Latviešu sekss

“Vladlena piebriedušā peņa pašā vidū greznojās milzīga pumpa. Vai kārpa. Vai augonis. Vienalga kas – tas bija pretīgi. Derdzīgi. Šķebinoši,” spriež Daces Rukšānes romāna “Beatrises gultas stāsti"[1. Rukšāne, Dace. Beatrises gultas stāsti. Rīga : Atēna, 2002] varone. “Es gandrīz apvēmos. – Nu, ātrāk, dārgumiņ, lūdzu, ātrāk! – viņš siekalani šļupstēja. – Samīļo viņu, ķeries klāt... Es piesardzīgi aptvēru Krota locekli un, cenšoties izvairīties no pieskaršanās pumpai ar lūpām, sāku visšerminošāko un visdiletantiskāko orālo dzimumaktu savā mūžā.” Iespējams, vismaz pagaidām tā ir arī visšerminošākā vai “sliktākā” seksa aina visā latviešu literatūrā – ja vārda “sliktākais” nozīmi tās aptuvenībā saprot tikpat brīvi kā Londonā iznākošā literārā žurnāla Literary Review veidotāji. Gadskārtējo godalgu par sliktāko romānā sastopamo seksa ainu žurnāls rakstniekiem piešķir kopš 1993. gada. Balvā ir 20. gadsimta 50. gadu stila erotiskā kiča suvenīrs – kailas sievietes figūriņa ar grāmatu. Apbalvojumu iedibināja literatūras kritiķe Roda Kēniga un tā laika Literary Review galvenais redaktors Oberons Vo. Ar vārdu “sliktākais” viņi saprata “jēlus, bezgaumīgus, bieži vien liekvārdīgi paviršus seksa aprakstus,” un godalgas mērķis bija “mudināt no tādiem izvairīties”. 2004. gadā balva tika piešķirta dzīvajam amerikāņu žurnālistikas un sociālā reālisma klasiķim Tomam Vulfam par ainu romānā “Mans vārds ir Šarlote Simonsa”[2. Wolfe, Tom. I Am Charlotte Simmons. New York : Farrar, Straus and Giroux, 2004]: “Hoita lūpas kustējās tā, it kā viņš mēģinātu no saldējuma bumbiņas nosūkt saldējumu, cenšoties tai nepieskarties ar zobiem... Slidu slidu slidu slidinājās viņa mēle, taču viņa centās koncentrēt savu uzmanību uz viņa roku, jo tai bija jāizpēta ne vien otorinolaringodobumi, bet visa viņas ķermeņa virsma...” Vulfs, laikam apvainojies, uz balvas pasniegšanas ceremoniju neieradās. 2000. gada laureāts Šīns Tomass tika apbalvots par šādu pasāžu: “Ir, ir... nu ir, jā. Viņa ir tika maza un kompakta, un tomēr viņā ir viss. ...varbūt viņu var salīdzināt ar Sony Walkman. Viņa privātā Toshiba, viņa sīciņā JVC, viņa mīļā Aiwa...Aiwa.”[3. Thomas, Sean. Kissing England. London : Flamingo, 2000] Pārlasot līdz šim godalgotos romānu fragmentus, var pamanīt, ka priekšstati par to, kas ir slikts un kas smieklīgs Anglijā un Latvijā ir visai atšķirīgi. Pārsvarā ar Literary Review balvu godalgotajos piemēros “bezgaumības” ir vairāk par “jēlumu”, vēlēšanās par varītēm atrast jaunus epitetus ir drīzāk komiska, ne garlaicīgi liekvārdīga. Latviešu literatūrā, – vismaz spriežot no pāris piemēriem, kas uzreiz atausa atmiņā, – viss līdz šim bijis daudz nopietnāk, ar tādu kā dramatisma, pienākuma vai varbūt izmisuma pieskaņu:

