotais cilvēks pakļūst zem auto.” Te nu viņi paši kļūst par sava absurda upuriem, bet komisma virsotni tas jau sasniedz aizliegumā režisoriem, kas ir scenāristu ģildes biedri (un tādu ir ļoti daudz), palīdzēt aktieriem improvizēt dialogus filmēšanas laukumā. Simtiem režisoru ir pat zvērējuši neuzrakstīt “nevienu pašu vārdu, kamēr scenāristu godīgās prasības nebūs apmierinātas”. Paša zvēresta uzrakstīšana laikam neskaitās. Ja streiks drīzumā nebeigsies, filmu industriju tas iespaidos daudz sāpīgāk nekā TV - ne vien peļņas, bet arī kvalitātes ziņā. Cietīs pat Austrumeiropa, kur ar lielu vietējā darbaspēka un resursu iesaistīšanu bija paredzēta vairāku jau “plauktā nolikto” filmu uzņemšana.

Taču zaudējumi jau nav mērāmi tikai naudā. Tendenciozi un pārāk idealizēti būtu šo streiku saukt par nabago “autoru” principiālu cīņu pret bagātajiem studijas “bosiem” par godīgu līdzekļu sadali. Protams, gandrīz puse no ģildes locekļiem ir periodiski vai pastāvīgi bezdarbnieki, kuriem ienākumi no DVD pārdošanas ir būtiski tukšajos periodos, tomēr ģildē ir pietiekami daudz arī tādu, kas pelna virs 5 miljoniem dolāru gadā un būtībā atrodas tajā pašā Holivudas korporatīvās hierarhijas pakāpē, kurā viņu pretinieki. Oponenti apgrozās tajās pašās lūgtajās ballītēs, apmeklē vienus un tos pašus restorānus, bārus un veikalus, viņu bērni iet vienās un tajās pašās elites skolās. Daži ir draugi, liela daļa - radinieki. Var jau vīpsnāt, ka Holivudā ētika nepastāv, tomēr pretējo nometņu nesatricināmā pārliecība par savu taisnību ir radījusi ne vienu vien neveiklu situāciju, uzdodot ētisku jautājumu - kā attiekties pret savu tuvāko, kurš pēkšņi izrādās tavs ienaidnieks? Vai sveicināt nejauši satiktu draugu vai paziņu no pretējās nometnes? Iet uz bērnu skolas koncertu vai neiet? Kā neatgriezeniski nesaplēsties ar sievu, vīru vai kādu citu tuvinieku, ja tas pārstāv to kapitālistisko ideoloģiju, pret kuru tu ar sviedriem vaigā streiko? Daži glaunie restorāni, kuri savus pastāvīgos klientus pazīst vaigā, šo problēmu esot atrisinājuši - cenšoties nosēdināt pretējo nometņu pārstāvjus pēc iespējas drošākā attālumā vienu no otra, vislabāk tā, lai viņi par otru klātbūtni pat nenojaustu.

Nevienai no abām pusēm nepiekāpjoties ne par soli un pārrunām nonākot strupceļā, pēc daudzu nedēļu “klusējošā naida” scenāristi, nespējot salauzt monolīto aizsardzību, izvēlējās partizānu taktiku - graut sistēmu pa daļām. Noslēgtie neatkarīgie un pilnībā apmierinošie līgumi ar vairākām filmu studijām, piemēram, Toma Krūza United Artists un brāļu Vainšteinu kompāniju, labi kalpo propagandai - kā pierādījums prasību pamatotībai. Kad tādu jau būs daudz, producentiem nekas cits neatliks, kā piekāpties, jo viņi galu galā nav arodbiedrība ar tiesībām “nodevējus” nolinčot. Tomēr šādus līgumus nenoslēdzot drīzumā, laiks var izrādīties traumatisks abām pusēm. Jo, ja 1988. gada scenāristu streiks, kas ilga 21 nedēļu, lika 10 % TV auditorijas tā arī vairs neatgriezties pie ekrāniem, tad šoreiz šis procents būs daudz lielāks. Kaut arī filmas un TV ir produkts, par ko cilvēki ASV ir gatavi maksāt joprojām, 21. gadsimta skatāmās izklaides tirgus ir daudz komplicētāks, digitālajā vidē piedāvājot iepriekš nebijušas alternatīvas un izvēli. Šodien vairs amerikāņi praimtaimā nesēž kā pielīmēti pie dīvāniem, it kā tas būtu noteikts konstitūcijā, viņi tā vietā var spēlēt video spēles vai uz neatgriešanos iegrimt YouTube maģisko kārdinājumu labirintos. Un kā jau Amerikā, kur tik daudz ticības atvēlēts socioloģisko aptauju “patiesībām”, arī streiks jau izpelnījies to uzmanību - jaunākie secinājumi liecina, ka 94 % amerikāņu zina par streika pastāvēšanu, no tiem puse atbalsta autorus, 7 % - producentus, bet pārējie ir neitrāli. Tas, no kā vajadzētu bīties abām cīņā iesaistītajām pusēm, ir fakts, ka aptuveni trešdaļa aptaujāto kopš streika sākuma jau ir radikāli mainījusi savus TV skatīšanās paradumus, izvēloties raidījumus par sportu un dzīvniekiem vai alternatīvus relaksācijas veidus. Manuprāt, streika vienīgais panākums līdz šim ir tie 38 % amerikāņu, kas TV skatīšanās vietā tagad izvēlas lasīt grāmatas.