Literatūra un mazvērtības komplekss

"Latvijas sabiedrību mākslas un literārā pasaule pašreiz intensīvi orientē uz seklumu, paviršību, negācijām. Tā iet roku rokā ar plašsaziņas līdzekļiem, īpaši TV kanāliem, kur baiļu iedzīšana, sekss, vardarbība, murgi, banalitātes, aprobežotība ir "normāla" lieta! [..] Proza, ko rada gados jauni ļaudis, diemžēl ir viens no veidiem, kā spēcināt un vairot savas tautas mazvērtības kompleksu."

Dace Lūse, LU asociētā profesore, Dr. filol., "I. Ābeles romāns Paisums: aizejošās paaudzes pārdomas", Diena, 2008. gada 27. decembrī

Cik adekvāta ir šāda apsūdzība, kuru autore adresē visai jaunākajai latviešu literātu daiļradei (kas ir dīvaini, jo, izņemot Ābeles romānu, rakstā pieminēti tikai trīs citi autori)? Par šo tēmu man ir gadījies diskutēt jau agrāk, intervējot īslandiešu rakstnieku Halgrīmu Helgasonu (1959). Viņa romānā “101 Reikjavīka”, kas 2007. gadā izdots latviešu valodā, Īslande tiek attēlota kā drūma un garlaicīga valstiņa, pārāk sīka un nomaļa, lai spētu izdarīt kaut ko ievērojamu, lai kļūtu pamanīta pasaulē. No Lūses recenzijas izriet, ka šādi mākslas darbi kaitē nacionālajai pašapziņai un tāpēc tos nekādā gadījumā nevajadzētu popularizēt. Tomēr, nav dzirdēts, ka īslandieši žēlotos, ka Helgasona darbs būtu mazinājis viņu nacionālo pašpārliecinātību vai iedzinis dziļos kompleksos. Tieši otrādi, 1999. gadā viņi nominēja romānu “101 Reikjavīka” Ziemeļu Padomes balvai literatūrā, un to šī grāmata arī saņēma. Vēl lielāku piekrišanu grāmata guva, kad īslandiešu režisors B. Kormakurs 2000. gadā izveidoja “101 Reikjavīkas” kinoversiju - tā izpelnījās atzinību daudzos kinofestivālos. Līdzīgi notika arī ar skotu rakstnieka Irvina Velša romānu “Vilcienvakte”, kas latviski izdots 2005. gadā. Šajā darbā attēlota Edinburgas zemākā sabiedrības slāņa ikdiena, kas sastāv no alkohola, narkotikām, seksa un vardarbības. Arī šis darbs tika uzfilmēts un guva lielus panākumus pasaulē.

Lieta tāda, ka mazvērtības sajūtu saistībā ar nacionālo literatūru rada nevis kādā darbā aprakstītās konkrētās lietas un parādības, bet gan to zemā mākslinieciskā kvalitāte. Par šo kvalitāti autore neizprotamā kārtā spriež pēc tā, cik lielā vai mazā daudzumā tajā ir sastopamas asinis, deviācijas un vardarbība. Cik nu manas visnotaļ ierobežotās zināšanas ļauj spriest, nav daudz klasisku darbu, kuros šīm tēmām nebūtu pievērsta uzmanība. Tādēļ, atliek tikai pabrīnīties par to, ka Lūse nosoda jaunos latviešu rakstniekus, balstoties vienīgi subjektīvajā nepatikā, ko raisa minēto tēmu iztirzājums literatūrā.

Kādi varētu būt šādas rīcības iemesli? Kādā agrākā publikācijā viņa šo viedokli ir izvērsusi: “... rakstnieki tik ilgi ir pļurkājušies pa dzimumattiecībām, narkomāniju, līduši miskastēs iekšā, ka skan trauksmes zvani. Galu galā, ir aizmirsts rakstnieka virsuzdevums - viņi taču būtībā uztur valsts ideoloģisko saturu.”