“Gatis guļ vannā un domā: meitenes. Ak, jā, meitenes. Nu ko... Linda? Zibis? Diāna un Jolanta?... Nē, šoreiz Diāna viena. “Jā, jā,” Gatis izdzird viņu čukstam. Viņa ir gluži kaila; gaiša un līdzena āda tērpj ķermeni, viņas krūtis, šīs skaistās vidēja izmēra krūtis. Diāna viņam virsū, viņa ir augšā un kustas nevaldāmi, stihiski un skarbi, viņas seja, baudas rētuizvagota, sēc: “Ņem mani, ņem mani vēl un vēl, dari ar mani, ko gribi.” Gatis dara, kas jādara. Vēlāk Diāna ir nometusies četrrāpus, redzama viņas muskuļainā mugura, gludie pleci, mati, kas krīt pāri sejai, kājas, lieliskas kājas, uz kurām uzvilktas zeķes ar mežģīnēm un melnas, lakotas augstpapēžu kurpes, viņa ir perfekta un gluda, apgaismojums ir tāds, ka viņu var aplūkot visā pilnībā, ielūkoties viņā iekšā. Un viņa ir atvērta visam, ko Gatis viņā vēlas ievietot – pirkstiem, mēlei, gurķim, dūrei, pilnīgi visam. Gatis turpina. Vēl un vēl.”[4. Tukišs, Reinis. Idiots. No: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. Rīga : Dienas grāmata, 2006]

Lai gan var jau būt, ka šis novērojums kaut ko liecina nevis par latviešu, bet drīzāk par angļu literatūru.

Nesen britu laikraksta The Guardian grāmatu klubā viesojās amerikāņu rakstniece Džeina Smailija, kas savā jaunākajā romānā nav skopojusies ar seksa ainām un esot tās izmantojusi “varoņu raksturošanai”[5. LA Stories: Jane Smiley talks to John Mullan about “Ten Days in the Hills”, Guardian book club, February 29, 2008]. Viņas intervētājs Džons Mulans paskaidroja, ka angļi, atšķirībā no amerikāņiem, seksa ainas literatūrā visbiežāk uztverot kā kaut ko komisku un šai sakarībā pieminēja arī Literary Review.Toties amerikāņi ar seksa aprakstīšanu esot gatavi ņemties visā nopietnībā. Angļu rakstnieks, – ja vien sevi uzskata par nopietnu literātu iepretī pornogrāfisku, erotisku vai sazin kādu vēl tekstu autoriem, – nonācis līdz vajadzībai aprakstīt seksuālas norises, vai nu labāk nemaz nemēģina, vai cenšas tās padarīt smieklīgas. Amerikāņu rakstnieki – kaut vai vecais Filips Rots un sirmais Džons Apdaiks – nodarbojas ar to atkal un atkal, un neviens viņiem šādas balvas pat nemēģina piešķirt. Latviešu literatūrā seksa ainās nav nedz britu humora, nedz amerikāņu protestantiskā lietišķuma. Amerikāņu kultūras kritiķe Kamille Palja rakstīja: “Seksualitāte un erotisms ir dīvains dabas un kultūras sadures punkts.”[6. Paglia, Camille. Sex and Violence, or Nature and Art. No: Sexual Personae :Art and Decadence from Nefretiti to Emily Dickinson. New Haven : Yale University Press, 1990] Seksa ainas latviešu literatūrā ir savāds literatūras tradīciju, aizspriedumu, traumējošu pārdzīvojumu, kultūras un dabas sajaukums, kuru vēl dīvaināku vērš fakts, ka vairākums latviešu ar grūtībām atmiņā spēj atsaukt kaut vienu pagājušā vai šajā gadā iznākušu latviešu mūsdienu rakstnieka romānu vai stāstu krājumu.

Gundegas Repšes stāstā “Svešā māja”[7. Repše, Gundega. Svešā māja. No: Repše, Gundega. Septiņi stāsti par mīlu. Rīga : Literatūra un Māksla, 1992] Olīvija un Andrejs bija “aizmiguši kā rūnu raksti. Viņu miklie, siltie mati iejukuši segu murskulī, un četras baltas kailas pēdas pārkārušās pār gultas malu”. Jau pavisam drīz Olīvija atklāja, ka Andrejs ir miris un viņa ir palikusi viena lauku nekurienes vidū, pat neprazdama vadīt auto. Kaut gan tieši seksuālu ainu stāstā nav vispār, aprakstīto situāciju var uzlūkot kā latviešu literatūrā nebūt ne bieži sastopamu variāciju par vienu no senākajiem mīlestības piepildījuma un seksuālu attiecību apraksta paņēmieniem daiļliteratūrā, izmantojot salīdzinājumu ar “mazo nāvi”.

Apzīmējums “mazā nāve” (franču valodā – “la petite mort”) parasti tiek lietots kā seksuāla orgasma sinonīms. Iespējams, šis jēdziens ir tikpat vecs kā romantiskais priekšstats par aizliegto jeb neiespējamo mīlestību. Viens no pirmajiem šī priekšstata atspoguļojumiem ir nostāsts par 12. gadsimtā Francijā dzīvojušo Blajas princi Žofrē Ridelu, kas bija iemīlējis kādu Tripoles skaistuli, lai gan nekad mūžā viņu nebija redzējis, tikai dzirdējis par viņas daiļumu no Antiohijā bijušiem svētceļniekiem. Mīlas mocīts, viņš bija sacerējis daudzas dziesmas ar tīri ciešamām meldijām, bet viduvējiem vārdiem, un visbeidzot nolēmis doties krusta karā un mīļoto iekarot. Taču uz kuģa saslimis un Tripolē nonācis jau kā mirējs. Daiļā dāma, padzirdējusi šo bēdu stāstu, ieradās pie viņa gultas. Uz mirkli atguvis maņas, viņš teica To Kungu, kas ļāvis nodzīvot līdz šim laimīgajam brīdim, un jau pēc brīža savas mīļotās rokās bija izdzisis.[8. On Beauty : A History of a Western Idea. Ed. by Umberto Eco. London : Secker&Warburg, 2004] Mūsdienās “mazo nāvi” visbiežāk saprot kā tiešu seksuāla orgasma vai pēcorgasma sajūtu – piemēram, dažos gadījumos novērota īsa bezsamaņas stāvokļa – sinonīmu.

Romantiskajā literatūrā sastopami apraksti radīja jaunus priekšstatus, aizspriedumus vai izpratni par seksualitāti, savukārt šie priekšstati veicināja arvien jaunu aprakstu tapšanu. Daudzās valodās vārds “romāns” vēl arvien glabā atmiņas par bruņinieku laiku romantisku ilgu un mīlas moku apvītajiem stāstiem, kam treknu beigu punktu (tikpat labi to var uzskatīt par modernā drukātā romāna sākumu) pielika Servantess 17. gadsimta sākumā ar vienu no pirmajiem un vēl arvien bieži vien par visu laiku labāko uzskatīto romānu par Lamančas atjautīgo idalgo Donu Kihotu[9. Servantes Sāvedra, Migels de. Lamančas atjautīgais idalgo Don Kichots. No spāniešu valodas tulkojis Konstantins Raudive. Divos sējumos. Rīga : Zemnieka domas, 1937]. “Donā Kihotā” Servantess apspēlē kādu tēmu, kas seksualitātes un literatūras attiecībās turpmāk kļūs par nerimstošu virzītājspēku un visdažādāko maldu avotu – tas ir priekšstats, ka vientulīga grāmatu lasīšana var radīt tik sagrozītu priekšstatu par pasauli, ka tas pielīdzināms ārprātam.