Kas šajā izteikumā varētu būt domāts ar vārdu “ideoloģija”? Vārdu izvēle liecina, ka Lūse mēģina nodarboties ar literatūrkritiku no marksisma pozīcijām, līdz ar to atbildi uz šo jautājumu var meklēt, piemēram, latviski svaigi izdotajā Terija Īgltona darbā “Marksisms un literatūrkritika”. Viņaprāt, ideoloģija ir jāsaprot nevis šauri, tikai kā politiska doktrīna, bet gan plaši: kā sabiedrībā pastāvošu ideju un priekšstatu kopums. Skaidrojot šo jēdzienu, Īgltons uzsver, ka “Literāri darbi [..] ir uztveres formas, īpaši veidi, kā redzēt pasauli; un tādējādi tie ir saistīti ar to valdošo pasaules skatījumu, kas ir attiecīgā laikmeta ideoloģijas “sociālā mentalitāte”.

Savukārt šī ideoloģija ir konkrētu sociālo attiecību produkts - attiecību, kas vieno cilvēkus noteiktā laikā un vietā.”

Ko tad marksistiskā literatūrkritika varētu pateikt par I. Ābeles “Paisumu”? Saskaņā ar Īgltonu, “rakstīt labi nozīmē kaut ko vairāk par stilu; tas nozīmē arī pārvaldīt tādu ideoloģisko perspektīvu, kas spēj iedziļināties cilvēku pieredzes realitātē noteiktā situācijā.” No Lūses recenzijas jaušams, ka “Paisuma” autore ar to vien nodarbojas, kā iedziļinās savu varoņu pieredzes realitātē: te ir “kādas 70. gados dzimušas sievietes stāsts par savas dzīves objektīvo laiku - padomju okupācijas pēdējiem divdesmit un atjaunotās Latvijas pirmo desmitgadi, pieredzi, pārdzīvojumiem, apkārtni, ļaudīm.” Tātad, vismaz šajā ziņā I. Ābelei nebūtu ko pārmest.

Bet kā paliek ar marginālijām un dzīves nomelnošanu? Viena no marksisma pamatatziņām ir, ka indivīda psiholoģija atspoguļo ne tikai paša indivīda rakstura īpašības, bet arī sabiedrībā pastāvošo domāšanas veidu - sociālo ideoloģiju. Tā ne tikai nosaka to, kā cilvēki pilda savas sociālās lomas un pieņem savām sociālajām funkcijām raksturīgās vērtības, idejas un tēlus, bet arī vienlaicīgi neļauj viņiem iegūt adekvātu izpratni par sabiedrību, jo neparāda atstumto indivīdu dzīvi.

Tādēļ daudzi mākslas darbi izaicina pastāvošos priekšstatus - “īsta māksla vienmēr pārkāpj sava laika ideoloģiskos ierobežojumus, sniedzot mums ieskatu realitātēs, kuras ideoloģija no mums slēpusi.” Tātad, no marksisma viedokļa, ideoloģiskā satura uzturēšana literatūrā pieprasa pievērsties marginālijām un, jā - pļurkāties pa miskasti.

Taču, vai Lūse ar “ideoloģiju” un literatūrkritiku saprot to pašu, ko Īgltons? Diemžēl nē. Viņas izteikumi ir ieturēti padomju “vulgārā marksisma” tradīcijās, saskaņā ar kuru literatūra ir tā pati politiskā ideoloģija, kam vienkārši piešķirta zināma mākslinieciskā forma. Šādos apstākļos arī literatūras kritika zaudē jebkādu nozīmi, tā var tikai kalpot valdošajai ideoloģijai, noliedzot visu, kas neatbilst oficiālajam kanonam. Un, manuprāt, nekas tā nespēcina un nevairo sabiedrības mazvērtības kompleksu, kā šāda pirmspensijas novēlējuma formā rakstīta recenzija - “aizejošās paaudzes pārdomas” - kur autore, tā vietā, lai demonstrētu savu akadēmisko kompetenci un spēju argumentēt, prasti gānās ne tikai par pašiem tekstiem, bet arī par autoru psihisko veselību un trūcīgo intelektu.