Lai gan vēsturnieku vidū nav vienprātības, vai lasīšana klusām dzimusi aptuveni 14. gadsimtā, kad manuskriptos sāka izmantot atstarpes starp vārdiem un interpunkciju, vai tikai 15. gadsimtā līdz ar drukas izgudrošanu[10. Skat.: Saenger, Paul. Space Between Words :The Origins of Silent Reading. No: Figurae : Reading Medieval Culture. Stanford : Stanford University Press, 1997], tieši klusā lasīšana bija viens no priekšnoteikumiem, lai literatūra varētu iztēli kairināt ar uzbudinošām ainām. Modernā laicīgā literatūra dzima apgaismības laikmetā, tās laikabiedri bija modernais individuālists Žana Žaka Ruso veidolā un laicīgais morālists ar Deivida Hjūma[11. Skat.: Laqueur, Thomas W. Solitary Sex :A Cultural History of Masturbation. New York : Zone Books, 2003] vaibstiem. Tas notika vienlaikus ar pirmajām biržas krīzēm, pirmo laikrakstu iznākšanu, pirmajām ekonomiskajām masu psihozēm (piemēram, ar tulpju sīpolu “cenu burbuļiem” Nīderlandē), reizē ar lielpilsētu kafejnīcu modi Anglijā (1700. gadā Londonā vien bijis ap 2000 kafejnīcu) un līdz ar sabiedriskās dzīves uzplaukumu salonos. Neatņemama laika iezīme bija arī klusa sarkšana par pornogrāfiskām iztēles ainām, buduāros vienatnē lasot divdomīgiem mājieniem pierakstītas grāmatas, un, protams, arī modernā izpratne par masturbēšanu. Tajā reliģiskos priekšrakstus un ierobežojumus aizstāja medicīnā balstīti šķietami zinātniski, anonīma autora 1712. gadā izdotajā traktātā “Onānija jeb Bēdīgi slavenais pašaptraipīšanās grēks un visas tā biedējošās sekas pie abiem dzimumiem ar garīgiem un fiziskiem ieteikumiem tiem, kas sevi jau apgrēcinājuši ar šiem briesmīgajiem darbiem...” un šveiciešu ārsta Ogista Tiso 1760. gadā izdotajā darbā “Onānisms” izklāstīti un līdz pat mūsdienām aizspriedumu formā dzīvi pierādījumi par to, ka pašapmierināšanās draud ar smadzeņu izžūšanu, debilitāti un pāragru novecošanu[12. Aizraujošs šā laika dokuments ir 1752. gadā pirmoreiz publicēta Deivida Hjūma eseja “Par pārmērībām” (“On Luxury”), kurā viņš kritiski izsver gan Bernarda Mandevila grāmatā “Fabula par bitēm” pausto uzskatu, ka greznība jeb pārmērības vienmēr nes labumu, gan, visticamāk, Džona Denisa 1724. gadā iznākušajā darbā “Netikums un pārmērība kā sabiedrības ļaunums” apgalvoto, ka pārmērībām vienmēr ir postoša daba. “Patiesi, esmu dzirdējis par mūku kādā zemē, kas tāpēc, ka pa viņa celles logiem bija redzama brīnišķīga ainava, deva solījumu nekad nevērst skatus tajā virzienā, tādējādi gūstot jutekļu iepriecinājumu. Un tāds pats noziegums ir šampanieša vai burgundieša dzeršana, izvēloties to maza alus vai portera vietā. .. Taču ja vien cilvēks atlicina laiku visiem cildenajiem darbiem un naudu visiem cēlsirdīgajiem mērķiem, viņš ir brīvs no jebkādas kauna vai nosodījuma ēnas. .. Pārmērīga greznība ir daudzu nelaimju avots; taču vispār ir atzīstama par labāku, nekā slinkums un dīkdienība, kas parasti mēdz ieņemt tās vietu un ir daudz kaitīgāki gan atsevišķiem cilvēkiem, gan sabiedrībai. Kad dīkdienība ņem virsroku, ļaudis pārņem trūcīgs un neizkopts dzīvesveids, kurā nav nedz sabiedriskās dzīves, nedz prieka.” Hume, David. Of Luxury (Of Refinement in the Arts). The History of Economic Thought Website. ]. Jānis Zālītis vēl 20. gadsimta 70. gados grāmatā “Mīlestības vārdā” rakstīja: “Autoerotiski noskaņotiem indivīdiem seksuālu uzbudinājumu var izraisīt tās raksturīgās vietas, kur visbiežāk notiek onanēšana, – tualetes, pat to smaka, krūmu biezoknis, guļamistabas sienas vai automašīnas, kurās izlīmētas skaistu sieviešu bildes – sākot ar pazīstamu meiteni un beidzot ar kinoaktrisi, sākot ar apģērbtu un beidzot ar pornogrāfiski atkailinātu. Tur, kur ir šādas aplīmētas sienas, var domāt par saimnieka onānismu.”[13. Zālītis, Jānis. Mīlestības vārdā. Rīga : Zvaigzne, 1981] 1719. gadā iznāca arī viens no pirmajiem dēku romāniem un bieži vien vispār par pirmo angļu valodā sarakstīto romānu uzskatītais Daniela Defo “Robinsons Kruzo” un Svifta “Gulivera ceļojumi”, kuros, starp citu, angļu valodā pirmoreiz parādījās joki par “manu labo skolotāju misteru Bētsu”[14. Swift, Jonathan. Gulliver’s Travels. The Project Gutenberg, 1997 Pieejams tiešsaistē Svifts, Džonetens. Semjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām. No angļu valodas tulkojusi Mirdza Ķempe. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1959]